Pulkstenis ir ap pieciem no rīta, kad visiem mobilajos tālruņos pienāk informācija par zemestrīci, sākotnēji gan tikai korejiešu valodā. Tā ir 4,8 magnitūdu zemestrīce un notikusi netālu no Ulsanas. Tā kā Koreja pēc teritorijas nav sevišķi liela, tad patiesībā tas nav tālu no mums.
Zemestrīce nav ļoti stipra, taču vērā ņemama.
Iespējams, to varēja just arī Phjončhanā, taču vismaz miegā to nemanīju.
Līdzīgi savulaik bija ziemas olimpiskajās spēlēs Nagano pirms 20 gadiem, kad pa dienu šīs pilsētas apkārtnē notika aptuveni piecu magnitūdu zemestrīce. To atminos pat šodien – dzīvojām daudzstāvu namā diezgan augstu, tobrīd biju vannas istabā un šķita, ka kāds blakus pamatīgā skurbulī gāžas pret sienu, kas bija visai plāna. Pēc tam vēl vienu reizi. Izrādās, zemestrīce, kaut nekādi postījumi netika izdarīti, turklāt pilsētas centrā uz ielām to esot bijis pat grūti sajust. Zemestrīces, par laimi, nav tik pastāvīgas kā vējš Korejā.
Reizēm sajūties gluži kā uz kuģa klāja Džeka Londona stāstos par roņu medībām ziemeļu jūrās.
Laukā auksts, un vējš ļoti nejauks, tas iet caur kauliem. Labs piemērs sestdien. Pa dienu pat visai tīkams laiks olimpiskā ciemata apkārtnē Gangneungā. Grādi divi līdz trīs plusos, nedaudz vējiņš, bet kopumā patīkami. Pēcpusdienā aizbraucu uz Phjončhanu, un jau nepilnu 40 kilometru attālumā, turklāt vairāk kalnos, ir pavisam cita bilde. Ir palicis aukstāks, tāpat vējš krietni vien spēcīgāks. Biroja telpās var sasildīties, bet pirms braukšanas uz Alpensijas ledus trasi krietni jāsaģērbjas, un pat desmit minūšu gājiens līdz autobusam un vēlāk neliela gaidīšana ap pussešiem vakarā jau ir mazs pārbaudījums.
Trase ir vēl augstāk virs jūras līmeņa, un tur krietni aukstāks. Var apbrīnot tos skatītājus, kas stundas trīs četras spēj nostāvēt trases malā - korejieši ir ļoti rūdīta tauta. Satieku vairākus latviešus, vēlāk trasē ir arī Valsts prezidents ar kundzi, un visi skatītāju rindās lēkā uz vietas un nemitīgi kustas, citādi var tiešām sasalt ragā. Jums varbūt šķiet, ka laukā ir savi 20 grādi mīnusā pēc Celsija? Nekā nebija, ir ap mīnus sešiem septiņiem, toties vējš tāds, ka pēc sajūtām vismaz par desmit grādiem vairāk. Tāpat arī svētdienas rītā –
Phjončhanā ir mīnus 12 grādi, bet lielākie meteodienesti brīdina, ka pēc sajūtām ir mīnus 24, un tas nav pārspīlēti.
Tas jau ir aukstums, jāģērbjas silti, turklāt jābūt tādai virsjakai, kas aiztur vēju, bieza dūnu kārta vien nekā nedos, vien aizvējā.
Pēc otrā brauciena, kas beidzas ap pusvienpadsmitiem vakarā, nosaluši ir visi, kas trasē. Mediju autobusa pieturā sastopu vairākus Latvijas žurnālistus, tostarp arī Latvijas Olimpiskās komitejas preses pārstāvi Mārtiņu Mālmeistaru. Viņi jau tur drebinās minūtes piecpadsmit, un šajā laikā tikai viens autobuss braucis un nav pieturējis, jo ir pārpildīts jau trases augšā. Kādu brīdi vēl kopā pastāvam, rinda jau paprāva, bet mazajos autobusos tikai ap 20 vietām. Ierosinu iet lejā līdz mediju centram kājām. To jau biju izmēģinājis vienā no treniņu dienām, un raitā solī no kalnu uz leju vairāk par 15 minūtēm nevajag, vismaz siltāk kustībā. Tikām jau līdz lejai un neviens mediju autobuss tā arī mūs neapdzina. Pareiza izvēle, kaut ar visu to sestdienas vakarā visi ierodamies mājās gana nosaluši.
Vieglāk nav arī sportistiem. Pats brauciens ir īss, adrenalīns tobrīd augsts, un to jau visi pacieš arī vieglajā sporta ģērbā, bet grūtāk iesildīties pirms starta. Pa lauku ilgi tādā aukstumā nepaskraidīsi, iekšā iespēju iesildīties mazāk. Pārbaudījumu laiks daudziem. Teikšu godīgi, mans pārdzīvotais aukstuma rekords žurnālista gaitās ir 1999. gada pasaules biatlona čempionātā Kontiolahti Somijā. Vienu vakaru tur bija mīnus 38, parasti naktīs ap mīnus 30 vai drusku vairāk, pa dienu ap mīnus 25-27 grādiem, un toreiz dienas piecas sacensības laika apstākļu dēļ nenotika. Bija auksti, taču Somijā daudz sniega, turklāt gandrīz pilnīgs bezvējš. Pēc sajūtām Phjončhanā bieži vien ir krietni aukstāks. Sniega faktiski nav, tikai trasēs, turklāt vējš stindzinošs.
Ja par aizvadīto dienu un paredzēto turpinājumu šodien – visu cieņu jaunajam Kristeram Aparjodam kamaniņu sportā. Nācis no sportiskas ģimenes, kurā nu jau trim ģimenes locekļiem ir olimpisko spēļu pieredze, arī mammai un māsai, smaidīgs, atvērts un talantīgs. Divi labi un stabili braucieni, divreiz sestais labākais laiks – Kristers tiešām pelnījis uzslavu. Protams, visādi var iet svētdien, bet kopumā viņa debija olimpiskajās spēlēs izdevusies.
Aparjods reāli cīnās ar visiem labākajiem, un viņa septītā vieta summā pirms pēdējiem braucieniem to apliecina.
Atstarpe ar sāncenšiem priekšā līdz pat otrajai vietai ir ļoti maza. Par pārējiem jāsaka vecā frāze – visi jau cenšas olimpiskajās spēlēs parādīt labāko sniegumu, pilnīgi visi, bet ne katram tas izdodas. Ināram Kivleniekam būs jāveic solīds trešais brauciens, lai varētu tikt labāko 20 skaitā un veikt arī ceturto mēģinājumu, Artūram Dārzniekam pēc smagā kritiena treniņu pēdējā dienā tā īsti neizdevās atgūties, un šoreiz cepuri nost par piedalīšanos vispār.
