Ja es teiktu, ka tas noticis futbola attīstības, reģionālās izplatības vārdā, jūs laikam smietos. Ja tā saka FIFA amatpersonas, vairums smīkņā, bet nekas nemainās. Ļaudis tāpat saprot, kas ir visa pamatā. Tāpat iepriekš šīs tiesības deva Krievijai, tāpat bijis arī olimpiskajā kustībā.
Futbols notiek neparastā gada laikā, neierasti daudzu nacionālo čempionātu kalendāram. Tas viss gluži nemanot daudzviet ir kļuvis par plusu, vismaz Latvijā. Ja vien līdzjutējs nav aizņemts, var lieliski sekot līdzi spēlēm, jo rudens darbi apdarīti, ziemas tā pa īstam ar bagātīgu sniegu vēl nav. Tumšs, nemīlīgs, tādēļ futbols ir lielākais izaicinājums un kārdinājums vienlaikus, kaut ģimenē var gadīties, ka otrajai pusītei bilde ir, bet skaņas nav. Vairums futbolistu ir izcilā formā pēc sezonas aptuveni trešdaļas daudzviet. Jā, pēc tam būs smagi, bet tagad ir labi.
Laikapstākļi nu arī Katarā ir piemēroti futbolam, nav tik karsts, un, domājams, tuksneša vējus stadiona iekšā tā nejūt. Nav teikts, ka vienmēr tā jābūt, bet šoreiz iznāk tāds kā pluss un bonuss līdzjutējiem, laba dāvana jau pirms Ziemassvētkiem, un beigās vēl nedēļa paliks, lai visu sagādātu šiem svētkiem.
Par reitingiem
Grupas kārtā parasti bija četras spēles dienā un saprotams, ka TV reitingus nosaka arī pārraides laiks. Lai kas spēlētu plkst. 12 vai plkst. 15, šajā laikā nebūs tik daudz iespējamo skatītāju. Nesaukšu skaitļus (tie vēlāk droši būs pieejami publiski), bet līdz šim augstākie reitingi Latvijā bija atklāšanas spēlei, tāpat Francijas-Austrālijas mačam otrdien vakarā, kad sasniegts augstākais kopējās tirgus daļas procents un arī skatītāju skaits.
Viens ir reitings pēc skatītāju skaita ir konkrētajai pārraidei, otrs - tirgus daļa procentos no kopējā TV skatītāju skaita visās programmās tobrīd.
Reitings ir labs, kā jau izcilam futbolam, un, protams, vēl labāks absolūtos skaitļos tas ir valstīs ar vēsturiskām futbola tradīcijām un izlašu panākumiem.
Tiesa, ne visur ir kāpums. Vācijā bēdīgi slaveno spēli pret Japānu trešdien plkst. 14 pēc vietējā laikā noskatījās 9,23 miljoni skatītāju sabiedriskajā kanālā ARD. Tirgus daļa gan tobrīd pārraidei krietna – 59,7 procenti jeb vairāk nekā puse visu TV skatītāju. Tomēr to nevar salīdzināt ar notikušo pirms četriem gadiem Vācijas pirmajā spēlē (0:1 pret Meksiku Maskavā), kad spēli noraudzījās 25,97 miljoni skatītāju un tirgus daļa bija pat 81,6 procenti, kas gluži vai fantastika.
Trešdien vakarā Vācijā plkst. 20 Beļģijas un Kanādas spēli skatījušies tikai 4,33 miljoni skatītāju jeb 16,8 procenti. Piecos pēcpusdienā Spānijas-Kostarikas cīņu – 3,89 miljoni. Vācijai un vāciešiem futbolā tas ir gaužām maz, pat grūti to izskaidrot – neparastās turnīra norises vietas, daudzo protestu vai kā cita dēļ? Ar zaudējumu pašu spēlē to nevarētu izskaidrot, galu galā vāciešiem bija liels pārsvars, daudz iespēju, komanda bija vadībā un abus vārtus ielaida jau vairāk spēles beigu daļā.
