Visos ledus trašu veidos aizvadīti četri sezonas posmi Pasaules kausā. Pārliecinoši vislabākie rezultāti ir mūsu kamaniņu braucējiem, un to diži neietekmēja nupat aizvadītais posms Vācijā, Altenbergas trasē. Pirmie trīs posmi bija vairāk neitrālās trasēs – sākums Jaņcjinā Ķīnā, nākamie Sočos Krievijā, un visos mūsējiem lieliski rezultāti. Sočos turklāt bija nopietni jārēķinās ar mājiniekiem krievu sportistiem, un pat tad bijām favorītu vidū. Vācieši ir dabūjuši trūkties gan Ķīnā, gan Krievijā, viegli negāja pat viņu līderiem, katrā ziņā stabilitātes nebija.
Mūsējiem ir labas kamanas, teicams mikroklimats komandā un vai ikvienam arī krietns progress braukšanā un fiziskajos rādītājos. Brāļi Andris un Juris Šici divnieku konkurencē ir ļoti stabili, līderi Pasaules kausā pēc četriem posmiem. Jaunos Mārtiņu Botu/Robertu Plūmi tik kategoriski nevar vērtēt, jo sākumā startēts ar viena sportista savainojumu, toties nupat iegūta 3. vieta Altenbergas trasē Vācijā. Kristers Aparjods pieteicis sevi ļoti skaļi, pēc savainojuma pērnajā sezonā viņš strādājis krietni un ir pavisam tuvu pasaules elitei. Kā rāda panākums nesen Sočos, pat dažkārt pārāks par citiem.
Cerīgi izskatās arī sieviešu starti, turklāt var labi nobraukt gan Kendija Aparjode, gan Elīza Tīruma, viņas abas ir labāko sešiniekā kopvērtējumā, turklāt arī jaunās tuvojas līderēm. Par stafeti jāsaka tas pats – visi kopā dod varenu komandu, tā sevi jau apliecinājusi un jācer, ka sevi parādīs arī Pekinas ziemas olimpiskajās spēlēs.
Ar kamaniņu sportu viss kārtībā, esam uz pareizā ceļa, satraukuma nav. Bobslejā un skeletonā situācija nav tik cerīga.
Daudzas citas valstis ir krietni progresējušas, un tā tas vienmēr ir olimpiskajā sezonā. Nav pat jēgas runāt par vāciešiem, kuri ar savu tehniku un rezultātiem ir priekšā visiem pārējiem. Bobslejā atkal stipri ir krievi un kanādieši, tāpat austrieši un briti, gan jau izšaus šveicieši, un brīnumus Jaņcjinas trasē varam sagaidīt pat no ķīniešiem.
Divnieku kamanas pirmajos posmos Eiropā Ķibermanim katastrofāli negāja, un tas ir pierādīts fakts. Savukārt Jaņcjinas trasē tās pašas kamanas gāja labi, un ej nu sazini, ko vispār tagad darīt, – turpināt meklējumus, citu izsvarojumu, mainīt pašas kamanas, lai pakāptos uz augšu reitingā un tiktu pirmajā starta grupā, vai vienkārši gaidīt savu mirkli ziemas olimpiskajās spēlēs? Varbūt kamanas atkal tur ies, bet tad nebūs pirmās starta grupas, turklāt nevaram īsti spriest par pašu trasi februārī. Skaidrs, ka būs auksts un ledus krietni ātrāks nekā oktobrī, līdz ar to braukšana, trajektorijas mainīsies.
Četriniekos vismaz Ķibermanim kamanas slīd labi un nesenās ne pārāk augstās vietas var norakstīt uz ekipāžas maiņu, labākā stūmēja Matīsa Mikņa savainojumu, paša pilota kājas hronisko savainojumu un tā tālāk. Būsim reālisti – abiem jaunajiem pilotiem Dāvim Kaufmanim un Emīlam Cipulim būtu labi iegūt olimpisko ceļazīmi divniekos, bet tas nākotnes vārdā, nevis lai pacīnītos par sešinieku jau februārī. Četriniekos jau divas ekipāžas nebūtu slikti, un atcerēsimies vēl kādu svarīgu faktu – jo Latvijai pilotu vairāk, jo mazāk kādai citai lielvalstij, kas nedaudz atvieglo dzīvi mūsu līderiem. Pirmā nopietnā sezona ar lielajām kamanām Pasaules kausā Kaufmanim ir smags pārbaudījums ar kritieniem vai katru nedēļu, vienalga, mačos vai treniņos.
Skeletonā neriskētu izdarīt tālejošus secinājumus par brāļu Dukuru iespējām Pekinā.
