Māris Rīmenis: Pamazām ieskrienamies!

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 10 gadiem.

Pirmā pilnā diena, trešdiena, Sočos aizvadīta. Ir paspēts gana daudz – mēs, kalnieši, bijām kājās paši pirmie un jau aizbraucām uz Soču mediju centru (tas aptuveni stundas braucienā), lai tur nokārtotu dažādas formalitātes. Par to gari stāstīt nav jēgas, taču kodolīgi var pateikt tā - pats sākums pirms olimpiskajām spēlēm nekur un nekad nav viegls. Ir vesela gūzma lietu, kas jāizdara un par ko daudziem nav pat nojausmas.

Skaidrs, ka te kaut ko filmēt, fotografēt, rakstīt var tikai akreditētie žurnālisti, citi netiek klāt. Taču tas nu galīgi nav viss. Šajā ziņā visgrūtāk ir tieši filmēšanas grupām, tehniķiem un arī administratoriem. Filmēšanai katrā konkrētā vietā vēl vajadzīgas speciālas vestes vai atļaujas, uz kamerām īpašas uzlīmes ar hologrammām. Ja uzlīmes uz kamerām paliek visu laiku, tāpat kā saņemtās radio mikrofonu frekvences (nedomā ielīst citā, tas var arī neizdoties drošības apsvērumu dēļ), tad filmēšanai katrā atsevišķā vietā vajag savu, vienreizēju aproci vai vesti. Katrreiz ņem, katrreiz nodod.

Trešdien pēcpusdienā Dāvids Ernštreits kopā ar operatoru Armandu Rudzīti aizbrauca uz Latvijas karoga pacelšanas ceremoniju kalnu ciematā.  Pārspīlēt šī pasākuma nozīmību arī nevajag, tas notiek  ātri un reizēm kā pie konveijera, ne jau vienai valstij paceļ karogu olimpiskajā ciematā katru dienu. Klāt bijuši visi, kas uz vietas, izņemot mūsu lielākās cerības spēlēs – skeletonistus brāļus Dukurus. Skeletona saimi pārstāvēja Lelde Priedulēna un viens no treneriem Mihails Arhipovs.

Viegli mūsējiem negāja, vienā skriešanā, slapjām mugurām un kreņķi sirdī.

Kā viens no organizatoriem norādījis, lai lieki nebrauktu un netraucētu sportistus, būs grūti  tur nokļūt un līdz ar to dabīgais atbirums. Dāvim ir olimpisko spēļu rūdījums jau kopš 2002.gada Soltleiksitijas spēlēm un viņu šādi uz mušpapīra nepaķersi. Mūsējie aizbrauca un paspēja, kaut caitnots bija šaušalīgs. Mūsējie parasti var un izdara visu, kaut no malas dažkārt to grūti novērtēt.

Vēl trakāk gājis atpakaļceļā – beidzot olimpiskās lāpas stafete pietuvojusies spēļu norises vietai un līdz ar to arī... Lielais haoss.

Satiksme apstādināta uz aptuveni 40 minūtēm, visi brīvprātīgie vēl saspiedušies vienā autobusā ar žurnālistiem, un tā nu visa šī grupa nostāvējusi kājās šo laiku, saspiesta kā siļķes mucā. Operatoram Armandam Rudzītim rokās vēl kamera teju vai 10 kg smagumā, nerunājot par citām mantām..

LTV abas filmēšanas grupas (Sočos Armands Tripāns ar operatoru Normundu Pavlovski) visu šo laiku būs ļoti noslogotas. Salīdzinājumam piemēru? Lūdzu! Daudzām lielām TV kompānijām šādu atsevišķu filmēšanas grupu ir desmitiem. Atminu, ka vēl Sidnejā 2000.gadā ar Ģirtu Straustiņu aizbraucām nofilmēt mūsu  riteņbraucējus trekistus treniņā. Kūlāmies ar autobusu uz turieni kādu pusotru stundu, plecos somas, kamera, statīvs un visi piederumi. Jānofilmē un jāsagatavo sižets. Satiekam tur amerikāni, operatoru no NBS. Viņš viens pat atbraucis lielā īrētā džipā un viņa uzdevums – nofilmēt dažus skaistus kopplānus trekam no ārpuses, ko palikt aizmugurē studijas stāstam par sacīkstēm trekā. Tas todien (vai vismaz rīta pusē) vienīgais.

Beigās mēs tā blakus darbojamies, sākam runāt un viņš jautā – kur mūsu auto. Mums nācās kaut kā izgrozīties no neveiklās situācijas, ka šoferis kaut kur aizbraucis, jākuļas atpakaļ ar autobusu un amerikānis tā līdzjūtīgi nopūtās un piedāvājās mūs aizvest.

Viņiem tādas lietas nesaprast, kā vispār var braukt ar tehniku ar sabiedrisko vai kaut žurnālistu kopējo transportu.

Sočos mums arī īrēts mazs birojs starptautiskajā televīzijas centrā jeb IBC. Darba pilnas rokas mūsu tehniķim, datoru un interneta guru Renāram Koemecam. Viņam pašam debija olimpiskajās spēlēs un visiem pārējiem eiropiešiem arī sava veida izaicinājums. Kopš šīm spēlēm tiesības Eiropā vairs neieguva Eiropas Raidorganizāciju savienība jeb EBU un tiesības tika pārdotas brīvajā tirgū (un daudz dārgāk). Agrāk EBU uzņēmās rūpes par daudziem tehniskiem risinājumiem un komentēšanas vietu izveidi (par bagātīgu atalgojumu gan). Tagad tas viss jādara pašiem, un līdz ar to Renāram ļoti atbildīgs darbs. Ne viss bija tā, kā Rīgā pasūtīts, kaut kas nedarbojās vai negāja, bet vismaz trešdien arī krievu tehniskie dienesti bija ļoti atsaucīgi, visu testēja, un jācer, viss būs kārtībā.

Mūsu pirmās komentēšana (līdz ar to arī skaņa un bilde līdz pat Rīgai) būs piektdien.

Milzums darba arī mūsu grupas koordinatorei Dacei Klagišai, kurai šīs nav pirmās spēles. Viss jādabū, jāorganizē, jāpārbauda. Cilvēki ar vājākiem nerviem tik tiešām sākumā var aiziet ar sirdi. Lai no tā kādreiz aizmirstos, mēs šad tad ar Daci apspriežam ko no literatūras klasikas, melnā humora. Vai nu Šveiku, vai Trīs vīrus laivā. Patiesībā jau visas olimpiskās spēles ir kā viens milzīgs īru sautējums, tikai te nepietiek vien ar sunīša Montmorensija pienesto ūdensžurku kopējā katlā.

Kopējais mehānisms ir milzīgs, un vēl nav bijušas nevienas spēles, kurās jau no paša sākuma visas tehniskās lietas būtu noritējušas ideāli. Kaut kas jau vienmēr atgadās, un visi cer, ka tas nebūs ar viņu kompāniju. Kā mums savulaik Pekinas spēļu atklāšanas ceremonijā – izrādās, bija bojāta tieši mūsu pieslēguma līnija stadionā, tādēļ arī vairāki tehniski brāķi un skaņas norāvumi.

No rīta visu noskaidrojuši, dabūjuši, ieraudzījuši  mēs atkal devāmies atceļā uz savu kalnu rajonu. Jāgatavojas atklāšanai, kaut  par šo ceremoniju rakstīt un stāstīt publiskā ēterā nedrīkst līdz piektdienas vakaram pulksten 20.14 pēc Soču laika. Teorētiski par to draud arī  sods, akreditācijas atņemšana, jo tas viss laupa pārsteiguma momentu. Varu tikai pateikt, ka būs interesanti un kolorīti... Nu laiks beigt, tūdaļ dodamies uz skeletonistu treniņu Sanki trasē, tas sāksies pusdeviņos vakarā pēc Latvijas laika. Dāvis steidz montēt karoga pacelšanas sižetu un jācer, ka paspēs...

P.S. Par to televizora skatīšanos kalnu apartamentos iepriekšējā blogā. Jā, viens pa visu apartamentu mums ir, kopējā istabā, taču atsevišķi numuriņos, kā plānots, gan nē. Ir tikai speciāla vieta, kur novietot televizoru. Taču tas tikai viens no sīkumiem. Mēs neesam tik vārīgi kā daudzi rietumnieki, kuru sūdzības var palasīt vai katrā portālā un ziņu lapā. Vienā ziņā gan viņiem var piekrist – prasīt par picu kafejnīcā aptuveni 20 eiro ir tā kā par daudz...

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti