Un, lai gan retais – vismaz es tā ceru – bijušās PSRS tolaik pakļautajās zemēs šodien nožēlo totalitārās sistēmas sabrukumu, diezgan viegli iedomāties zināmu vilšanās sajūtu vismaz vecākajā un vidējā paaudzē, salīdzinot savas cerības tolaik un šodienas realitāti. Jāpiezīmē arī, ka šādās sajūtās Latvija vai pat Austrumeiropa nav unikālas – ir desmitiem grāmatu un tūkstošiem publikāciju par to, ka bijusī Austrumvācija arī desmitiem gadu vēlāk pēc apvienošanās ar Rietumvāciju atšķiras. Ienākumu, dinamisma, politisko simpātiju u.c. aspektos. Daudzās Berlīnes mūra krišanas jubilejai veltītajās publikācijās, tā vai citādi, bet parādās formulējums "apvienošanās process tā arī nav beidzies" [1]. Par spīti patiešām milzīgajām summām, kas ieguldītas Vācijas sociālistiskajā daļā.
No otras puses, Austrumeiropai un Baltijai ir paveicies, ja paveras uz bijušās Dienvidslāvijas reģionu, kur ģeopolitisko satricinājumu radītās sekas faktiski joprojām turpina ietekmēt šī reģiona cilvēku dzīvi – vienalga, vai runa būtu par Bosniju, Kosovu vai Ziemeļmaķedoniju [2].
Mums IR paveicies, ja runa ir par salīdzinoši neasiņainu režīmu transformācijas procesu.
Atgriežoties pie sarūgtinājuma elementiem. Viena no tēzēm, kas – protams, ar vietējo specifiku – dzirdama Austrumeiropā, skan: vecā nomenklatūra faktiski saglabāja savu ietekmi arī pēc komunisma krišanas. Vietējo specifiku pieminēju tāpēc, ka, piemēram, Bulgārijā joprojām ievērojama sabiedrības daļa tur augstā vērtē šīs valsts ilggadējo komunistisko vadītāju Teodoru Živkovu [3]. Protams, var teikt, ka arī Latvijā ir cilvēki, kuri balso par Alfrēdu Rubiku, tomēr atbalstītāju apmēri ir nesalīdzināmi (no mana viedokļa par sliktu Bulgārijai…).
Tomēr, ja neskaram šādus gadījumus, jo tad būtu jāanalizē Bulgārijas vēsture, jautājums ir – ja nomenklatūra tiešām saglabāja savas pozīcijas – un es uzskatu, ka saglabāja – kādēļ tas tā notika? Viena no man saprotamām versijām ir tā, ka komunistiskā režīma desmitgades bija iznīcinājušas alternatīvās elites vai pat to aizmetņus. Lai paskaidrotu domu, jāpieskaras Polijai, kura taču – par spīti milzu cilvēkresursu zaudējumiem Otrajā pasaules karā – tomēr it kā saglabāja labāku situāciju nekā tieši un nepārprotami okupētās Baltijas valstis. Nesen lasot pētījumu par poļu studentu nemieriem 1968. gadā [4], to priekšvēsturē saskāros ar pašu poļu atmiņām, ka, lūk, ar Vladislavu Gomulku kā poļu komunistu līderi Polijā ir saistījušās lielākas cerības nekā ar Boļeslavu Berutu. Respektīvi, alternatīvas tiek meklētas vienas, komunistu, partijas ietvaros. Būtu muļķīgi te kaut ko kritizēt, jo galu galā arī PSRS ar Ņikitu Hruščovu pēc Staļina valdīšanas gadiem saistījās un daļēji arī piepildījās cerības par ne tik asiņainu režīmu. Runa ir par kaut ko citu – elite ir viena, komunistiskā, attiecīgi atšķirības starp šīs elites pārstāvjiem ir relatīvas. Jā, bija drosmīgi cilvēki, disidenti, ticīgi un neticīgi, strādnieki un rakstnieki Polijā, Čehijā, Ungārijā, Baltijā, bet objektīvi iemeslu dēļ šādas grupas nevarēja izveidoties tik spēcīgas, lai deviņdesmito gadu sākumā varētu pilnvērtīgi nostumt malā komunistisko nomenklatūru. Un atkal – tā tas bija ne tikai Latvijā.
