Piektdiena, 4. februāris
Spēļu atklāšana astoņos vakarā pēc vietējā laika Pekinas nacionālajā stadionā jeb ”Putna ligzdā”. Abi LTV komentētāji dzīvojam kalnu rajonos, Kreipāns – Džandzjakou, es, Rīmenis – Jaņcjinā. Uz Pekinu jādodas laicīgi, ko izbaudīju jau nākamajā dienā pēc ierašanās Ķīnā, kad vajadzēja braukt uz starptautisko raidorganizāciju centru IBC Pekinā. Haoss ar transportu bija visai liels, un apmēram 80 km ceļš turp vien aizņēma četrarpus stundas. Visu ņemot vērā, ceļos augšā jau agri, un pirmais darbs ir ikdienas veselības ziņojums oficiālajā akreditēto personu lietotnē "My2022". Jāievada ik dienu dati par ķermeņa temperatūru, tāpat jāsniedz detalizētas ziņas, vai nesāp kakls, galva, vai nav iesnu, vai viss kārtībā ar ožu, nav aizdusa, caureja, vemšana utt. Neprasa vienīgi, vai nav ūdens celī.
Līdz deviņiem rītā viesnīcā jāpaēd, tā vienīgā reize, kad viss par velti.
Kalnos apstākļi labi, viesnīcas izcilas, bet visam ir arī savas ēnas puses.
Ja gribēsi vakarā veikaliņā nopirkt 0,33l izmēra atspirdzinošo dzērienu (Cola, Fanta u.tml.), tas maksās 42 juaņas jeb ap pieciem eiro. Nav lēti. Obligāti dienā jāveic arī viens Covid-19 tests (par kontaktpersonām atzītajiem – divi). Ja līdz tam viss bijis kārtībā, nav tik traki, paraugu ņem no rīkles, no deguna dobuma vairs ne. Lidostā gan bija maksimāli ilgs, dziļš un sāpīgs tests, ķīnieši ar Covid-19 nejoko. Kabīnē viss nopūsts balts, maksimāla dezinfekcija pirms katra klienta, atnāc ar melnu jaku, piecelies un mugurpuse un sēdvieta jau ar baltiem elementiem. Tādējādi ķīnieši izslēdz iespēju, ka kāda prove būs paņemta nepilnīga un tests nebūs izdevies, ar maksimālo dezinfekciju nogalina visu, kas kaut kur pielipis.
Ik dienu lietotnē "My2022" paskatos, cikos kursē savienojošais transports uz Pekinu. Šie autobusi iet reti, viens ik pa divām stundām, dienas vidū pat divtik liela pauze. Vēl ar citu autobusu jāizbrauc no viesnīcas līdz tādam kā sadales depo, kas klajā laukā, bez nekādām iespējam sasildīties, tik ar pārvietojamo tualeti vajadzības gadījumā. Lielais buss uz Pekinu atiet 10.30 pēc vietējā laika, no viesnīcas ir desmitos, ar to 20 minūšu brauciens un jau sapriecājos par iespējami veiksmīgu aizceļošanu. Pirms iziešanas no viesnīcas vēl drošības pārbaude – līdz ar to tās vairs nav, atbraucot olimpiskajos objektos. Ik reizi noskenē lietotni, kur parādās zaļš vai sarkans, kas nozīmē pārvietošanās iespēju vai noliegumu (kontakpersonas statuss, bezsimptomu inficēšanās ar kovidu, testu neesamība katru dienu u.tml.)
Visus pārbaudījumus izturējis, laimīgi aizbraucu uz sadales depo. Izrādās, ka pēdējā brīdī saraksts mainīts, bet tas vēl nav atspoguļots lietotnē un lielais autobuss aizbraucis jau 10.00.
Lamājas daudzi, dzirdu dažādu valodu mutvārdu daiļradi, bet neko padarīt, nu jāgaida līdz 12.30, kad ir nākamais transports. “Sorry, sorry”, vien nemitīgi saka ķīniešu brīvprātīgie.
Ielas ir tukšas, tukšu autobusu depo arī daudz, bet kārtība ir kārtība. Laukā ir tā ap mīnus 14 grādiem, labi, ka nav liels vējš un spīd saulīte. Vienalga, pēc divām stundām visi ir pārsaluši, bet vēl jau priekšā pati atklāšana zem klajas debess. IBC nonāku ap 14.15, laika rezerve vēl ir, bet tā nav liela. Kaut kas jāieēd (esam brīdināti, ka uz stadionu pēdējais autobuss atiet 17.10 un pašā stadionā nav īsti iespējas ko apēst), jādabū speciālā biļete komentētājiem un vēl kāda papildu caurlaide. To sagādā LTV grupas vadītāja un vienlaikus Covid-19 oficieris Dace Klagiša.
