Vēlētos arī uzsvērt, ka tālākā mērķis nav kādu vai kaut ko nopelt vai, tieši pretēji, meklēt attaisnojumus. Mērķis ir piedāvāt šiem diviem tematiem plašāku – es vismaz tā ceru – kontekstu.
Sapurgātā reputācija
Sāksim ar reputāciju.
Reputācija patiešām ir, ja tā drīkst teikt, viena ķēpīga padarīšana, turklāt nereti reputācija un fakti nav gluži viens un tas pats.
Ilustrācijai minēšu valsts simtgades kontekstā īsti piemērotu fragmentu vēsturnieka, profesora Ērika Jēkabsona pavisam nesen iznākušajā darbā par Latvijas un ASV attiecībām Latvijas valsts sākumposmā. Tātad 1918.gada 18.novembrī tiek proklamēta Latvijas Republika, "26.novembrī ASV vicekonsuls Kopenhāgenā, bijušais vicekonsuls Maskavā ... Džons Lērs sagatavoja pārskatu par situāciju Baltijas provincēs, kurā rakstīja, ka ... ir nodibinātas neatkarīgas republikas Igaunijā un Latvijā. ... Lērs rakstīja: “Kaut arī Latvijas jaunās valdības raksturs pagaidām nav zināms, jābaidās, ka tā simpatizē radikālajām sociālistiskajām partijām,” piebilstot, ka Padomju valdībai vienīgie uzticīgie ir latviešu bataljoni, Sarkanās armijas virspavēlnieks Jukums Vācietis un Ārkārtas komisijas cīņai ar kontrrevolūciju priekšsēdētājs (patiesībā – tā vietnieks) Jēkabs Peterss ir latvieši..." [1]
Būtu smieklīgi noliegt latviešu aktīvu līdzdalību boļševiku režīma Krievijā izveidē, latvieši ieņēma augstus posteņus, t.sk., represīvajās iestādēs, bet vienlaicīgi, protams, var teikt, ka bija ļoti netaisnīgi, ka vienas nācijas daļas dēļ visa nācija iegūst, teiksim tā, "sarkano" reputāciju. Un te jāpiezīmē, ka šis pastāsts par latviešiem kā teju vai anarhistu, lielinieku nāciju noturējās ārzemēs pēc Latvija valsts izveides diezgan ilgi.
Citiem vārdiem sakot, reputāciju sapurgāt nav grūti, tas tiesa.
Par laimi mūsdienās reputācijas jautājumos ir vērojama vairīšanās no vispārinājumiem. Piemēram, Šveices finanšu sektors diezgan bieži ir iekūlies skandālos par apšaubāmas izcelsmes naudas apkalpošanu, bet, jādomā, neviens adekvāts cilvēks ārpus Šveices tāpēc nedomā, ka šveicieši ir viena "naudas atmazgātāju" nācija. Islandes banku pārgalvība, kas noveda pie to kraha, diez vai ir uzspiedusi zīmogu Islandei kā valstij. Un tā tālāk.
Līdz ar to mēs varam izteikumu "trieciens reputācijai" sadalīt precīzākos jautājumos – kāda tieši reputācija ir cietusi un kā acīs?
Būtu muļķīgi apšaubīt, ka Latvijas finanšu sektora reputācija ir cietusi. Ir. Tālāk ir jautājums, kādas varētu būt sekas? Ja runa ir par sadarbību ar Latvijas bankām vispār, tad, manuprāt, nevajadzētu sekas dramatizēt – par, rupji sakot, spitālīgām nav kļuvušas bankas arī citās valstīs ar skaļiem nozares skandāliem – vienalga, vai mēs runājam par Bangladešu vai Spāniju. Savukārt, ja runa ir par mūsu banku ambīciju kļūt par lielāku vai mazāku finanšu pakalpojumu centru, tad – jā, te labi zināmie skandāli atstās jūtamas sekas.
Tā pavisam vienkāršoti izsakoties, apdraudēta ir nevis Latvijas banku sistēmas stabilitāte, bet dažas iecerētās pelnīšanas formas. Nav patīkami, bet tā tomēr ir nozares iekšējā lieta.
P.S. "Volkswagen" skaļais skandāls par šmaukšanos ar koncerna ražoto autiņu kaitīgo izmešu rādītājiem galu galā nav mazinājis Vācijas mašīnbūves reputāciju...
Draņķīgāki no reputācijas viedokļa ir apvainojumi augsta līmeņa korupcijā, jo tie, ja tā var teikt, izceļas ar pielipšanas spēju. Man, piemēram, liekas baigi netaisnīgi, ka Rumānija – valsts ar izcilu literatūru un droši vien daudzām citām izcilām sfērām – starptautiskajā presē visbiežāk tiek piesaukta vietējās korupcijas kontekstā. Formulēšu citādi: skaidrs, ka korupcijas problēma Rumānijā ir ļoti nopietna, tomēr galu galā tā nav visa sabiedrība. Bet, jā, tā nu dažādu iemeslu dēļ ir noticis, ka korupcija Rumānijas reputācijai ir nodarījusi lielu skādi, un šī “aste” velkas un vilksies līdzi.
Līdz ar to – Latvijas atbildīgajām amatpersonām ir jākoncentrējas tieši uz šo korupcijas sastāvdaļu pēdējo nedēļu skandālos.