Līdz ar to – ja mēs kā nepatīkamu faktu atzīstam bijušās nomenklatūras spēju veiksmīgi pārdzīvot režīmu transformāciju astoņdesmito gadu beigās-deviņdesmito gadu sākumā, ja mēs kā nepatīkamu faktu atzīstam nomenklatūras "per se" dzīvotspēju, īstais jautājums, manuprāt, ir – vai beidzot mēs dzīvojam valstī, kurā ir ne tikai neizbēgamā daļēji vecā, daļēji jaunā nomenklatūra, bet kurā ir arī iespēja veidoties alternatīviem varas centriem?
Citiem vārdiem sakot, “veco komunistu” noturēšanās pozīcijās zināmā mērā bija neizbēgama, nav vērts par to plūkt matus, savukārt, ja arī trīsdesmit gadus vēlāk valstī ir tikai viena, valdošā grupa, tad gan ir skumji.
Vēl viena problēma varētu būt tā, ka režīmu nomaiņa – Baltijas gadījumā to skaitā valstiskuma atgūšana – tika uztverta kā izmaiņas arī domāšanā, jaunu vērtību, jaunas dzīves jēgas iegūšana. Šis pieņēmums diemžēl ir bijis kļūdains, un nevarēja tāds nebūt. Te ir vērts pievērsties vienam no pelnīti pazīstamākajiem Austrumeiropas disidentiem Vāclavam Havelam.
Pērnā gada nogalē latviešu valodā iznāca vairākiem čehu domātājiem, to skaitā Havelam, veltīts rakstu krājums, un atļaušos divus citātus no tā. Politologs Ivars Ījabs savā tekstā par Havela darbiem atzīmē viņa vērtējumu komunistiskajai sistēmai: "Šādas ideoloģiskās sistēmas galvenais raksturlielums, pēc Havela domām, ir tās fundamentālais melīgums: cilvēki reproducē uzvedības modeļus un rituālus, kuru jēgai paši netic" [5]. Es negribētu savu apgalvojumu izvērst, jo tā ir pavisam cita tēma, bet – vai līdzīgi mēs neuzvedamies arī šodien? Savukārt čehu filozofs un sociologs Vāclavs Belohradskis savā Havelam veltītajā tekstā citē amerikāņu sociologu Ričardu Senetu: "Manā jaunībā dumpinieki ticēja, ka, izjaucot institūcijas, mēs varētu radīt kopienas, kas balstītas tiešās uzticības un solidaritātes cauraustās attiecībās. … Tā noteikti nav noticis. Lielo institūciju sairšana sadrumstalojusi arī daudzu cilvēku dzīves…, institūciju sadalīšana nav vairojusi biedriskumu.” [6].
Lūgums pareizi mani saprast – es nesaku, ka kapitālisms nav labāks par komunismu. Kapitālismā priekšrocības un mīnusi vairāk sliecas uz priekšrocību pusi – vismaz ja salīdzina ar komunismu. Bet kapitālistiskā sistēma nevar nodrošināt demokrātiju – skat. šodienas Ķīnu, Singapūru u.c. valstis – un kapitālistiskā sistēma nevar nodrošināt cilvēkam pašcieņu un iesakņotības sajūtu.
Līdz ar to iespējamā vilšanās sajūta trīsdesmit gadus pēc Berlīnes mūra krišanas saistāma arī ar t.s. Austrumu blokā dzīvojošo nepietiekamo izpratni par kapitālismu. Citāda tā arī nevarēja būt, jo mūsu priekšstati neizbēgami bija saraustīti, bet tas nemaina manu tēzi. Mēs tolaik pārāk paļāvāmies – un baidos, ka turpinām tā darīt arī šodien – ka sistēmas nosaukums, tas, kā sistēma sevi apraksta, tas, kā tai pašai gribētos sevi redzēt, nosaka arī šīs sistēmas reālo saturu.
Saturu veido nevis “komunisti”, nevis “liberāļi” vai “konservatīvie”, bet indivīdi.
[1] https://www.eurozine.com/thirty-years-germanys-unfinished-unity/
[2] https://visegradinsight.eu/northern-macedonia-is-playing-a-winning-hand/
[3] http://neweasterneurope.eu/2018/09/07/bulgaria-unlikely-personality-cult/
[4] https://www.nlobooks.ru/magazines/neprikosnovennyy_zapas/122_nz_6_2018/article/20551/
[5] "Bezvarīgo vara: Masariks, Patočka, Havels". LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2018.gads. 121.lpp.
[6] "Bezvarīgo vara: Masariks, Patočka, Havels”. LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2018.gads. 139.lpp.
