Neticiet visiem, kas apgalvo, ka Pekinā katru gadu ir sniegs. Nokrišņu šajā apvidū ir maz, kontinentāls klimats, un pat kalnos līdz šim viss redzētais sniegs bija saražots mākslīgi. Nu gan ir nācis klāt arī dabīgais, izraisot mazu haosu arī transporta sistēmā. Pašam svētdienas rītā ar autobusu no viesnīcas pulksten 7.30 bija jābrauc uz trasi, pārraides sākums pulksten 9.30 pēc vietējā laika. It kā ar lielu rezervi, parasti stundā tiku galā. Svētdien gan tik vienkārši tas nebija. Pie viesnīcas Jaņcjinā sniega nav daudz, centimetri trīs, četri, un līdz trases apkārtnei autobuss aizbrauc gana raiti, ja nu par minūtēm piecām lēnāk.
Beigās sākas lielie ceļu pārvadi aizā pirms trases, un tur arī viss apstājās. Stāv aptuveni 30 autobusi no dažādām akreditēto personu izmitināšanas vietām. Aptuveni tikpat tīrāmo auto. Līdz galam kilometrs, pusotrs, bet šajā ceturtdaļstundā uz priekšu pakustējāmies ja nu vien kāda gliemeža-rekordista tempā. Pēkšņi viss atkal sāk kustēties,
apkārt gan snieg visai pamatīgi un tālumā redzēt neko nevar, logi arī aizsvīduši (un no ārpuses dezinfekcijas šķidruma nopūsti),
tomēr visi jau sapriecājas. Autobusā žurnālisti no mūsu viesnīcas, kas dodas uz darbu – sieviešu monoboba sacīkstēm, varbūt nebūs tik traki un paspēsim laikus.
Tā nu lēnām virzāmies uz priekšu, līdz sacīkstēm vēl aptuveni 30 minūtes, un beigās klāt esam. Izbrīns ir izkāpjot, jo esam atvizināti uz netālo kalnu slēpošanas centru. Cits lamājas, cits izmisumā, bet izskaidrojums ir vienkāršs – blakus ceļu uz trasi vēl tīra, un tur lielos autobusus nelaiž, jāgaida kāds vietējais savienojums starp slēpošanas centru un ledus trasi,
kājām tāpat iet nedrīkst – pandēmijas burbulis.
Man uzreiz atmiņā ainiņas no Grūma grāmatas "Forests Gamps" (slavenajā filmā šīs epizodes nav). Pingponga tūrē Ķīnā Forestam gadījās kāda ķibele ar apģērbu tieši pirms izbraukšanas kopā ar visiem uz pieņemšanu slavenajā "Pekinas pīlē". Nevarēja paspēt, viņam tad atstāja naudu un ieteica braukt ar taksi. Saprotams, ka sazināšanās ar šoferi valodas barjeras dēļ nav nekādas. Pēc Foresta roku vicināšanas un "pēk-pēk" nemitīgas izdvešanas pēc minūtēm 40 viņš arī lepni tiek atvizināts... uz lidostu.
Mums paveicas vairāk, lidostā gluži neesam, drīz ieraugu lielajā jūklī (tur tāds kā depo) mazo busiņu ar mūsu pazīšanās numura zīmēm, tas ikdienā kursē pa trasi, no lejas zonas līdz startam. Izglābju vēl divus izmisušus NBC žurnālistus, un
tā nu tiešām tiekam aizvizināti pa dažādiem līkločiem uz trasi un komentēšanas kabīnē ierodos pat minūtes desmit pirms ētera.
Izdevās, taču ar piedzīvojumiem! Jāteic, ka tobrīd sniga jau diezgan stipri, turklāt slapjām, lielām pārslām, kaut gaisa temperatūra ap mīnus septiņiem grādiem. Toties gaisa mitrums gluži vai mums dzimtais – 95 procenti, pretstatā ikdienā Ķīnā jau pierastajiem 25–30 procentiem.
Trasē uzbraucamo ceļu (tas vietām tomēr gana stāvs) tīrīja visi, kas var. Par laimi, ķīniešu ir daudz, kopā varēja redzēt cilvēkus 20 pat vienā mazā posmiņā, kad katrs kaut ko šķūrē. Daži slauka ar milzīgām, tādām kā salmu slotām, ik pa brīdim brauc arī kāda sniega tīrāmā tehnika, un mazie busiņi kaut kā tomēr kalnā tiek. Gājēji tāpat, kaut uzkāpt un noiet nav vairs tik viegli kā līdz šim, tomēr gana slidens. Apsniguši kā sniegavīri, esam savās vietās, un viss piedzīvojums beidzies, atpakaļ jau gāja raitāk, jo sniegs bija kaut nedaudz mitējies snigt.
Stihija, kaut mums Latvijā šoziem vairākkārt vienā reizē uzsnidzis daudz vairāk.
Ķīnieši nu visu dienu brīdina izbraukt laicīgi, ziņās nemitīgi demonstrē sižetus par laiku, situāciju uz ielām un lielajiem ceļiem.
Pašā Pekinā arī uzsnidzis, kaut mazāk. Gan jau tiks galā, un saulīte sniegu pamazām izkausēs, kaut pēdējā nedēļā te kalnos sola lielāku aukstumu, naktīs pat ap mīnus 20. Ziemas spēlēm sniegs tomēr piederas.
P.S. Atbraucu atpakaļ viesnīcā, un pagalmā tiek velts sniegavīrs. Pareizāk gan būtu teikt, nevis sniegavīrs, bet sniegapanda. Trīs drošības dienesta darbinieces, kas visus kontrolē pie ieejas, brīvajā maiņas laikā to paveica gana ātri, un jāteic, arī iznākums ir gaumīgs.