Ostapenko ir talantīga un par to šaubu nav nevienam. Viņai turklāt piemīt īstens cīnītājas raksturs, kā tik bieži pietrūkst Latvijas sportistiem. Šaubas un neziņa daudziem ir par sportistes vārdu, bet nu vismaz es pieturos pie tā, kā viņu dēvē visu dzīvi vecāki un draugi – Aļona. Jā, pasē viņai rakstīts Jeļena un līdz ar to arī oficiālajos protokolos. Kā viņu reāli dēvē, sportiste jau skaidrojusi ne vienu reizi vien, turklāt arī medijiem. Tāda nesakritība nav nekas jauns, daudzi vēl atceras vienu no visu laiku labākajām pasaules tenisistēm vācieti Štefiju Grāfu. Štefija ir viņas vārds, kas pazīstams visiem, kaut oficiāli pasē un arī turnīru statistikā līdz ar to nereti bija oficiālais - Stefānija.
Vai Ostapenko var pieskaitīt pasaules tenisa uzlecošajām zvaigznēm? Gan jā, gan nē. Tenisa pasaulē viņa nav nokritusi kā meteors no skaidrām debesīm.
Pirmā spilgtā uzvara savulaik Tarbas turnīrā Francijā līdz 14 gadu vecumam, un tur nu gan spēlē faktiski visas labākās pasaulē. Mūsdienās pirmās spēles profesionālajos turnīros atļautas tikai no 15 gadu vecuma un arī tad tikai ierobežots skaits sezonas laikā. Pērn uzvara junioru ''Grand Slam'' turnīrā, turklāt Vimbldonā. Vēlāk uzvaras jau vairākos ITF (starptautiskā federācija) turnīros un nu šogad jau sasniegts WTA fināls Kvebekā. Tas jau ir profesionālās kategorijas turnīrs ar itin bagātīgu punktu skaitu.
Vēl šogad izieta ”US Open” kvalifikācija un pārvarēta arī pirmā kārta pamatturnīrā. Vimbldonā speciālais ielūgums (wild card), pirmajā kārtā uzvara pret top 10 tenisisti Karlu Suaresu Navarro ar 6-2, 6-0.
Kopumā Aļonas iekļūšana pasaules labāko simtniekā un jau 77.vieta šonedēļ nav pārsteigums.
Iekļūšana pasaules elite nav tik strauja kā divām citām Ostapenko vienaudzēm šveicietei Belindai Benčičai un horvātietei Anai Konjuhai, taču atbilstoša un likumsakarīga. Benčiča un Konjuha bija nedaudz priekšā mūsējai arī pēdējos gados junioru konkurencē un viņu tuvošanās elitei notika nedaudz straujāk, kaut Konjuhu un Aļonu reitingā tagad šķir vien deviņas pozīcijas.
Pagājušonedēļ vai ikvienam interesentam bija iespēja kaut internetā vērot visas Ostapenko spēles Kvebekā. Sākums un pirmās divas uzvaras neizdevās tik viegli, taču bija godam nopelnītas, turklāt pirmās kārtas pretiniece vāciete Mona Bartela ir gana meistarīga tenisiste. Pēcāk ceturtdaļfinālā tika burtiski sagrauta poliete Paula Kanija (6-0, 6-1), pārliecinoša uzvara arī pusfinālā pret britu sportisti Naomi Braudiju.
Vien fināls šoreiz neizdevās, pārāk liela bija vēlēšanās uzvarēt un pārāk liela nervozitāte. Šogad gan vāciete Annika Beka (43.vieta reitingā) divreiz tika pārspēta (tostarp ”US Open”), bet abas reizes dramatiskās triju setu spēlēs tieši galotnēs. Šoreiz Beka ar saviem padomdevējiem bija izcili pareizi izvēlējusies spēles taktiku un finālā uzvarēja gana pārliecinoši.
Palūkosim, kādi tad ir Aļonas Ostapenko lielākie plusi un mīnusi laukumā. Pirmkārt jau jāmin milzīgais cīņasspars un tas viņai raksturīgs jau no mazām dienām.
Cīnās, nepadodas, mēģina uzspiest savu agresīvo spēles stilu spēcīgiem sitieniem. Solīds sitiens no kreisās puses, nu jau arī gana spēcīga serve. Pie mīnusiem pagaidām vēl jāpieskaita ne pārāk stabilais sitiens no labās puses un serves trāpījumu procents. Sieviešu tenisā gan nav tā, ka servētājai būtu kādas dižās priekšrocības. Ja pirmajā servē bumba nelido pie 170 km/h vai ātrāk, ja serve netrāpa pašā stūrī, priekšrocības drīzāk ir pretiniecēm.
Serena Viljamsa, Sabīne Lisicki ir izņēmumi, viņām ir pavisam cits bumbas lidojuma ātrums servē. Sievietēm svarīgi pirmo servi trāpīt ar vismaz 70 procentu precizitāti, finālā Kvebekā Aļonai bija 43 procenti, pretiniecei 74 procenti, tādi sīkumi izsaka daudz. Pagaidām Ostapenko ir visai daudz dubultkļūdu un tas nu ir viens no elementiem, kas jāuzlabo. Vēl kāda tehniska un stratēģiska nianse, ko teicami izmantoja Beka – Aļonai patīk agresīva spēle, viņa sit stipri un pašai tīk, ka tā dara arī pretiniece. Stipri sistu bumbu pati var uzsist tikpat spēcīgi vai vēl ātrāk, bet grūtāk dabūt paātrinājumu pret tādām planējošām jeb ”mirušām” bumbām. To šoreiz izmantoja pretiniece. Šādi zaudējumi reizēm ir svētīgāki par vieglām uzvarām.
Jau tagad var teikt, ka mums ir jauna, talantīga un daudzsološa tenisiste. Ar katru nākamo maču, turnīru un sezonu nāks klāt arī pieredze un taktiskā domāšana.
Aļonai ir visi priekšnosacījumi, lai vēl vairāk tuvotos elitei. Šogad vienspēlēs 41 uzvara un 16 zaudējumi, reitingā sasniegtā 77. pozīcija jau tuvina olimpiskajām spēlēm Rio. Svarīgs būs reitings nākamā gada 6.jūnijā, un ceļazīmes iegūs 56 labākās, taču vienu valsti nevar pārstāvēt vairāk kā četras sportistes. Tā kā pašlaik Aļonai priekšā ir ļoti daudz ASV, Vācijas, Čehijas, Krievijas un Itālijas spēlētāju, tad olimpiskajā reitingā viņa ir 61.vietā tikai dažas pozīcijas no kārotā. Atklāti sakot, man nav šaubu, ka olimpiskajā turnīrā Aļona spēlēs, tam svītru pārvilkt varētu tikai savainojums.
Aļona ir rūdīta, izgājusi caur uguni un ūdeni, turklāt daudzos mačos spējusi no sev nelabvēlīgā sākuma lauzt cīņas gaitu. Esmu redzējis, kā Aļona spēlēja un cīnījās arī 12 gadu vecumā, kā viņa tolaik trenējās un turklāt kādā zālē ziemā nodarbojās.
Ja nebūt ne ideālos apstākļos izaugusi pasaules klases tenisiste, tad viņai ir neapšaubāmi liels talants, vēlamā psiholoģija un arī pareizie padomdevēji. Aļonas trenere joprojām ir viņas māte Jeļena Jakovļeva, un sieviešu tenisā, kā zināms, šādi ģimenes tandēmi sastopami biežāk nekā vīriešiem. Šis gads tika iesākts ar 270.pozīciju pasaules reitingā un nu jau lēciens gandrīz par 200 vietām. Protams, jo tuvāk elitei, jo progress būs mazāks, taču šī gada beigās 60.-70. vieta būs realitāte un tiem lielajiem brekšiem jāsāk ķerties jau nākamgad. Tenisā vienu otru spēles nepilnību bieži var kompensēt ātrāk un sekmīgāk, nekā kļūt par īstu cīnītāju. Aļonai raksturs ir kā radīts cīņai un individuālajam sportam.
