Māris Zanders: Gads ar atvērtiem «čekas maisiem» – ažiotāža nav patiesības noskaidrošana

Pagājušā gada decembrī, informējot par tā saukto "čekas maisu" publiskošanas uzsākšanu, Latvijas sabiedriskie mediji vēstīja: Sabiedrības interese par čekas maisiem ir liela. Latvijas Nacionālais arhīvs ņēmis vērā Lietuvas pieredzi un gatavojies, ka dienas laikā vietni varētu apmeklēt 10 000 interesentu. Lai interneta lapa nebruktu, arhīvs izīrējis papildus serverus un dokumentu publiskošanas brīdi atlika uz darba dienas beigām, kad visi brauc mājās un maksimāli maz personu darbojas internetā un meklē. Arhīva pārstāvji informēja, ka pirmajās stundās “čekas maisu” vietnei bija jau vairāk nekā 3000 pieslēgumu.

Kopš tā laika drīz būs apritējis gads. Mēģināsim nofiksēt dažus pieturas punktus.

Pirmais. Interese par Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem vismaz pirmajos mēnešos pēc t.s. maisu atvēršanas patiešām bija salīdzinoši liela, tomēr šķiet, ka maz ir to, kuri jūtas saņēmuši pilnas atbildes un skaidrojumus uz viņus interesējošiem jautājumiem. Iemesli tam dažādi – sākot no aizdomām par publiskotā apjoma pilnīgumu un patiesumu, beidzot ar neapmierinātību par kaut kā “izraušanu no konteksta”. Manuprāt, galvenais iemesls tomēr ir tas, ka

mēs, tēlaini izsakoties, gribējām ātras atbildes uz sarežģītiem jautājumiem.

Otrais. Lai iegūtu atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, ir nepieciešams ilgstošs un profesionāls pētniecības darbs. Turklāt ne tikai VDK, bet represīvās sistēmas un ideoloģiskās kontroles kopumā pētniecības darbs. Te es gribētu atgādināt par Latvijas Zinātņu akadēmijas 2018. gada 14. februārī rīkoto ekspertu konsīliju “VDK ēna pār Latviju – ko vēlas sabiedrība?”

Vairs nav jēgas iztirzāt tos viedokļus, kuri tolaik vispār iebilda pret “maisu atvēršanu” (jo “atvēršana” ir notikusi), tomēr pieminēšanas vērts ir, piemēram, Latvijas Nacionālā arhīva direktores Māras Sprūdžas toreiz teiktais, ka “ir jārunā par sistēmu, nevar runāt tikai par atsevišķiem cilvēkiem. “Čekas maisi” ir sistēmas produkts, bet kur paliek tie, kas to visu radīja, veicināja, mudināja, audzināja”. Savukārt toreizējais Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits aicināja izstrādāt “kompleksu un komplicētu pagātnes izvērtēšanas politiku, kas vērsta uz sistēmas izvērtēšanu”.

Īsi sakot, “maisu atvēršanai” vajadzēja būt tikai izpētes sākumam.

Trešais. Lai profesionāla izpēte notiktu, ir nepieciešams valsts atbalsts. Un te sākas problēmas. Pildot likuma uzdoto, Latvijas Nacionālais arhīvs turpina papildināt publiskoto VDK dokumentu klāstu. Piemēram, hronoloģiski jaunākais veikums – šā gada 25. septembrī – ir vietnes “kgb.arhivi.lv” papildināšana ar LPSR valsts drošības iestāžu vadītāju biogrāfiskajām ziņām. Cik saprotu, šādu funkciju veikšanai nauda arhīvam būs arī 2020. gada budžetā. Tā ir labā ziņa.

Tāpat labā ziņa ir tā, ka savus profesionālo darbu arhīvs veic godprātīgi. Savukārt sliktā ziņa ir tā, ka arhīva darba iekšējā loģika un iespējas objektīvi nespēj sniegt atbildes uz daudziem jautājumiem. Ar plašāku kontekstu savulaik mēģināja strādāt VDK zinātniskās izpētes komisija. Pērnā gada jūnijā valdošā koalīcija pieņēma lēmumu komisijas darbu nepagarināt. Šobrīd nav vērts lauzt šķēpus par iemesliem savulaik diezgan saspringtajām attiecībām starp komisiju un politiskajām aprindām. Vienkārši ir skaidrs, ka atšķirībā no vairākām citām valstīm (Lietuvas, Polijas, Ukrainas utt.)

