Sajūtas trīs dienas pirms oficiālās spēļu atklāšanas gan pagaidām ir visai sirreālas. Tā vien šķiet, ka spēlēm būtu jāsākas pēc kādiem mēnešiem trim. Viss tiek posts, tīrīts, labots, piekrāsots, pārbīdīts utt. Celts gan vairs nē, smagā tehnika vismaz no kalnu sektora izvesta.
Ar kolēģi Dāvidu Ernštreitu nolēmām, ka nav jēgas visu ļoti kritizēt un jāpieņem situācija, kāda tā ir. Protams, vienmēr ir ar ko salīdzināt, kaut vai ar iepriekšējām trim četrām ziemas olimpiskajām spēlēm. Ir citādāk, tas gan pavisam noteikti.
Pats ceļojums uz Soču spēļu mājvietu nebija viegls. Satikušies Rīgas lidostā ap deviņiem rītā, pēc lidojuma uz Maskavu un gaidīšanas mēs Sočos ielidojām ap septiņiem vakarā. Stunda bagāžas saņemšanai un akreditācijas apstiprināšanai – un jau astoņi vakarā. Vairums no mūsu grupas dzīvos Sočos un viņu nokļūšana līdz mājvietai bija nedaudz ātrāka. Mēs, četri kalnieši, vēl braucām uz savu vietu, Krasnaja Poļjana rajonu.
Jau autobusā Dāvis pēc atmiņas stāsta, kā te izskatījies pirms gada, kad viņš te filmēja pasaules kausa pēdējo posmu skeletonā un bobslejā. Toreiz te vēl nekas neesot bijis uzcelts... Tagad – šika maģistrāle ar dažiem tuneļiem, gandrīz visu laiku blakus pāri upei, tās gultnei stiepjas modernā dzelzceļa līnija. Iebraucam Gorki Gorod ap deviņiem vakarā – tur vai visas mājas uzbūvētas no jauna.
Jau nelielas bažas par izmitināšanu bija Rīgā. Mūsu paredzēto viesnīcu neuzcēla un tās vietā ierādīja citu. Pēdējā vakarā pirms aizlidošanas – vēl citu. Kalnos mums jādzīvo četriem - Anatolijam Kreipānam, Dāvidam Ernštreitam, operatoram Armandam Rudzītim un šo rindu autoram. Ap pusdesmitiem vakarā atrodam izmitināšanas recepciju šajā kalnu rajonā. Rādītā e-maila izdruka par kārtējo mitekļa maiņu uzņēmējus samulsina. Viens no darbiniekiem kaut kur pazūd ar visiem papīriem. Jau domāju, vai visi četri salīdīsim kolēģes Lauras Vondas iepriekšējā vakarā TV Panorāmā piedāvātajā teltī (atvainojos, pilī, Lauras meitas vārdiem runājot). Paiet kāds laiciņš un – brīnums ir noticis! Mums tiek piešķirs mājoklis jaunuzceltajos viesnīcas apartamentos. Divi brīvprātīgie ( kā izrādās – turki) mūs aizved – mantas uzkrautas aizmugurē, paši izvietojamies tāda vaļēja maza vilcieniņa priekšā un aiziet ! Diezgan reibinošajā ātrumā palīkumojuši pa jauno ciematiņu minūtes trīs sasniedzam tā pašu nomali. Te nu uzreiz skaidrs, ka viss nav vēl pabeigts. Taču – vienā mājā tā kā pamanāma gaisma dažos logos, tur arī mūs aizved. Ir bez dažām minūtēm desmit vakarā pēc vietējā laika (vai astoņi Latvijā), kad esam izmitināti.
Apartaments milzīgs.. ar kādām piecām istabām un arī virtuvīti, vēl atpūtas telpu. Bet... Kādas trīs istabas ir absolūti tukšas, tikai svaiga krāsas un cementa smaka. Mēs iekārtojamies tajās, kur gultas un kādi skapīši. Reti kurš skapītis vai plauktiņš veras bez aiztures, televizora nav. Toties ir mazi seifi. Jau sapriecājamies, ka nu vērtīgāko varēsim ieslēgt, bet... Paši seifi nav nekur pieskrūvēti un to svars – ap kilogramiem sešiem, astoņiem, tāpat nelielais izmērs diezin vai spētu aizbaidīt kādu laupītāju . Nav ko ķert kreņķi, tāpat jau Krievijā dokumenti jānēsā līdzi.
Pēcāk vēl īsa pastaiga pa tuvējo apkārtni ,bet pirmajā vakarā vēl īsta priekšstata nav. Viss jau ciet un arī kalnu mediju centrā tikpat kā neviena vairs nav. Paēst tādā vēlā stundā var vienīgi dārgā restorānā netālu, bet cenas labāk neminēšu. Kā Ufo dziesmā, tur viss tik dārgs, viss tik dārgs, ka mēs aizgājām prom... Ja Krievijā ko dara, tad ar vērienu.
Visādi citādi kopējais iespaids atbilst gaidītajam.. Visi brīvprātīgie palīgi ļoti laipni un izpalīdzīgi. Visi cenšas. Jau lidostā mūs, akreditētos, izvadīja kā dažkārt valdību VIP zonā. Par drošības pasākumiem – tie ir lieli, kā jau visās pēdējās olimpiskajās spēlēs, sākot no Atlantas 1996.gadā. Pēdējās tādas puslīdz brīvās spēles bija 1994. gadā Lillehammerē. Tagad katrā objektā jāiziet drošības kontrole kā lidostā un pie tā esam pieraduši.
Trešdienas rītā mēs, kalnieši, braucam uz Sočiem pie pārējiem kolēģiem. Tur būs mūsu galvenais birojs. Jākārto dažādas formalitātes, tur jāakreditē arī filmēšanas kameras, jāuzzina kas jauns par atklāšanas ceremoniju utt. Un uzreiz pie darba – filmēšanas grupām jāfilmē un jāmontē, komentētājiem jāgatavojas savam uznācienam, un pirmais - jau atklāšanas ceremonijai piektdien. Šovakar jādodas arī uz skeletonistu treniņu, kas būs pusdeviņos vakarā.
Rīta gaismā viss izskatās daudz labāk nekā pirmajā vakarā. Vismaz kalnos uzcelts grandiozs ciemats. Temperatūra pa nakti nedaudz mīnusos, gaiss spirgts. Tuvākajos kalnos arī redzams sniegs. Ja viss būtu pabeigts laikus, ja nejustu krāsojuma un cementa smaku, gandrīz vai ideāli. Tāda noskaņa manāma arī daudzu Rietumu žurnālistu attieksmē. Ja spēj samierināties ar dažiem ikdienišķiem sīkumiem, viss ir ok. Tiesa, visu līdz galam atklās tikai pašas spēles, to norise un visa organizācija. Šodien noteikti atkal ko jaunu uzzināsim un uzklausīsim arī brāļu Dukuru vērtējumu par trasi – kāda tā ir, salīdzinot ar pērnā gada Pasaules kausa izcīņu un arī treniņnedēļu rudenī. Par to jau atkal cits stāsts. Gatavojamies karstajām spēlēm, kā krievi tās paši dēvē. Ar to gan īpaši nedomājot temperatūru, bet spriedzi un dramatismu sacensību arēnās.
