Nedēļas nogalē Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) Ģenerālās asamblejas pārskata - vēlēšanu sesija. Šoreiz īpaši nozīmīga, jo uz nākamo olimpisko četrgades ciklu tiks ievēlēts jauns LOK sastāvs un jauna (vai atstāta tā pati) vadība. Līdztekus arī pārskats par nesen aizvadītājām olimpiskajām un paralimpiskajām spēlēm un tur sasniegto un nesasniegto.
Nav ko noliegt, vairumā valstu ir ļoti prestiži būt nacionālo olimpisko komiteju galvgalī, bet mums cīņā par prezidenta krēslu ir tikai divas kandidatūras – līdzšinējais prezidents Aldons Vrubļevskis un Carnikavas novada domes deputāts, bijušais slēpotājs Roberts Raimo.
Aizkulisēs dzird dažkārt runājam par LOK vadību un to, ka ne viss ir caurspīdīgi, bet patiesība ir tāda, ka daudzi tālāk par runām arī netiek. Vai, kā saka Latvijas Kērlinga asociācijas prezidente Ieva Palma: ”Ir bailes vēsturisko atbalstu pazaudēt, bailes iziet no komforta zonas. Mēs esam pieraduši pie esošās sistēmas.”
Konkurence tikai stimulē attīstību, bet mums pat ir daudz asociāciju, kam vispār nav sava viedokļa. Nav runa par personālijām, Vrubļevski vai Raimo, bet tikai divi kandidāti prezidenta amatam būtu tā kā par maz.
Vai tiešām tādu vairs nav, vai arī sporta asociācijas vai federācijas vienkārši citus neizvirza, lai tik tiešām neizietu no komforta zonas?
Var uzteikt Raimo par spēju uzdrīkstēties un Vrubļevski par vēlreizēju apņemšanos vadīt LOK. Skaidrs, ka jaunam vadītājam ielēkt LOK vadībā un izveidot savu komandu būtu daudz grūtāk, un par to varbūt arī baidās daudzas sporta organizācijas. Vrubļevskis faktiski LOK vadībā ir no tās atjaunošanas pirmsākumiem, starptautiski tā notika 1991.gada septembrī Berlīnē, kad LOK atkal iekļāva Starptautiskās Olimpiskās komitejas sastāvā. Toreiz pats privāti biju Berlīnē, akreditējos uz šo sesiju un redzēju, kā tas notika. Patiesībā bez liela pompa - triju Baltijas valstu atjaunošana Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai (SOK) bija pašsaprotama, un to noteica vēsturiski politiskā situācija.
Cepuri nost, ka mūsu olimpiešu aktivitātes jau bija sākušās krietni pirms tam, Atmodas laikā, mēs visādā ziņā bijām tam gatavi. Ne tikai LOK vadošā trijotne tolaik – Vilnis Baltiņš, Aldons Vrubļevskis un Arnis Lagzdiņš -, bet arī visi tie citi, kas bija devuši savu artavu šīs organizācijas atjaunošanā. Vilnis Baltiņš bija pēc neatkarības mūsu pirmais ilggadējais LOK prezidents, Lagzdiņš no šīs organizācijas aizgājis jau krietni sen, Vrubļevskis nu palicis pēdējais mohikānis no šīs vēsturiskās trijotnes.
Kas globāli mums ir izdevies? Ir radīta sistēma, uzcelti vairāki olimpiskie centri (no kuriem gan daudzi finansiāli darbojas ar zaudējumiem), ir Latvijas Olimpiskā vienība (LOV) augstas klases sportistiem, finansiālais pabalsts un medicīniskā aprūpe tiem.
Ir sava sistēma, bet lielākie pārmetumi izskan par dažu lietu vai ideju caurspīdīgumu. Jā, ir atskaites, ir tāmes, tomēr ne līdz galam izprotamas visiem. Savi kritēriji arī par LOV sastāvu un dažādām atbalsta grupām, bet laikam gan nav tādas īstas ticības pašiem sportistiem, ja tiem gadās ilgstoši neveiksmju periodi un paredzētais normatīvs nav izpildīts. Rodas tāda kā spriedze, un sekas bija redzamas olimpiskajā Rio.
Mūsdienās sports ir ļoti komercializējies, kaut arī ne visi olimpiskie veidi. Jau Baltiņš savulaik ļoti asi vērsās pret riteņbraucēju Romānu Vainšteinu, kurš atteicās startēt Sidnejas olimpiskajās spēlēs - viņa prioritātes esot tikai nauda un paša labums, kā jau profesionālim. Pēc mēneša Vainšteins triumfēja pasaules čempionātā, un tā sportā faktiski todien Eiropā bija ziņa numur viens! Romāns zināja, ko dara, jo riteņbraukšanā tomēr ir liela atšķirība, kurā kontinentā un kādā trases profilā startēt (lai palūkojam kaut vai nesen notikušo Rio grupas braucienu un tos, kas vispār tur bija spējīgi pretendēt uz medaļām un tad salīdzinām to ar iepriekšējām spēlēm Londonā...).
Kas tad mūsdienās nav profesionāļi? Varbūt vieglatlēti vai pludmales volejbolisti, kuriem ir organizatoru prēmijas visos lielākajos mačos? Vai varbūt basketbolisti vai futbolisti?
Stereotips par to būtu jāmaina, un agrākie raksturīgākie piemēri par tenisu un golfu neiztur kritiku, turklāt vismaz tenisā spēlētāji ir profesionāļi no A līdz Z, jo par pilnīgi visu maksā paši – treniņiem, treneri, medicīnu, ceļošanu, dzīvošanu viesnīcās...Tas atspaids par nokļūšanu olimpiskajās spēlēs un kādu treniņnometni pirms tam ir kā piliens jūrā pret visu nepieciešamo.
Jā, mums tagad latiņa ir pacelta augstu, un mēs nekādā ziņā nevedam uz spēlēm olimpiskos tūristus ( to nosaka arī normatīvi un kopējās starptautiskās kvotas). Ko gribētos – nelielu atbalsta diferenci atkarībā no sporta veidu prestiža un konkurentu skaita pasaulē. Arī ar apdomu, jo skaits vien nenosaka, ka uzvarēt tādā veidā ir vieglāk, kaut vai, piemēram, paņemsim to pašu F- 1, kur parasti startē tikai 22 dalībnieki. Vienkārši rēķinoties, ka dažos veidos vari būt visu laiku kaut kur pa vidu, bet tad pēkšņi sasniegt virsotni (nu kaut vai riteņos), bet ja šādi sportisti ilgtermiņā netiek atbalstīti, tad tie arī drīz var beigt profesionāli nodarboties ar sportu, garantijas labam rezultātam jau vienmēr nav.
Teikšu atklāti: ja man jautātu, kas tieši jādara labāk, kas savādāk, - es detalizēti arī nevarētu atbildēt. Tas nav mans darbs, jābūt kādām iestrādēm. Mani tikai izbrīna, kāpēc tik maz piesakās uz vadošajiem amatiem arī no to vidus, kas sporta administrācijā darbojas jau daudzus gadus un sistēmu zina gana labi? Vai tiešām ”komforta zona”? Galvenais – lai labi būtu visiem kopā, nevis kādam indivīdam atsevišķi.
