Viss beidzās kopumā laimīgi un labāk, nekā varēja iedomāties pirms tam. Ārkārtīgi stingrais pandēmijas burbulis it kā sevi attaisnoja, bet par īstām spēlēm, pasaules jaunatnes un sporta svētkiem tās nenosaukt. Saslimušo un Covid-19 pozitīvi testēto nebija kopumā daudz, bet tāpat katram individuāli tā sava traģēdija un pārdzīvojumi. Sportisti varēja tādēļ neiziet uz starta vai nebūt tam gatavi, tikko izkļūstot laukā no izolācijas. Pārējiem tāpat – brīvības ierobežojumi pozitīva testa dēļ un gluži vai depresija, galu galā neziņa par to, kad varēs izkļūt no ierobežojuma un kā atgriezties mājās, kas pašlaik no Ķīnas nav tik vienkārši izdarāms; tikai dažām aviokompānijām bija atļauts lidot uz Pekinu spēļu laikā.
Varoņi un neveiksminieki. Ziemas nācijas statusu atkal lieliski apliecināja norvēģi. Pie neveiksminiekiem noteikti pieder slavenā kalnu slēpotāja amerikāniete Mikēla Šifrina. Tiešām izcila meistare, bet viņai neizdevās pabeigt nevienu no trim disciplīnām, kur viņa bija viena no galvenajām favorītēm.
No virsotnes līdz kraham – tā var raksturot jauno krievu daiļslidotāju Kamilu Valijevu, kurai izrādījies pozitīvs dopinga tests vēl pirms spēlēm un kura 15 gadu vecumā visa tā rezultātā neizturēja lielo psiholoģisko spiedienu un savā pamatdisciplīnā palika ārpus goda pjedestāla.
Daudzi pārmet krievu sporta funkcionāriem norobežošanos no Valijevas, tāpat SOK un antidopinga aģentūras pārstāvjiem par jaunās sportistes ”nogremdēšanu”. Patiesību noteikti uzzināsim vēlāk, soctīklus jau pāršalcis Valijevas izmisuma sauciens – visiem ir medaļas, tikai man ne…
Latvijai viena medaļa. Varbūt bija cerēts uz ko mazliet vairāk, bet tāda ir realitāte. Ko tu stipriem padarīsi – lauvas tiesu godalgu izcīnīja vācieši, viņiem deviņas uzvaras desmit disciplīnās.
Jauni rekordi auditorijas ziņā un tas ir vienmēr, kad spēles notiek kādā ļoti lielā un apdzīvotā valstī, interese par mājas spēlēm lielāka. Tiek ziņots par aptuveni 600 miljoniem ķīniešu, kas kaut reizi skatījušies Pekinas ziemas spēles, vienalga TV vai interneta platformās. Šoreiz gribētu teikt, ka tas laikam nav pārspīlējums, kā bieži TV auditoriju atreferējumos pasaulē. Kanālu Ķīnai daudz, pat mūsu viesnīcā kalnos – sākot no CCTV1 līdz pat CCTV 16 un tad vēl daži specializētie. Vismaz ceturtajā daļā no šiem kanāliem tika rādītas olimpiskās spēles vai ar tām saistītie notikumi, – tiešraidēs, ar laika nobīdi vai atkārtojumos.
Saprotams, ka ķīniešu izvēle nav gluži kā pie mums vai citviet Eiropā. Ļoti daudz ledus sporta veidu – daiļslidošana, ātrslidošana, šorttreks, kērlings, daudz arī jauno un atraktīvo veidu – snovborda un frīstaila. Hokejs ne vienmēr tiešraidēs ( izšķirošajā fāzē gan, tāpat ar Ķīnas komandu piedalīšanos), daudz par ledus trasi, īpaši skeletonu un bobsleju, savukārt
tādā kā pabērna lomā biatlons, slēpošana, tramplīns, kas ir Eiropā ļoti populāri veidi.
Katram savs, pat bez visas pandēmijas arī iepriekš Phjončanā biatlona sacensību laikā stadionā bija ļoti maz vietējo skatītāju, tāpat slēpošanā, kamēr uz skeletonu un Suņbinu Juņu arēna pārpildīta.