Anatolijs no tālākiem kalniem atbraucis jau agrāk, viņš var izmantot ātrvilcienu, kas brauc taisnajos posmos pat ap 350 km/h. Pēdējā informācijas iegūšana, un jau ap 16.30 braucam uz stadionu. IBC turpat, kur bija 2008. gadā, stadionu var redzēt pa logu, un tas ir aptuveni kilometra attālumā. Toreiz gājām ar kājām, tagad to darīt nedrīkst, īpašs burbulis. Ar autobusu līkumojot un stāvot, jābrauc aptuveni pusstundu. Autobusi pārpildīti – te atkal kovids neeksistē. Vēl pirms tam stingra drošības pārbaude, izrādās, telefona papildu lādētāju jeb power bank nedrīkst ņemt līdzi, nezinu gan, ko tāds nieks var apdraudēt. Lai nepazaudētu, var aiznest atpakaļ uz LTV biroju, kas mums ir Pekinas grupai IBC. Pazaudētas aptuveni 10 minūtes laika, lieks stress un skriešana. Pekinā vēl diezgan silti, bet vakars būs vēss, visi saģērbušies ļoti silti.
Stadionā esam ap pieciem, atrodam savas komentēšanas vietas, tās ir atklātā stadionā, nevis kabīnēs. Tad ejam uz žurnālistu darba telpu sildīties. Vēlāk atkal augšā uz vietām, pārbaudām sakarus ar Rīgu – tie ir –, un atkal sildīties. Sākas atklāšana, pirmajā stundā ir OK, beidzoties sportistu gājienam jau paliek vēsi, kā nekā komentētāji sēž uz vietas.
Kaut kā līdz atklāšanas beigām novelkam, ir aptuveni mīnus 5 grādi, bet arī vējains un sajūtas nav tas labākās. Auksta atklāšana gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Pēc tam atpakaļ uz transportu, tur pūļi milzīgi, pusstundu nogaidām, kamēr tiekam iekšā un tad uz IBC. Pa nakti vairs savienojuma ar kalniem nav, precīzāk – līdz kalniem var aizbraukt, bet atlikušo posmu, aptuveni piecus kilometrus līdz viesnīcai nekādi. Absolūts burbulis, visur sēta apkārt, stāvi kaut naktī laukā, bet kalnos naktīs ir ap mīnus 15–20 grādiem.
Jau iepriekš izvēlējāmies rezerves variantu, jo, aizbraucot uz Pekinu, mums Covid-19 dēļ viens iztrūkums sastāvā un pieejams viens dvīņu numuriņš ar divām gultām. Abi iečekojamies viesnīcā, atkal kopē pasi, akreditāciju, visu pārbauda, vai līdzšinējie testi negatīvi. Kādos vienos naktī esam numuriņā un tur pārlaižam nakti, lai sestdienas rītā dotos atpakaļ.
Sestdiena, 5. februāris
Brokastis un arī obligātais Covid-19 tests ir vienā sistēmā, tiek ieskenēta akreditācija, un nav lielas nozīmes, kur testus veic, savā viesnīcā vai citur olimpiskajos objektos, galvenais, lai būtu. Pats izbraucu jau pirms deviņiem, Anatolijs kādu pusstundu vēlāk, viņam cits transports tālāk no IBC. Desmitos startēju no IBC Pekinā uz Jaņcjinu, autobuss ienāk vietējā depo ap 11.35 un tas nozīmē, ka stundu jāgaida vietējais buss. Būtu paveicies ierasties par piecām minūtēm agrāk, tad aizbrauktu uzreiz. Nu gan vairs nav tik traki, saulīte spīd, un ir tikai ap mīnus pieciem grādiem, pēc vakardienas un atklāšanas šķiet pavisam jauki apstākļi.
Ap vieniem esmu galā savā viesnīcā kalnos, un tas nozīmē, ka šis vietējais riņķis uz atklāšanu un atpakaļ man ilga no iepriekšējās dienas desmitiem rītā, tātad apaļas 27 stundas.
Mazliet atpūtas, un tad jau uz trasi, kamaniņu sportā pirmie divi braucieni vīriešiem, līdz trasei nepilnas stundas brauciens un tur uz vietas vēl ar mazo busiņu augšā.
Par laimi, nākamais un pēdējais Pekinas apmeklējums paredzēts tikai spēļu pēdējā dienā, kad būs noslēguma ceremonija. Ziemas spēlēs visu izbraukāt nav vienkārši, tāpēc parasti dzīvo tur, kur ikdiena un darbs. Kovida burbulī tas divtik smagi, pats ar auto nekur nevar braukt, turklāt Ķīnā der tikai šajā valstī izdotas braukšanas tiesības. Mazām kompānijām nav tik daudz cilvēku resursu, un tad nu iznāk paceļot. Abi ar Anatoliju nospriežam, ka epidemioloģiski tomēr kalnos izskatās drošāk, lielajā IBC drūzma ir jūtama. Līdzīgi arī darba telpās, birojos, jo kvadratūra nav liela. Turamies, spēļu lielākā daļa vēl priekšā.