Ja iesakņojas korumpētas valsts reputācija, tad tā ietekmē ne tikai atsevišķu ārzemju biznesa, bet arī daudz plašāku aprindu attieksmi pret konkrēto valsti.
Es varu te diezgan viegli iedomāties neizpratni no klausītāju puses – vai tad mums tāpat jau nav korumpētas valsts reputācija? Lai gan mēs paši vairumā gadījumu esam ļoti kritiskās domās par korupcijas līmeni Latvijā, ārpasaules skatījums vismaz līdz šim tik kritisks nav bijis. Iespējams, tādēļ ka ir bijušas, atvainojos par cinismu, par Latviju stiprākas kandidatūras. Bet arī šo pašreizējo, piedošanu, “ne cepts, ne vārīts” reputāciju korupcijas aspektā var viegli pasliktināt.
Noziegumi un sodi
Otrā tēma – nozares uzraudzīšana, t.i., vai mūsu finanšu sektora daļa varēja tik tālu nenodzīvoties, ja uzraugi būtu bijuši aktīvāki?
Man ir radies iespaids, ka mūsdienu finanšu tirgos jau kādu laiku darbojas vecā labā sacensība – tiek izdomāti jauni regulējumi, tiek atrasti radoši risinājumi tos apiet, tad tiek izdomāti atkal jauni regulējumi... tāda skriešanās.
Proti, brīži, kad tirgus uzraugi ir spiesti noplātīt rokas, ir faktiski visās valstīs. Es te neminēšu ASV vai Lielbritānijas piemērus, parunāsim par Ķīnu, kur valstij ir nesalīdzināmi lielāka ietekme uz ekonomiku vispār un kur arī baigi neskatās uz juridiskiem smalkumiem, ja Komunistiskā partija vēlas kādu pārmācīt. Un tomēr arī Ķīnā finanšu sektorā ir pilna "buķete" - ar apšaubāmu segumu izsniegti kredīti, no kuriem ievērojama daļa netiks atdota, tirgus manipulēšana un viskrāšņākais zieds šajā buķetē – finanšu piramīdas. Īsi sakot, tādu ir desmitiem, kā vienu nolikvidē, nākamā vietā. Izkrāptās summas vidēji 200 – 300 miljonu USD apmērā, apmānīto ļaužu skaits – no 20 tūkstošiem līdz 5 miljoniem. Šādas finanšu piramīdas sāka parādīties pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu nogalē un turpina rosīties joprojām [2].
Un mēs te runājam par ne tikai pretlikumīgām, bet arī savā būtībā diezgan primitīvām darbībām. Šādā kontekstā var tikai iztēloties piepūles līmeni tirgus uzraugu pusē, kad runa ir par juridiski un tehnoloģiski izsmalcinātiem finanšu instrumentiem, kurus azartiski izstrādā gudri cilvēki uzraugāmo pusē. Mēs varam par šo situāciju moralizēt, bet, manuprāt, ir jāpieņem kā realitāte tas, ka noteiktos biznesa sektoros – starp citu, ne tikai finanšu, bet arī interneta tehnoloģijās – uzraugāmie, regulējumie vēlas maksimāli spēlēt pēc saviem noteikumiem, dzīvot savu autonomu dzīvi, savukārt regulatori cenšas panākt regulējamos viņu izdomas lidojumā.
Tas nenozīmē, ka finanšu tirgus uzraudzība a priori būs nepilnīga un nolemta neveiksmei.
Pirmkārt, uzraudzībai ir jācenšas būt tikpat dinamiskai kā uzraugāmajiem, t.i., uzraudzībai ir jārēķinās, ka tās darbībā nav robežas, kuru sasniedzot, var atviegloti nopūsties un paļauties uz status quo saglabāšanos pārskatāmā nākotnē.
Otrkārt, ja uzraudzība apzinās savu iespēju robežas, tad tai primāri ir jāstrādā ar to sektora daļu, kur azarta (arī peļņas kāre ir azarts!) izraisītu neveiksmju gadījumā var ciest, kā saka, mierīgie civiliedzīvotāji. Ja viens investīciju baņķieris apspēlē otru, turklāt ne vienmēr ar baltiem cimdiem, tā ir viena situācija, un, domāju, ka te neko daudz labot nevar. Šajā situācijā iesaistītie paši ir pieņēmuši specifiskus spēles noteikumus un par viņiem līdzjūtības asaras nav jālej. Uzraudzības fokusā ir jābūt t.s. retail banku sektoram, kas strādā ar fiziskām un juridiskām personām, kas bankas vienkārši izmanto kā dažu noderīgu pakalpojumu sniedzējas.
Un, treškārt, kamēr uzraugāmie nesāk apzināties, ka par t.s. balto apkaklīšu noziegumiem sods būs tikpat bargs, ka nekādu atlaižu nebūs tikai tāpēc, ka neviens nav nosists vai aplaupīts, piedraudot ar ieroci, tikmēr arī labi izstrādāti regulējumi nedarbojas.
Tēlaini izsakoties, Volstrīts sāka piesardzīgāk uzvesties tad, kad pēc pēdējās krīzes ASV finansisti sāka, kā saka, reāli nonākt aiz restēm uz ilgiem gadiem.
[1]Ēriks Jēkabsons. Latvijas un Amerikas Savienoto Valstu attiecības 1918.-1922.gadā. 32.-33.lpp.
[2]"The Economist". 2018.gada 3.-9.februāris, 47.48.lpp.