Gaumes ir dažādas un tāpat arī spēks dažādībā, kā skan viens no jaunajiem spēļu rīkotāju SOK saukļiem. To var un vajag saprast, nekad nebūs tā, ka visiem jāpieņem vienīgi viens sporta veids un popularitāti noteiks vien kopējais dalībnieku skaits. Ne vienmēr tas masveidīgākais būs skatītājiem tas tīkamākais un otrādi.
Pašiem ķīniešiem spēlēs gāja labi, kaut dažos veidos viņi vēl nebija ne tuvu elitei. Slēpošanā, tramplīnlēkšanā, kamaniņu sportā, kalnu slēpošanā, ziemeļu divcīņā. Ambiciozi plāni bija pēc tiesību iegūšanas rīkot spēles – jau 2017. gadā milzums jauno sportistu tika sūtīti uz apmācībām Eiropā, galvenokārt Norvēģijā. 22 jaunie censoņi ieradās uz apmācībām tramplīnlēkšanā Lillehammerē, dučiem norvēģu treneru devās strādāt uz Ķīnu (ieskaitot slaveno biatlonistu Ūli Einaru Bjerndālenu un viņa sievu Darju Domračovu, Pjēru Ludēru, Andrē Langi un Jāni Miņinu bobslejā utt.).
Sākumā progress bija, vēlāk ne tik strauji, un Ķīnas sporta vadība 2019. gadā atsauca savus tramplīnlēcējus no Norvēģijas, viņuprāt, attīstībai bija jānotiek straujāk. Ekonomiski gan norvēģiem šī sadarbība daudz ko deva – kaut daļa savas naudas ieguldīts apmācībā, laša eksports uz Ķīnu no aptuveni 20 miljoniem eiro 2017. gadā pēc diviem gadiem pieauga septiņas reizes. Norvēģija diplomātiskā līmenī neboikotēja šīs spēles, nejaucot sportu ar politiku, kaut mūsdienās šādos forumos tie tomēr nedalīti jēdzieni. Kāpēc šīm spēlēm bija jānorit Pekinā, – šis jautājums jāuzdod SOK, kas nosaka rīkotājpilsētu. Skaidrs, ka SOK šādi iegūst garantijas, ka spēles būs, bet vai Ķīna saistās ar ziemas sportu? Līdz šim noteikti nebija tādas asociācijas.
Pašai starptautiskajai komitejai ik reizi spēles ir liels bizness, viens no lielākajiem legālajiem biznesiem pasaulē.
Visbeidzot ikdienišķs sīkums, kas tā arī līdz beigām netika atrisināts. Tā jau visi dzīvoja gluži kā ieslodzījumā, bez tiesībām ārpus spēļu burbuļa brīvi pārvietoties, bet oficiālo talismanu pandu Bin Duņ Duņu tā arī absolūtajam vairākumam atbraukušo neizdevās iegādāties. Žurnālistiem viens veikals pašā Pekinā, lielajā mediju centrā, otrs kalnu attālākajā rajonā, Jaņcjinā vispār tāda nebija.
Pandas izpirka jau pirmajās dienās, vēlāk atkal saražoja, bet rindā bez pārspīlējuma pēdējā nedēļā bija jāstāv astoņas stundas!
Katram pārdeva tikai vienu, atzīmējot akreditācijas numuru, – nu kaut kas jau atgādināja agrākos padomju laikus pie mums un pircēja vizītkartes prasīšanu Rīgā.
Rietumnieki to nesaprot, arī lidostā viss norobežots no pārējiem kā atbraucot, tā aizbraucot. Akreditētie vienā lidostas spārnā iziet visas formalitātes un uzreiz uz lidmašīnu (vai otrādi atbraucot), ķīnieši citur. Dalītās pasaules, kaut katru dienu ikvienam veikts kovida tests un beigās pat cipari bija iepriecinoši – pēdējās dienās no aptuveni 70 tūkstošiem testu dienā olimpiskajā burbulī dažreiz nebija neviena inficētā, dažreiz divi vai trīs. Skaitlis optimistisks, bet – par kādu cenu, cik tas viss izmaksāja gan rīkotājiem naudas izteiksmē un cik visiem prasīja nervu enerģiju, sava veida neziņu un reizēm arī bailes? Šis jautājums līdz galam nav atbildēts, tāpat par pašu spēļu rīkošanu šādā laikā. Šajā laikā citādi nevarēja, bet cerams, ka tas bija pēdējoreiz. Īstais olimpiskais smeķis pazudis.
