Tomēr te uzreiz arī jāuzsver, ka negrasos par šo situāciju moralizēt. Kaut tā banālā iemesla dēļ, ka šaubos, ka kurdu priekšstati par Baltiju ir labāki nekā mūsu par kurdiem, vai ka mēs Spānijā izraisām lielāku interesi. Te nav ko kritizēt.
Tādēļ mani šī situācija interesē no cita aspekta, un es mēģināšu noformulēt to kā tēzi. Mums ierasti tiek teikts, ka mūsdienu globalizācijas laikmetā viss ir “viena klikšķa attālumā”, “robežas ir izzudušas” utt. Savukārt man šķiet, tas ir pārspīlējums, un mūsu priekšstati par pasauli joprojām ir dziļi sakņoti mūsu piederībā kādai etniskai vai reliģiskai grupai, kādam konkrētam reģionam.
Dalījums “mēs” un “viņi” nekur nav pazudis. Pieļauju, ka liberāļus tas skumdina, konservatīvos iepriecina, bet tā jau ir cita tēma.
Mēs Katalonijā notiekošo uztveram atšķirīgi no kurdu tēmas ne tikai tāpēc, ka pietiekoši daudzi mūsu cilvēki Katalonijā ir bijuši un tas rada sajūtu, ka šī vieta mums ir pazīstama (ko diez vai var teikt par kurdu apdzīvotajiem rajoniem Sīrijā vai Irākā). Katalonija ir “ziņa” arī tāpēc, ka – arī tad, ja vērtētājs ir Madrides pozīcijas pusē – Ibērijas pussala ir “mūsu Eiropa”, “Rietumu civilizācija” utt. Nesākšu atgādināt piemērus situācijām, kad kaut kas slikts notikušais ar “mūsu Eiropas” kultūras pieminekli tiek uztverts daudz asāk nekā, ja postā aizgājis ne mazāk vērtīgs kultūras piemineklis, bet to mēs neizjūtam kā “mūsu kultūras” sastāvdaļu. Tā ir? Ir. Es neapgalvoju, ka šāds pasaules dalījums ir nepārprotami pareizs, es tikai saku, ka nav tāda abstrakta atbalsta demokrātijai un cilvēktiesībām vispār, per se. Līdz ar to aicinājums – es nu mazliet ironizēju – “visiem labas gribas cilvēkiem pasaulē sadoties rokās” ir bezjēdzīgs. Mūsu empātijas iespējas ir ierobežotas, un par šo tēmu nevajadzētu liekuļot.
Atsevišķa tēma ir tā, ka izpratne par to, kas ir “mūsējie”, laika gaitā ir mainījusies. Piemēram, nedomāju, ka jēdzienam “mūsējie” vairs ir cieša saikne ar “kristīgajām vērtībām”, “kristīgo tradīciju”. Man pašam tas neliekas nekas labs, bet… Ja atceramies imigrācijas plūsmu krīzi, Latvijā bija politiķi, kuri kaut ko runāja par to to bēgļu uzņemšanu, kuri esot kristieši. Toties neatceros, ka šāds arguments sabiedrības vairākuma viedokli noskaņoja par labu Sīrijas vai Irākas kristiešu uzņemšanai. Kristietis vai nav kristietis, bet viņš ir no “tāluma”, viņš nav “mūsējais kristietis”. Kristiešus vajā arī Pakistānā, Ķīnā, virknē Āfrikas valstu – kaut kā neesmu pamanījis, ka tā būtu tēma publiskajā telpā. Atkal – tas nav nedz labi, nedz slikti. Vienkārši baidos, ka tie, kuriem labpatīk publiskajā telpā lietot jēdzienus “kristīgā pasaule”, “kristīgā civilizācija” un līdzīgus, lieto jēdzienus bez reāla satura.
Mana hipotēze ir, ka jēdzienā “mūsējie” vairs dominē ģeogrāfiskais elements – cik fiziski tālu no mums ir notiekošais, no cik attālas zemes ir cilvēks. Jo tālāk, jo grūtāk mums interesēties, kur nu vēl līdzi just. Man var iebilst, minot dabas kataklizmas, ka cilvēki par tām interesējas, lai cik no mums attālā reģionā tās notikušas. Atļaušos būt pesimists.
Cilvēku fascinē ne tikai labais un skaistais, bet arī traģēdijas – ja tās nenotiek ar viņu.
