Par klaiņojošiem suņiem jau tika rakstīts daudz arī pirms olimpiskajām spēlēm. Tie ir ļoti raksturīgi šim reģionam, sakarā ar lielo pārbūvi ir iztraucēts arī viņu miers. Spēļu organizatori savukārt cenšas tos novākt patālāk no ciemiņu acīm. Iepriekš bija izskanējusi pat informācija, ka visus tos ķerot un iemidzinot. Trešdien pat spēļu rīcības komisija izplatīja oficiālu paziņojumu. Tik traki neesot, likvidējot tikai tos klaiņojošos suņus, kas esot slimi, pārējiem tiek meklēti saimnieki vai tie tiekot aizvesti kaut kur tālāk. Diezgan plašas diskusijas par šo tēmu publiskajā telpā un, protams, arī dzīvnieku aizsardzības pārstāvju nemieri.
Ceturtdien kalnos, aptuveni 1000 metru augstumā virs jūras līmeņa, šādus bezpajumtniekus pavisam mazā pleķītī saskaitīju kādus desmit. Visi pavisam laiski un miegaini gulšņāja, pārsvarā pa vienam. Neviens gan tos neaizskāra un neķēra, pavisam mierīgi. Visi ar baltiem ķepu mīkstumiņiem (kāpēc balti, varat iedomāties. Tādas ir arī mūsu kurpju un zābaku zoles visu laiku).
Nepārprotami, ka šie suņi ir gluži kā daļa no Soču vizītkartes, arī turpat pie olimpiskās atribūtikas suvenīru veikaliņiem.
Es kā takša īpašnieks varēju vien nobrīnīties par viņu laiskumu, mans Rafa salīdzinoši ar Soču apkārtnes vietējiem ir īsta ūdenszāle.
Tā viena no īpatnībām. Otra turpinās joprojām – teritorijas sakopšana un arī celtniecība. Labi, lielie krāni ir aizvākti, taču labiekārtošanas darbi tiek veikti dienu un nakti. Turpat blakus mums tiek pa jaunu likts bruģis, jo vecais ir šķībs un greizs, ar bedrēm.
Bruģi lāpa vairākās vietās, pārliek pat veselus ielas posmus, starp mājām, jo jau tagad ceļi vienās bedrēs.
Ko padarīsi, ja steigā viss darīts bez kārtīgas zemes noblietēšanas, pamatiem un arī neprasmīgiem meistariem. Netālu plīsis kāds neliels ūdensvads, nu notiek avārijas darbi. Par slaucīšanu, krāsošanu un piecementēšanu vispār nav vērts runāt. Tā ik uz soļa. Blakus laukumā mastā tiek piestiprināti dalībvalstu karogi.
Viens tā kā Austrijas, tā kā Latvijas karogs jau plīvoja, strādnieks ceturtdien lika vēl vienu tādu pašu identisku tālāk. Ej nu tiec gudrs, vai vienai valstij divi, vai katrai viens, bet abi bija kā ūdenslāses.
Tuvāk austriešu, bet arī ne īsti pareizajās proporcijās un krāsās. Latvijas tumši sarkanās krāsas tās pavisam droši nebija.
Ceturtdien vēl pavisam negaidīts jaunums – beidzot atvērts vienīgais lielais veikals kalnu rajonā, Gorki Gorod Mall. Intereses pēc iegāju, bet atvēršana vairāk tāds PR gājiens. Kādi atsevišķi veikaliņi tik tiešām iekšā bija atvērti, bet vismaz divas trešdaļas vēl nē. Rietumnieki gan par to priecīgi - vismaz kaut ko var tagad nopirkt, ieskaitot pārtiku, jo pat viņiem ikdienas ēšana nedaudzajās vietējās kafejnīcās stipri sit pa kabatu.
Ir arī kāda īpatnība tirdzniecībā tādos pavisam mazos pārtikas veikaliņos - pie produkta redzama viena cena, vēlāk jau pie kases konstatē citu. Nedaudz augstāku.
