Eksperti jau tagad lēš, ka spēļu pārcelšana uz nākamo gadu to rīkotājiem izmaksās vismaz 5–6 miljardus eiro, taču arī šīs aplēses ir stipri aptuvenas. Daudzi uzskata, ka zaudējumi būs vēl lielāki, taču spēļu nenotikšana vispār jau būtu vesela finansiāla katastrofa, tad zaudējumi būtu vismaz desmit reižu lielāki. Mūsdienu olimpiskās spēles ir liels bizness, bet tas galvenokārt Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai (SOK), kas sadala lielo pīrāgu. Spēļu rīkotājiem pēdējā laikā pat visbiežāk ir zaudējumi, ja atceramies pēdējos notikumus Rio 2016. gadā, tāpat Soču ziemas spēles 2014. gadā un Atēnas 2004. gadā.
Ne visu ieguldīto iespējams atpelnīt, un pat infrastruktūras uzlabošana, jaunas un modernas sporta būves vēlāk var neatmaksāties.
Japāna gan pēc iedzīvotāju skaita ir milzīga valsts ar vienu no pasaulē vadošajām ekonomikām, spēļu notikšanas gadījumā nākamgad tie pieci seši zaudētie miljardi eiro šādai valstij nekādā ziņā nav katastrofa. Starp citu, lielākā daļa japāņu pēc ceturtdienas lēmuma spēles pārcelt uz nākamo gadu bija apbēdināti. Viņus var saprast, visa tauta un tokijieši ir gatavojusies, ar spēlēm arī daudziem saistīts bizness, turklāt koronavīrusa Covid-19 ietekme valstī vairs nav tik bīstama un šajā ziņā Japānu var minēt kā vienu no piemēriem.
Valstī jau atcelti daudzi ierobežojumi, atsākušies treniņi sportā un drīzumā turpināsies sezona vairākos populāros profesionālos veidos, piemēram, futbolā un beisbolā. Jā, japāņiem pašlaik vairs nav tik traki, viņi ļoti sekmīgi apkaro ļauno vīrusu, un patiesībā saslimušo skaits uz vienu miljonu iedzīvotāju viņiem ir niecīgs. Tomēr jāsaprot arī visa pārējā pasaule un tās sportisti, jau tagad ir skaidrs, ka vasarā vīruss vēl nebūs pilnīgā apkarots. Tā var notikt dažās zemēs vai pat kontinentos, bet droši, ka vēl ne visur.
Uz olimpiskajām spēlēm ierodas pārstāvji no nedaudz vairāk kā 200 valstīm, nav pasaulē lielāka sarīkojuma, un tas nozīmētu ārkārtēji lielu risku.
Faktiski karantīnu jebkuram atbraucējam pirms spēlēm, jo citādi nevarētu izslēgt jaunu uzliesmojumu spēļu laikā. Tas nozīmētu arī liegumu iebraukt ārzemju līdzjutējiem, tikai akreditētajām personām, daudz citu ierobežojumu.
Jācer, viss varēs sekmīgi notikt nākamgad, kaut vēl jāvienojas par konkrētu norises laiku (spēlēs ir 16 oficiālās sacensību dienas, neskaitot dažu atsevišķu sacensību sākšanos vēl dažas dienas pirms oficiālās atklāšanas, piemēram, futbolā). Jāslēdz jauna vienošanā starp trim iesaistītajām pusēm – SOK, Tokijas mēriju un Tokijas spēļu organizācijas komiteju, jāpanāk vienošanās ar visām lielajām starptautiskajām federācijām, jāizdara izmaiņas daudzu citu sacensību kalendāros. Papildu gads ievieš korekcijas arī kvalifikācijas sistēmā, un tā jāpilnveido vai daļā veidu pat jāizstrādā no jauna.