Citur, ar citu notikusi nelaime plūdu, avioavārijas utt. rezultātā ļauj izjust pateicību liktenim, ka tā nav notikusi ar tevi. Tev ir paveicies, un tā ir komfortabla sajūta. Un arī te nav nekā nosodāma, jo cilvēks ir dabas sastāvdaļa, un arī augsti attīstītu dzīvnieku kolektīvos empātijas loks ir ierobežots.
Atgriežos pie tēzes par attālumu kā noteicošu faktoru tam, vai notiekošais mūs interesē. Te parādās intriģējoša situācija, kuras gadījumā gan vairs īsti nevar atrunāties ar cilvēka kā dzīvas būtnes dabu. Piemēram minēšu aizvadītās nedēļas nogales vēlēšanas Polijā. Polija mums ir ne tikai ģeogrāfiski tuva, bet arī, ja tā var teikt, saprotama valsts. Savukārt ar vēlēšanu atspoguļojumu Latvijas publiskajā telpā bija, kā bija. Lai gan pašā Polijā vēlēšanas tika vērtētas kā ļoti svarīgas, par ko liecināja kaut tas, ka tajās piedalījās lielākais balsstiesīgo īpatsvars (61,7%) kopš 1989. gada. Arī rezultāti patiesībā ir interesanti, lai gan valdošā partija varu saglabāja.
Kā tad tā, kāpēc maza interese par valsti, kas, kā saka, atbilstoši visiem kritērijiem ir “mūsu” areālā? Iespējams, tādēļ, ka mums elementāri pietrūkst zināšanu par šiem “mūsējiem”. Proti, mēs braucam uz Poliju kā tūristi, mums tur patīk, kādam nepatīk, mēs zinām Polijā ražoto, bet kopumā Polija mums ir vienkārši lielāka, bet tāda pati postkomunistiskās nometnes valsts kā Latvija, arī Rietumu “jaunākais” brālis. Attiecīgi, kas tur ko baigi interesēties? Cik saprotu, realitāte ir nedaudz atšķirīga, jo pat Polijas šobrīd valdošā režīma pretinieki, liberāļi, atzīst, ka – jo īpaši pēc Liebritānijas gaidāmās izstāšanās no Eiropas Savienības - Polijas nozīme Vācijas acīs ir būtiski palielinājusies. Respektīvi, ir gadījumi, kad mēs par kaut ko neinteresējamies nevis tāpēc, ka uzskatām to par mums svešu un nevajadzīgu, jo tas ir “kaut kur ellē ratā”, bet tāpēc, ka mēs pietiekoši neapzināmies tēmas nozīmi. Teiksim, man pašam ir kritiski vājš priekšstats par Lietuvas politiku. Man ērtāk ir iedomāties, ka lietuvieši ir tāda pati maza nācija kā mēs, un no tā kaut kā pamanīties izsecināt, ka nav vērts par Lietuvas politiku interesēties. Tā ir nepārprotama nejēdzīga argumentācija, un man pašam nav laba jušana par sliktajām zināšanām.
Rezumējot. Reakcija uz tā sauktajām ārzemju ziņām, manuprāt, liecina, ka veidā, kā mēs uztveram apkārtējo pasauli,
21. gadsimta otrās desmitgades cilvēks būtiski neatšķiras no, teiksim, 19. gadsimta otrās desmitgades cilvēka.
Tas, ka cilvēki dažādos pasaules nostūros lieto vienas un tās pašas tehnoloģijas, iedzīvojoties vienās un tajās pašās atkarībās, nenozīmē, ka cilvēki ir zaudējuši vēlmi piederēt konkrētai grupai, nevis “cilvēcei” vispār.
P. S.
Nav grūti pamanīt, ka notiekošo Katalonijā nekomentēju, kas var likties neloģiski. Iemesls – pēc maniem paša kritērijiem nepietiekošas zināšanas par kontekstu. Varu teikt tikai to, ka vēsture liecina, un saku to bez ironijas – cietēji un mocekļi arvien ir bijuši svarīga sastāvdaļa kādas nācijas pašapzināšanās procesā, klasisks piemērs - īru cīņa par neatkarību no Lielbritānijas vairāku gadsimtu garumā. Starp cīnītājiem netrūka tādu, kurus jebkuros laikos grūti nosaukt par “pozitīvajiem tēliem”, tomēr viņu represēšana bija pamats īriem justies aizskartiem un nikniem. No daudziem šai tēmai veltītiem tekstiem rekomendēju īsāko. No šī viedokļa Madride rīkojas vienkārši netālredzīgi.