Varbūt ne tik būtisku kāpumu, bet tomēr. Vai tas kāds papildu uzcenojums ārzemniekiem? Būs nākamreiz jāuzprasa, nepieradušiem jau tāpat diezgan grūti rēķināt līdzi simtos un tūkstošos.
Runājot par ēšanu, uzreiz nāk prātā brokastis. Atkal parādījās lasis, un Dāvis priecīgs. Uzlicis uz sava šķīvja vairākus gabaliņus. Sāka ēst un uzreiz kolēģim ģīmis tā kā skābāks. Lasis šķēlītēs gan sagriezts, bet faktiski vēl sasalis.... Lielajā kafijas automātā dzēriens ātri izbeidzās un dažs labs Rietumu kolēģis, pie rīta kafijas pieradis gluži kā pie brīvības, vai ļima no kājām nost. Apkalpotāji vedina pie tāda kā milzīga bunduļa ar uzrakstu "kafija".
Dzēriens tādā kā vidēji vājas tējas krāsā, tā kā drusku kafija pēc smaržas, tā kā drusku pēc tējas. Rietumnieki to paņem tikai vienreiz.
Ja viens otrs no rīta var saļimt no kofeīna trūkuma organismā, tad pilsētiņā sastapām vienu no strādniekiem, kam sānu vējš izrādījās gandrīz vai ar stipru. Pašam vēl pudele pie rokas, bravūrīgi izteicieni mutē un tā nu viņš virzījās uz priekšu. Nezinu, vai tika garām jau nākamajam policijas postenim, jo visiem vietējiem te piekodināts būt skaidrā. Tas attiecas gan uz strādniekiem, gan brīvprātīgajiem. Tā uzreiz var zaudēt darbu un vēl sodu samaksāt.
Kalnā braucu vienā pacēlājā kopā ar kādu Krievijas famīliju, kas ne no Sočiem. Vectēvs, tēvs un mazdēls. Tad nu abi vecākie savā starpā sprieda - kam nu tik daudz tādu monstru te sabūvēts un vai tiešām pēcāk ikdienā šis kūrorts būs labi apmeklēts. Runa nebija tika daudz par kvalitāti, bet dārdzību. Vismaz tagad, spēļu laikā. To pašu tematu kalnos kādā pieturas placdarmā apsprieda divi strādnieki. Ja viņiem būtu tādas algas, kā tiem, tad gan, bet tā te parastam pilsonim neesot ko darīt. Kam nav citas nodarbes, arī darbiņš spēļu laikā un pirms tām ir liels atspaids. Ļoti daudz te turku, ne tikai etnisko, bet arī no Turcijas. Veic dažādus palīgdarbus, tīra numuriņus . Ir priecīgi par iespēju kaut ko nopelnīt.
Mēs gan joprojām visu izturam mierīgi, bet vai katru dienu nākas redzēt dažus rietumniekus, kas ir mērenā šokā. Nav rūdījuma.
Mazliet par jaunāko kalnu olimpiskajā ciematā no kolēģu vēstījuma. Ciematiņš esot samērā gaumīgs un tīrs. Tāpat apdare paveikta faktiski līdz galam. Istabiņas gan mazas, bet tā jau visās olimpiskajās spēlēs. Ēšana laba, kaut, dzīvojot nedēļas divas trīs, varot apnikt. Plaša spēļu zāle, arī ar bijušo padomju laiku iecienītājām spēlēm, kaut vai Jūras kauju. Mūsējie izrādījuši numuriņus, parunājušies un tā arī filmēšanas grupai atvēlētās trīs stundas aizgājušas. Jā, un blakus dzīvo Jamaikas bobslejisti, par kuriem ļoti liela interese globālā mērogā un kuri patiešām esot jautri ļaudis. Spēļu laikā izredzes tikt iekšā olimpiskajā ciematā pie sportistiem jau būšot minimālas.
Piektdien lielais šovs ies vaļā, un tad jau lielāka interese būs tieši par sportiskajiem sasniegumiem.