Dažiem sportistiem šī pārcelšana nenāks par labu, citiem būs gluži otrādi (īpaši jaunajiem talantiem), bet tāda ir dzīve, ideāli visiem nebūs nekad. Starp citu, nupat to ar savu piemēru labi raksturojis Japānas Olimpiskās komitejas prezidents Jašuhiro Jamašita. Viņš aicinājis savus tautiešus nenokārt galvu un nepadoties, tāpat nepadoties visu valstu sportistiem un iet uz savu mērķi. Pats Jamašita savulaik bija labs džudists, bet 1980. gadā boikota dēļ nevarēja doties uz Maskavas olimpiskajām spēlēm. Četrus gadus vēlāk viņš tomēr startēja Losandželosā un ieguva olimpisko zelta godalgu džudo, viss ir iespējams.
Lēmums par spēļu pārcelšanu uz nākamo gadu ir tikai loģisks, jo diezin vai ko glābtu sarīkojuma nobīde par mēnesi vai diviem.
Ne kāda garantija par Covid-19 rimšanos visā pasaulē, ne arī iespēja aizvadīt vēl nenotikušos kvalifikācijas turnīrus, un daudziem sportistiem pat nav iespēju tagad pilnvērtīgi trenēties. Japāna pieņēma sāpīgu, taču vajadzīgu lēmumu, un tieši Japānas premjerministrs Šinzo Abe bija tas, kas piedāvāja SOK prezidentam Tomasam Baham šādu variantu, visu pamatīgi argumentējot. Japāņi paši pirms tam ilgi cerēja, ka spēles varēs notikt, taču situācija visā pasaulē kļuva tikai ļaunāka, un viņi rīkojās atbilstoši apstākļiem.
SOK nostāja gan pārsteidza, jo arī Tomass Bahs visu laiku pastāvēja tikai uz savu, ka spēlēm jānotiek. Pārāk lieli zaudējumi šai jau tā tik finansiāli varenajai organizācijai? Bažas par sponsoru pazaudēšanu, neiegūto peļņu? Līdz galam mēs laikam atbildi nesaņemsim, taču
spēļu atcelšana vispār SOK iedzītu pamatīgās sprukās.
Galvenokārt raidtiesību pārdošanas dēļ, jo par to kopā no dažādām pasaules televīzijas kompānijām tiek iekasēti vairāki miljardi eiro. Saprotams, ja nekas nenotiktu, raidtiesību turētāji prasītu savu naudiņu atpakaļ. Latvijas TV maksājums šajā kopējā katlā tāds nieks vien izskatās, taču proporcionāli iedzīvotāju skaitam atbilstošs un tāpat visai jūtams tik mazai valstij. Lielās kompānijas, īpaši no Ziemeļamerikas un Āzijas, tiešām par ekskluzīvām tiesībām rādīt spēles maksā vairākus miljardus eiro.
Tomass Bahs ar savu neizlēmību pēdējās dienās un nedēļās gan krietni pabojājis savu reputāciju, viņu daudz kritizē pat tautieši, lielākie vācu mediju izdevumi, nerunājot jau par pārējo pasauli. Savu izbrīnu par tik pēkšņu lēmumu (turklāt tas nāca no Japānas) izteica arī Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Aldons Vrubļevskis. Zinot situāciju pasaulē, SOK patiesībā jau agrāk vajadzēja orientēties uz spēļu pārcelšanu, nevis visu laiku malt optimistisko meldiņu pagalam nepiemērotos apstākļos.
Spēļu nosaukums, logo un viss pārējais paliks kā ir - Tokija 2020. Tas pats attiecas uz paralimpiskajām spēlēm, šāds lēmums jau pieņemts, un tam ir arī finansiāls izskaidrojums. Visu pārtaisīt, izlabot būtu vēl papildu izdevumi, kā nekā jau tagad daudzmiljonu Japānā pilnā sparā norit tirdzniecība ar olimpisko simboliku. Mums visiem
atliek cerēt, ka viss notiks nākamgad, bet pirms tam gan visiem kopīgi pasaulē jāuzveic Covid-19.
Olimpiskā uguns paliek Japānā un gaida labākus laikus, vismaz cerība uz spēļu notikšanu un izdošanos nākamvasar ir reālāka.