Labas atsauksmes par sarīkojumu Siguldā faktiski bija visiem atbraukušajiem viesiem. Jā, ne pārāk paveicās ar laika apstākļiem decembra sākumā, bet tik un tā bija gana daudz līdzjutēju trasē, un arī organizatoriskā ziņā viss kārtībā. Siguldā visu šo pasākumu mūsu trases darbinieki un federācijas pārstāvji nodrošināja kopā ar daudziem desmitiem brīvprātīgo, un tieši viņu nesavtīgo darbu uzsvēra augstas starptautiskās federācijas (IBSF) amatpersonas, prezidentu Ivo Feriāni un ģenerālsekretāri Heiki Grosvangu ieskaitot.
Sigulda savu pārbaudījumu izturēja, un tas zināmā mērā bija mēģinājums pierādīt, ka ne velti mēs kopā ar Stokholmu kandidējam uz 2026. gada ziemas olimpisko spēļu sarīkošanu.
Protams, ja šāda iespēja nākamvasar tiks piešķirta, būs vēl daudz darāmā, jo nedaudz jāpārbūvē pati trase un arī visa starta māja, par citiem infrastruktūras uzlabojumiem Siguldā un ceļā no Rīgas uz Siguldu nemaz nerunājot.
Organizatoriski šaubu par mūsu spējām nevajadzētu būt, to sarunā atzina arī IBSF ģenerālsekretāre vāciete Heike Grosvanga. Starp citu, tieši viņa ir arī Starptautiskās Olimpiskās komitejas izvērtēšanas komisijā, kas apseko iespējamās Stokholmas un Milānas-Turīnas spēļu arēnas.
Pašiem sportistiem Siguldā (un arī Rīgā) patika, nekādu sūdzību par sadzīvi un organizāciju nebija, absolūtais vairākums bija ļoti apmierināti ar redzēto, tostarp bieži vien visai kaprīzie vācieši. Trase īpatnēja un sarežģīta, to uzreiz par iecienītāko grūti nosaukt, bet tas arī saprotams. Tieši tā teica olimpiskie medaļnieki vācieši Frančesko Frīdrihs un Niko Valters, jo pats sākums tiešām treniņos bijis grūts pat viņiem, bet ar katru dienu nākusi arī lielāka apskaidrība par braukšanu un neesot tik traki.
Tā kā vācieši vinnēja pilnīgi visās bobsleja sacīkstēs Siguldā (sievietēm un divos divnieku posmos vīriešiem), tad stratēģiski šāds viņu panākums mums nenāk par sliktu, viņi nebūs pret lielu sacensību iespējamo sarīkošanu Siguldā nākotnē. Jau nākamsezon te jānotiek Pasaules kausa posmam uzreiz pēc Jaunā gada, janvāra pirmajā nedēļā.
Sportiskajā ziņā pēc olimpiskajām spēlēm vienmēr ir neliels kritums dalībnieku skaita ziņā. Kāds atvadījies no sporta, cits izlaiž šo sezonu veselības problēmu dēļ, daudziem arī vasarā bijušas dažādas operācijas un vēl nav sportiskās formas. Mums vēl nebrauc nedz Oskars Melbārdis bobslejā, nedz Lelde Priedulēna skeletonā, pēc operācijām vēl tajā labākajā formā nav arī brāļi Dukuri.
Toties vāciešiem jau no paša sākuma ir gan kaujas sastāvs, gan kaujas tehnika
– bobslejā pirmajos divos posmos kopā aizvadīti seši dažādi mači un visos sešos uzvarējuši vācieši! Ne tikai uzvarējuši, bet nupat Vinterbergā divreiz četrinieku ekipāžām viss goda pjedestāls vāciešiem. Mazs mierinājums, ka pagaidām Oskars Ķibermanis ir labākais no pārējās pasaules, ko apliecina viņa sasniegtais gan Siguldā divnieku konkurencē, gan četriniekos.
Kanādieši pagaidām spēlē paslēpes, un pat olimpiskais čempions divniekos Džastins Kripss startē Ziemeļamerikas un Eiropas kausa mačos, īpašu uzsvaru liekot uz sezonas galvenajiem mačiem – pasaules čempionātu Kanādas trasē Vistlerā.
Ar domu par Vistleru strādā arī daudzi citi atlēti, ieskaitot olimpisko čempionu skeletonā korejieti Sungbinu Junu.
Viņam starpsezonā arī veikta kājas operācija, Juns pagaidām vēl nav nedz tik ātrs ieskrējienā, nedz arī tik akurāts trasē kā iepriekšējā sezonā. Toties skeletonā ļoti spēcīgi ir krievi - gan jaunais Ņikita Tregubovs, gan veterāns Aleksandrs Tretjakovs. Pieskaitām vēl Jeļenu Ņikitinu sievietēm, un iznāk tā, ka krievu skeletonisti uzvarējuši trijos no četriem pirmajiem sezonas lielākajiem mačiem.
Brāļiem Dukuriem pagaidām tik spīdoši neiet, eksperimenti ar kamanām turpinās, un vismaz Vinterberga pierādīja, ka Martinam atkal ir šis tas jāpārtaisa, šādā variantā kamanas labi neslīd. Vienkārši solīdi braucot, uz goda pjedestāla netikt, kur nu vēl uzvarēt.
Bobslejā visai cerīgs izskatās jaunais pilots Ralfs Bērziņš, kuram nesen bija debija Pasaules kausa līmenī. Augstās vietas Siguldā vēl varētu saprast, mājas trase, taču visai solīds starts Bērziņam arī ar četrinieku kamanām Vinterbergā, un tas jau priecē. Pilotam vēl tikai 21 gads, ir iekrāta pieredze kamaniņu sportā, un ar laiku no viņa varētu izaugt liels meistars.
Pēc Jaunā gada sezona turpināsies ar jaunu sparu, būs Pasaules kausa mači Rietumeiropā četras nedēļas pēc kārtas, un tad jau varēs izdarīt vēl pamatotākus secinājumus par spēku samēru.
Skaidrs gan ir viens, viegli tikt uz goda pjedestāla nebūs pat Martinam, jūtams arī liels vāciešu progress, un vēl jau minētie krievu sportisti un korejietis. Britiem skeletonā atkal tāda atpūtas sezona, bet pienāks olimpiskās spēles un atkal viņus varēs ierindot favorītu statusā. Galu galā sievietēm trijās pēdējās olimpiskajās spēlēs uzvarējušas tieši britu sportistes, kaut sezonas laikā ar neko pārāk dižu nav izcēlušās.
Tieši tas ir tas dzinulis, kas lika turpināt karjeru Martinam – ir jāmeklē, jāeksperimentē, un varbūt apskaidrība nāk tikai īsi pirms olimpiskajām spēlēm.
Daudzās uzvaras pirms tam mūsdienās vēl negarantē medaļas četrgades lielākajos mačos. Vai izdosies ko revolucionāru atrast tehnikas jomā, to rādīs laiks, bet realitāte ir tāda, ka katrā posmā par uzvaru laikam gan neizdosies pacīnīties, un tas arī neesot Martina mērķis. Viņa karjerā galu galā trūkst tikai vienas augstākā kaluma godalgas, un tas ir olimpiskais zelts. Mērķis ir skaidrs, un tā īstenošana turpinās, kaut līdzīgās domās noteikti ir arī daudzi citi meistarīgi (un jaunāki) skeletonisti. Visu parādīs laiks un nākamās olimpiskās spēles.