Latvijā vairs nav un nebūs atsevišķas pētnieciskas struktūras, kas specifiski nodarbotos ar totalitārisma posma izpēti.

Savulaik tika runāts, ka bez īpašas struktūras var arī iztikt, atvēlot šādu tēmu izpētei finansējumu konkursa kārtībā. Var, protams, arī tā, tikai šādam finansējuma ir jābūt. Un tā nav.

Tātad. Mums ir neatbildēti jautājumi, toties iespējas saņemt profesionālas atbildes uz tiem ir samazinājušās. Burvīgi.

Mēģināsim noformulēt, kas notiek un notiks tālāk.

Skaidrs, ka pētnieki turpina strādāt ar totalitārisma perioda dažādu aspektu izpēti. Piemēram, “Reliģiski – filozofisko rakstu” pēdējā (no bezmaksas pieejamības viedokļa…) numurā izlasāmi noderīgi teksti par padomju varas attiecībām ar garīdzniecību Latvijā (un PSRS) – gan represiju, gan kristīgo konfesiju pārstāvju sadarbības ar padomju varu aspektā. Te arī jāuzsver, ka pētnieki tieši nodarbojas ar šo plašāko kontekstu, kas galu galā ir daudz būtiskāks par aģentu kartotēkas publiskošanu.

Piemēram, ja atveram žurnāla “Vēsture” pēdējo numuru, tad atļaušos teikt, ka profesora Aivara Strangas rakstu sērija par kultūras un mākslas sovetizāciju ir nozīmīgāka par kartotēku, jo parāda, cik viegli kultūras aprindu pārstāvji pielāgojas konjunktūrai un, kā saka, met kažoku uz otru pusi. VDK aģenti ir pagātne, savukārt izdabāšana varai – to skaitā naudas –  ir šodiena. Atvainojos par šo īdzīgo piezīmi, bet es tā tiešām domāju… Tāpat akadēmiska korekta un daudzpusīga okupācijas perioda vērtēšana laiku pa laikam lasāma “Latvijas Vēstures Institūta Žurnālā” un žurnālā “Letonica”.

Problēma ir tā, ka cilvēks, kuru interesē okupācijas periods, bet kuram nav profesionālu motīvu krustu šķērsu lasīt dažādus zinātniskos izdevumus, var pat nezināt par kādu jaunu interesantu pētījumu. Tādēļ mans subjektīvs ierosinājums ir apmēram šāds: ja politiskās aprindas ir izlēmušas, ka atsevišķa pētnieciskā struktūra nav nepieciešama, ka nav nepieciešama pat atsevišķa pētniecības programma, tās vismaz var gādāt, lai okupācijas perioda tematikai veltītie pētniecības rezultāti būt kaut kā atrodami un izlasāmi vienkopus.

Visbeidzot jautājums: bet varbūt mums šī okupācijas perioda pētniecība nemaz nav vajadzīga?

Es cilvēciski varu saprast tos, kuriem “čekas maisu” tēmas cilāšana un kratīšana nav simpātiska. Bet – tur jau tā lieta, ka gadiem ilgi mīcoties ap šo “maisu” tēmu, mēs zināmā mērā esam paši sev sašaurinājuši fokusu. Šogad aprit 30 gadu kopš Berlīnes mūra krišanas un sākuma lielajām pārmaiņām PSRS un PSRS satelītvalstīs. Un ticiet man, ka Polijā un Čehijā, Ungārijā un Vācijā ir ļoti daudz publikāciju par posmu no Otrā pasaules kara beigām līdz 1989. gadam, jo tiek pamatoti uzskatīts, ka šis posms turpina ietekmēt arī šodienu. Gan jauno Eiropas Savienības dalībvalstu attiecības ar, ja tā var teikt, pārējo pasauli, gan Austrumeiropas iekšpolitiku.

Ir vērts mēģināt izprast paņēmienus, ar kādiem totalitārais režīms manipulēja ar indivīdu vairāku desmitgažu garumā, lai mazinātu šādas pazemošanas iespēju šodien un nākotnē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti