Kas maksā naudu un nopērk, tas arī pasūta mūziku. Tas tiklab attiecas arī uz ziņām. Protams, reti uz vietējiem sporta notikumiem Latvijā, lai tos atspoguļotu kaut vai īsas reportāžas veidā ziņās. Te īstu aizliegumu nav vai arī tie ir samērā reti.
Ja, piemēram, Latvijas Televīzijai nav translāciju tiesību uz Latvijas futbola virslīgas vai Latvijas-Igaunijas basketbola līgas spēlēm, tad filmēt ziņu reportāžām drīkst,
un praksē tā arī notiek. Spēle Ventspilī, Liepājā vai Valmierā beidzas kaut desmit minūtes pirms sporta ziņu laika LTV "Panorāmā", tomēr ar mūsdienu tehnoloģijām prasmīgi reportieri spēj sagatavot īsu reportāžu par notikušo ar visu beigu rezultātu. Ja vajag, arī tiešraidē pieslēgties arēnai un pavēstīt par jaunāko.
Tā notiek gana bieži un, teikšu atklāti, operatīvāk vairs nav iespējams. Spēle beigusies pirms dažām minūtēm, ziņu vadītājs jau sēž studijā, bet reportāža vēl tiek pabeigta un sūtīta uz studiju. Nereti sekunde sekundē, dažkārt kaut kas aizkavējas un sižetu nākas pārcelt par dažām pozīcijām uz leju. Ja tas vēl nav gatavs, tad vēl nevar noraidīt, kaut ir nācies arī sociālajos tīklos lasīt, kāpēc par tik intriģējošu maču ziņās nebija pašā sākumā. Nebija tāpēc, ka reportāža vēl tobrīd tapa, toties bija jau pilnvērtīga reportāža - līdz tiesnešu beigu svilpei.
Šāda operativitāte vēl pirms gadiem pieciem, septiņiem, kad nebija tik ļoti attīstījusies digitālā montāža un, galvenais, materiāla nosūtīšana reāli ātrā interneta tīklā, nebija iespējama.
Tas par vietējiem materiāliem, kurus drīkst filmēt vismaz ziņu vajadzībām.
Sarežģītāk ir ar ārzemju ziņu videomateriāliem. Latvijas Televīzija var izmantot Eiropas raidorganizāciju savienības EBU apmaiņas ziņu materiālus, tāpat arī aģentūras AP (Associated Press) apakšvienības SNTV (Sports News TV) reportāžas. Jāpiebilst, ka SNTV pašlaik pasaulē ir vadošā sporta ziņu apmaiņas aģentūra, nekā labāka nav, bet arī tai nepieder tiesības uz pilnīgi visu. Ir gadījumi, kad tiesības ir ierobežotas kādam reģionam. Tā tas ir, piemēram, tenisā – no visiem četriem lielajiem ”Grand Slam” turnīriem nāk ziņu reportāžas (fragmenti no spēlēm), bet Eiropā bez atsevišķi nopirktām tiesībām var rādīt tikai ASV un Austrālijas čempionātu fragmentus, ne “French Open” vai Vimbldonu.
Latvijas Televīzijā tad šo divu Eiropas lielo turnīru rezultātus nākas ilustrēt vai nu ar grafikām, vai fotogrāfijām, dzīvo bildi likt nedrīkst.
Pat ja to būtu iespējams iekopēt no "Youtube" vietnes vai sociālajiem tīkliem, ēterā rādīt nedrīkst.
Tas ir tiesību jautājums, par pārkāpumu draud un arī seko sods. Kopumā gan dažādus tenisa turnīrus ziņu aģentūrās atspoguļo bieži, kaut ne vienmēr ir sižeti tieši ar mūsu sportistu līdzdalību.
Trakāk ir ar futbolu, kaut vai UEFA Čempionu līgu, neapšaubāmi visaugstvērtīgāko klubu turnīru pasaulē. Pat EBU un SNTV nav tiesību uz spēļu fragmentiem ziņās –
ja nav nopirktas tiesības uz šīm spēlēm, pat ziņās rādīt reportāžas no spēlēm nedrīkst. Tieši tas pats attiecas uz valstsvienību spēlēm futbolā. Tas nekas, ka Latvijā, piemēram, Čempionu līgu rāda "Viasat" grupa – mūsu komandas grupu turnīrā (un play-off) nespēlē, nav tāda likuma, kādēļ sabiedriskajā TV tad vajadzētu atļaut rādīt šo spēļu fragmentus.
Tas ir sāpīgi ne tikai skatītājiem, bet arī ziņu veidotājiem (arī darbietilpīgāk), bet tādi ir noteikumi un tie ir jāievēro. Vismaz sabiedriskajai TV noteikti, kaut dažādu citu mediju platformās dažkārt var redzēt pirātiskus brīnumus. Šajā sakarā labs piemērs ir par skaisto luksusa auto uz ielas – skatīties uz to var katrs, cik vien tīk, bet braukt gan ne, tas atļauts tikai īpašniekam (vai ar viņa atļauju), viss pārējais jau ir zādzība.
Šādu piemēru ir bezgalīgi daudz, un tāda ir tā neredzamā puse, kas un kādēļ no ārzemju ziņu materiāliem parādās vai neparādās ziņās. Protams, pēc likuma ziņās (ar atsauci uz avotu) drīkst izmanot citu mūsu TV kompāniju materiālus no Latvijas valstsvienību spēlēm lielākajos turnīros, tā arī dara (futbolā, basketbolā, agrāk hokejā utml.), bet rādīt citiem piederošus materiālus no spēlēm, kur Latvija nepiedalās, nedrīkst. Tāpēc jau ir tirgus un ir konkurence.
Futbolā šīs tiesības ir ļoti stingri ierobežotas, un šosezon faktiski no ārzemju līgām ziņām tiek sūtīti un sabiedriskajā TV ir izmantojami tikai Vācijas Bundeslīgas un retāk arī Itālijas līgas materiāli.
Tas nozīmē dažus spēļu īsus atreferējumus nedēļā. Par laimi, daudz labāka situācija ir ar profesionālajām basketbola (NBA) un hokeja (NHL) līgām, jo šos materiālus regulāri piegādā SNTV. Tāpat basketbola Eirolīgu, daudzus tenisa turnīrus, kalnu slēpošanu, biatlonu, autosportu utt.
Ja kādai kompānijai ir nopirktas tiesības uz kādām konkrētām sacensībām, tad tās, saprotams, var rādīt uz nebēdu arī ziņās. Visam citam jāseko līdzi, un
tas, ka kaut ko var redzēt dažādās interneta platformās un sociālajos tīklos, vēl nenozīmē, ka var rādīt arī publiski pieejamas televīzijas ēterā.
Tādi laiki; kopumā jau ikvienam līdzjutējam ir iespēja atrast veidus, kā sekot līdzi iecienītākajiem notikumiem, taču pilnīgi viss vienā kanālā laikam vairs nebūs nekad. Ne laika, ne tiesību ierobežojuma dēļ.
Ziņās par galveno var un vajag informēt, bet ilustratīvais video ne vienmēr būs iespējams. Ne slinkuma, stulbuma vai kādu citu iemeslu dēļ, bet augstākminēto nosacījumu dēļ. Saprotu, ka līdzjutējs vienmēr ir kategorisks un viņu neinteresē atrunas, bet tāda ir situācija ar videomateriāliem. Noteikumi ir stingri, un tie jāievēro. Ja pārkāpumu dēļ sekos lieli naudas sodi, sabiedrība būs lielākā neizpratnē, turklāt pamatoti.
