Transporta jomā bija kāda melnā diena vairākiem Latvijas Televīzijas (LTV) žurnālistiem. Raimonda Gekiša ceļojums no slēpošanas Džandžjakou kalnu rajonā līdz Jaņcjinas ciematam ir vai maza bukleta vērts. LTV reportieris jau plaši par to ziņojis sociālajos medijos, bet rezumējumam jāsaka, ka šis varētu būt viens no spēļu rekordiem – aptuveni divu stundu brauciena vietā ceļojums atpakaļ ilga 11,5 stundas, nakti pavadot spēļu uzraugu uzgaidāmajā telpā, un labi vēl, ka ne zem klajas debess krietnos mīnusa grādos.
LTV operatoru Raivo Freimani trešdien autobuss no ledus trases aizvizināja uz pavisam citu viesnīcu, nekā norādīts maršrutā. Man pašam, dodoties uz trasi, viens no paredzētajiem autobusiem tā vienkārši nostāvēja pie viesnīcas, durvis neatvēra un paredzētajā laikā lepni pilnīgi tukšs arī aizbrauca.
Par visiem šiem gadījumiem jāziņo organizatoriem, tie tos izskata un sola nākotnē uzlabojumus.
Transports ir joma, kur kritikai jābūt un uzlabojumiem tāpat. Ko dod 916 pārvadāšanai nolīgtie autobusi, ja ne vienmēr viss notiek pēc plāna?
Ātrvilcieni starp Pekinu un kalnu rajoniem kursē precīzi pēc saraksta, bet līdz tiem vēl jātiek un, ja šajā ķēdītē kaut kas nenotiek pēc plāna, viss iecerētais sabrūk kā kāršu namiņš. Vilcieni tik bieži neiet, kopā esot pieci sastāvi.
Dezinfekcija ik objektā un ik uz soļa, mūsu viesnīcā Jaņcjinā gaisā visu laiku kaut ko smidzina speciāli roboti plus vēl manuāli to pašu ik pa brīdim veic apkalpojošie darbinieki. Tik traki kā lidostā gan nav, un kopumā viss tīrs un izskatās droši. Vairākas reizes dienā proves Covid-19 baciļa klātbūtnei tiek paņemtas arī no dīvāniem, krēsliem, galdiem, rokturiem vestibilā, tāpat liftā. Pašiem reglaments vecais – viens tests dienā, kontaktpersonām divi. Būt Covid-19 pozitīvam nenovēlētu nevienam, tad vesela mediķu grupa speciālos skafandros aiztransportē vai nu uz izolācijas viesnīcām (asimptomātiskas personas) vai pat slimnīcām. Šādi stāsti ar video jau pieejami daudzu mediju lapās un pašu akreditēto sociālajos tīklos, sajūtas esot sirreālas gan pašiem, gan apkārtējiem, kuri to redz.
Kopumā burbulis strādā, un ir labāk, nekā pirmajās dienās.
Otrdien, 8. februārī, Pekinā ielidoja 205 akreditētās personas un trijiem Covid-19 testi bija pozitīvi. Jau esošajā burbulī spēlēs otrdien kopā 70 707 testi un tikai divi bija pozitīvi, abi no atlētu un to apkalpojošā personāla vidus. Otrais rādītājs nav slikts, un patiesībā pierāda, ka šāds burbulis strādā. Cita lieta, cik tas var būt ilgi un cik tas maksā.
Ilgi par pazudušo uzskatītā Ķīnas bijusī profesionālā tenisiste Pena Šuai otrdien parādījās frīstaila sacīkstēs un tribīnēs bija kopā ar Starptautiskās olimpiskās komitejas SOK prezidentu Tomasu Bahu. Sveika un vesela, taču joprojām nekādas intervijas medijiem nesniedz, aizbildinoties ar privātumu. Bahs paziņojis, ka šajās dienās Šuai pametīs olimpisko karantīnas burbuli un tad laikam vairs citus olimpiskos sarīkojumus neapmeklēs. Ķīniešiem vēl savi iekšējie noteikumi un izolācija pēc iziešanas no šī īpašā burbuļa.
Laiks kalnos ir neparasti silts, un pat otrdien vēlā vakarā kamaniņu trasē bija apmēram mīnus 4 grādi. Trešdien jau apmācies, un līdz ar to arī naktīs temperatūra nenoslīd tik zemu kā līdz šim. Laikapstākļi jāpieņem tādi, kādi tie ir, bet skaidrs, ka tam bija jāsagatavojas jau mājās, jo te nekur ārpus burbuļa aiziet nav iespējams un līdz ar to arī neko nenopirkt. Operatori, fotogrāfi no medijiem visvairāk pakļauti aukstumam, un jau dzirdēts un lasīts par stipru pārsalšanu, kas slikti veselībai, bet gluži Covid-19 tas gan neizraisa.
Ja par nopirkšanu, tad pat
ar licencēto produktu iegādi ir grūtības, Jaņcjinas kalnu zonā vispār nav neviena suvenīru veikaliņa – ne viesnīcās, ne olimpiskajos objektos, un citur atbraucēji jau nemaz netiek.
Pekinā lielajā Mediju centra suvenīru veikaliņā jau svilpojot vējš. Faktiski viss populārākais ir izpirkts, ķīnieši nav rēķinājušies ar šādu pieprasījumu, īpaši pēc spēļu talismana pandas Bin Dven-Dveņa. Olimpiskajos objektos drīkst pārdot tikai stingri licencētus produktus, un pat televīzijā bija sižets, ka ražošanas jaudu nepietiek. Skaidrs, ka mazie Ķīnas uzņēmēji ir spējīgi saražot ko līdzīgu desmitos tūkstošos katru dienu, bet legāli pārdot tos nedrīkst. Esošā uzņēmuma jauda esot par mazu un uzkrājumi jau beigušies.
Ir gan tāds pakalpojums, kā pasūtīšana olimpiskajā lietotnē un piegāde viesnīcās, taču jau sākotnēji bija noteikts piegādes laiks piecas dienas un tagad to vairs nevar garantēt, oficiālo suvenīru pietrūkst. Ko tādu esmu pieredzējis tikai savulaik Nagano spēlēs 1998. gadā, kad japāņi bija saražojuši neparasti maz oficiālo talismanu (četras pūcītes), nerēķinoties ar visu atbraukušo viesu lielo vēlmi tos nopirkt uz aizvest tuviniekiem. Japānā toreiz talismani beidzās jau kādā trešajā, ceturtajā dienā un tā arī neparādījās vairs līdz pašām spēļu beigām.
Paši ķīnieši cenšas, ir laipni un gatavi palīdzēt, bet lielākā problēma komunikācijā ir valodas barjera.
Lietā tad tiek likts tulkojums mobilajās ierīcēs, kas reizēm gan ir visai komisks. Piemērs no dzīves: zvana viesnīcā pie durvīm un nospēlē angliski ierakstu telefonā – vai jums ir veļa? Vai var uzkopt numuriņu? Ja vēl ko sarežģītāku, tad pašam jau jāierunā angliski un tad nu vietējais klausās to savā valodā.
Ikdienā notiek sacensības, daudz interesanta un nereti aizmirstas, kurā valstī vai vietā esi, bet sadzīvē šādā pandēmijas burbulī nedaudz diskomfortu tomēr jūt. Sociālajos medijos un vairākās citās interneta platformās var ieiet tikai spēļu oficiālajā tīklā, viesnīcu lokālajos - nē. Pat viesnīcas bārā viens no bārmeņiem ir robots, ar kuru tak sarunu neuzturēsi. Toties Covid-19 gan no tā nedabūsi un dzeramnauda arī nav jādod.
