Skaidrs, ka jaunākā turnīra izspēles formula izslēdz nejaušības – būs pietiekami daudz spēļu apakšgrupā, lai ko nejauši varētu izšķirt viena veiksme vai neveiksme. Tā bija senāk, kad parasti grupā bija viena ”būt vai nebūt” cīņa un pārējās jau ar spēcīgākiem pretiniekiem par iespējami augstāku vietu. Mūsdienu formāts apakšgrupā garantē septiņas spēles ar dažāda līmeņa pretiniekiem un Latvijas izlasei tie trīs spēcīgākie (Kanāda, Čehija, Zviedrija) ir tieši turnīra ievadā. Šādu kalendāru uzteic pat izlases galvenais treneris Aleksandrs Beļavskis, jo būs vieglāk ieiet turnīra ritmā.
Pēc pārbaudes spēlēm būtiskākos secinājumus vajadzētu izdarīt treneriem, ne līdzjutējiem un žurnālistiem. Pēc pirmajiem sešiem mačiem šopavasar izlasi gan gānīja visi, kam nebija slinkums.
Bija jau arī par ko, jo mūsējie nekādi nespēja dabūt ripu pretinieku vārtos. Pēdējās divas spēles ar Slovākiju skeptiķus apklusināja un, iespējams, augšupejoša sportiskās formas līkne turpināsies arī pasaules čempionāta laikā. Tas būtu ideāli.
Noteikti ir divi stūrakmeņi – pirmais būtu pacīnīties par iekļūšanu ceturtdaļfinālā un otrais – būt pašiem drošiem par vietas nosargāšanu elites grupā. Kopš Latvijas spēlēšanas augstākajā sabiedrībā (no 1997.gada), otrs nosacījums vienmēr izdevies, pirmā īstenošana notikusi retāk. Atsevišķas skaļas uzvaras, mūsu labākā pozīcija (vairākkārt) bijusi septītā, taču ceturtdaļfināla barjeru vēl nav izdevies pārvarēt.
Izvērtējot visu pēdējo laiku notikumu fonu, mūsējiem vajadzētu cīnīties ar īpašu degsmi. Tam pamatā tomēr ir neskaidrības ar Rīgas ”Dinamo” nākotnes finansējumu (un spēlēšanu KHL), daudziem tas būs stimuls apliecināt sevi, lai sliktākajā gadījumā tiktu pie kāda cita līguma.
Protams, ir arī tīri patriotisks stimuls pārstāvēt savu valsti pasaules čempionātā un to vislabāk apliecina komandas kapteiņa Kaspara Daugaviņa piemērs, kas ar garantētu labu līgumu kabatā tomēr neizvēlas atpūtu, bet gan vārda tiešajā nozīmē vedīs cīņā komandas biedrus. Miks Indrašis savainots, bet jau raujas spēlēt, kaut pirmajās cīņās diezin vai varēs piedalīties. Te nu prātā nāk slavenais Kārļa Ulmaņa teiciens :”Katrs savā, bet visi - valsts darbā!”, kas būtībā ir labs stimuls izaugsmei. Domā par sevi un līdz ar to palīdzi arī savai valstij (izlasei), bez stimula arī īsts cīnītājs nebūsi.
Neziņas faktors daudziem atsevišķiem spēlētājiem var nākt par labu izlasei kopumā. Jā, nebūs vairāku līderu, taču spēli jau veido komanda kopumā un tas būs arī pirmais nopietnākais pārbaudījums Aleksandram Beļavskim galvenā trenera postenī. Hokejā gudrs un pieredzējis, bet tomēr vēl ne ar izlases galvenā trenera pieredzi šādos forumos. Būs interesanti vērot, kā viņa vadībā hokejisti īstenos spēles plānu un vai kādā ekstremālā situācijā pats Beļavskis spēs sapurināt spēlētājus. Oļegs Znaroks šādās situācijās vienmēr bijis izcils, bet ne visi treneri ir vienādi pēc savām cilvēciskajām īpašībām un temperamenta. Galvenais – lai paši spēlētāji tic trenerim un paļaujas uz viņu, tāpat arī otrādi.
Jebkurā gadījumā Latvijas līdzjutējus atkal sagaida interesants hokeja pavasaris. Pasaules čempionāts ir laiks, kad hokeja skatīšanai bieži vien pievēršas arī ļaudis, kas ikdienā īpaši par sportu neinteresējas. Tā ir tāda vienreizēja kopības sajūta, īpaši jau publiskajās vietās ar lielajiem TV ekrāniem, dažādos krodziņos un darbavietās.
Tā reāli vērtējot, visiem jānovēl labs garastāvoklis un nedrīkst arī komandu kritizēt par katru mazāko neveiksmi. Mazā Latvija tomēr jau 19. gadu pēc kārtas spēlē pasaules čempionāta elites grupā - tas ir ļoti liels sasniegums. Ir izaugusi jauna hokejistu paaudze, bet tāpat tā spējusi nosargāt iekarotās pozīcijas. Jā, šogad bez NHL spēlētajiem sastāvā, taču atkal ar savu komandu, ar savu līdzjutēju tūkstošiem arī Prāgas arēnā un karstām sirdīm!