Fakts ir tāds – kopš 2006. gada finālturnīra Vācijas pirmo spēli TV vienmēr noskatījušies vairāk nekā 20 miljoni skatītāju (rekords ir 27,9 miljoni 2010. gadā). Turnīra atklāšanas spēlei (šoreiz Katara–Ekvadora ) arī krietns TV auditorijas kritums, par četriem miljoniem mazāk nekā 2018.gadā.
Vāciešiem pagaidām neiet ne laukumā, ne ārpus tā.
Uz Kataru esot devušies tikai aptuveni 35 tūkstoši fanu, kas krietni mazāk nekā uz Krieviju, kurp aizceļoja apmēram 62 tūkstoši fanu.
Francijā ir diezgan līdzīgi – raidtiesības pieder TF1 un pirmo valstsvienības spēli pret Austrāliju noskatījās tikai 12,53 miljoni skatītāju jeb 48,1% tirgus daļas. Tas šogad ir TF1 rekords, bet tomēr mazāk nekā pirms četriem gadiem vai iepriekšējā Eiropas čempionātā. Apvienotajā Karalistē Anglijas–Irānas spēlei BBC pirmdien plkst. 13 vidēji sekoja 7,8 miljoni skatītāju, pīķī sasniedzot 8,1 miljona atzīmi. Kritums, salīdzinot ar iepriekšējiem lielajiem turnīriem. Raidtiesības ir arī komerckanālam ITV, tur Velsas–ASV mačam septiņos vakarā auditorija jau bija lielāka, sasniedzot 13 miljonus skatītāju. Ja par atklāšanas maču, tad Britu salās, Francijā un Spānijā (tiesības tur pieder RTVE) tomēr ir neliels auditorijas kāpums, salīdzinot ar atklāšanas spēli Krievijā 2018.gadā.
Par komentēšanu
Ir vairāki dueti, dažkārt arī solo komentēšana, un katrs var atrast kaut ko savai gaumei piemērotu. Ideāli, ja viens ir žurnālists, labs runātājs, turklāt pietiekami zinošs sporta veidā, otrs – tipisks eksperts. Tā ir klasika mūsdienās, kurā katram iedalīta sava loma. Futbolā un agrāk F-1 man paraugs allaž bija vācu RTL - viens no izcilākajiem un bagātākajiem kanāliem Eiropā. Futbolā viņu tops bija Štefans Efenbergs kā eksperts kopā ar kādu žurnālistu. Izcils spēlētājs savulaik, ar tikpat izcilu laukuma redzējumu jau kā ekspertam. Efenbergs varēja arī četras, piecas minūtes nerunāt vispār, bet tad īsi pateikt kā naglai uz galvas, kāpēc notiek tā un ne citādāk, kas un kā jādara, lai to mainītu. Žurnālistam paliek fakti, vēsture un viss pārējais. Līdzīgi bija F-1, kur viens no komentētājiem bijušais pilots Kristains Danners, bet studijas eksperts Nikijs Lauda (lai viņam vieglas smiltis). Ja tā stāsta, tad F-1 arī interesanti skatīties.
Nelikšu atzīmes, arī futbolā ir veiksmīgāki un mazāk veiksmīgi dueti pie mikrofona, bet pats galvenais ir netraucēt skatītājam.
Jāprot atrast zelta vidusceļu starp spēles pārstāstu (redzam, redzam, televizors darbojas) un dažādu vēsturisku detaļu atstāstu (mākam arī lasīt). Arī nepārvērtēt savas aktiermākslas un runas dotības, – ko varēja Gunārs Jākobsons, to mūsdienās tā īsti neviens nespēj atkārtot, tad sanāk komiski. Saprotams, komentēt ir viegli tikai dīvāna ekspertiem, dzīvē tas nav tik vienkārši. Tāpat kā tiesāt spēli. Kamēr vēl nebija video VAR atkārtojuma sistēmas, līdzjutēji paši laukumā redzēja visu, taču tikai ne tiesnesis. Skatīsim un baudīsim futbolu, neparastā laikā un vietā, bet ne mazāk aizraujošu!