Līdz šim gājis visādi, labāk un sliktāk, Martins tāpat cīnās ar līderiem, bet tas pagaidām Pasaules kausā. Gan olimpiskajās spēlēs ieraudzīsim arī ko jaunu tehnikas jomā konkurentiem, un jau visas iepriekšējās spēles pierādīja, ka tehnikai ir milzīga nozīme.
Starp citu, skeletonā vīriešiem mūsdienu spēlēs vienmēr uzvarējuši mājinieki, ar vienu izņēmumu Turīnā 2006. gadā, kur triumfēja kanādieši. Vēl kas – vairumā spēļu (Turīna, Vankūvera, Soči) uzvarējuši sportisti, kas brauc ar vācieša Villija Šnaidera konstruētajām kamanām. Šnaiders tagad strādā Ķīnā un, saliekot šīs divas likumsakarības kopā, neizbrīnītu, ka pie zelta var tikt arī ķīnieši. Pasaules kausā jau izdevies pat uzvarēt, bet Jaņcjinā mājas trase dos papildu bonusu. Par medaļām noteikti cīnīsies daudzi, vismaz divi vācieši un divi krievi, vēl jau labākie briti, korejieši, ķīnieši, tāpat Martins, varbūt vēl pārsteidz pat Austrija vai Itālija.
Tikpat plašs arī loks sievietēm, kaut dāmām laikam gan ķīnietēm ir mazāk izredžu uz zeltu. Endijai Tēraudai pirmajos mačos oktobrī olimpiskajā trasē gāja labi, ko gan nevar teikt par Pasaules kausa posmiem Eiropā, starta ieskrējiens viņai ir pavājš.
Biatlonā var sanākt tā, ka Latviju pārstāv tikai Baiba Bendika, un tas jau būtu diezgan traģiski.
Bendika ir viena no mūsu cerībām, tas skaidrs, bet kopumā situācija nav no spožākajām. Viena sportista nevērība ir iegāzusi arī pārējo komandu, tas attiecas uz olimpisko spēļu kvotām, neviens nevar garantēt, ka ceļazīmi bez Bendikas izcīnīs vēl kāds.
Ātrslidošanā mums tāpat ir viens mohikānis Haralds Silovs, kaut visā šajā ciklā pie favorītiem viņu nepieskaita – sportistam pirms nepilna gada bija smaga pēdas operācija. Pirms četriem gadiem Haralds patīkami pārsteidza visus, iegūstot ceturto vietu.
Slēpošanā ir Patrīcija Eiduka un būs jau vēl kāds, ir vēl vairāki veidi un disciplīnas, bet realitātē mūsu komanda bez ledus trases veidiem un hokeja šoreiz būtu pavisam maza.
Vēl jau ir šorttreks, itin labas izredzes kvalificēties šonedēļ ir sieviešu kērlingā, kas būtu otrais komandu veids Pekinā mūsējiem un patīkams pārsteigums. Latvija vismaz pagaidām ir visai tuvu kārotajam.
Hokejs ir atsevišķs stāsts – jau kvalificēšanās un tikšana labāko 12 komandu skaitā (faktiski 11, jo viena vieta atvēlēta Ķīnai) ir labs panākums.
Katrā spēlē var būt visādi, bet jebkurā gadījumā būs trīs cīņas grupu turnīrā un pēc tam izslēgšanas spēles, kas vairumam sāksies ar astotdaļfinālu un tikai pašiem labākajiem ar ceturtdaļfinālu. Visādi var būt šādā pandēmijas laikā, un cerēsim uz kādu patīkamu pārsteigumu.
Nepilni divi mēneši līdz spēļu sākumam nav daudz, jācer, ka nekādi kāzusi vairs nenotiks. Ar to domājot gan Covid-19 pandēmijas jaunu uzliesmojumu visā pasaulē un Ķīnā, gan kādu politisko saspīlējumu ar Ķīnu. Daudzas ietekmīgas valstis, ieskaitot ASV, jau atteikušās sūtīt uz spēlēm augstas amatpersonas, kas nozīmē savdabīgu boikotu par dažādiem pārkāpumiem cilvēktiesību jomā Ķīnā. Par spēļu boikotu kā tādu gan nerunā, Maskava un Losandželosa bija kā piemēri, ka tas nav labākais risinājums, tad cietēji ir sportisti un tos kā marionetes bīda politiķi.
Visā šajā jūklī pa vidu cenšas izlīferēt Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) prezidents Tomass Bahs,
viņš grib, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva, uzturot labas attiecības ar visiem. Nesenējā video saruna ar pazudušo bijušo Ķīnas tenisisti Penu Šuai gan viesa šaubas, vai Bahs nelaipo jau pārāk daudz un bīstami. It kā saruna notikusi, bet nevienam SOK nav gatava sniegt kaut pusminūtes garu fragmentu kā pierādījumu, ka ar sportisti viss kārtībā pēc viņas paziņojuma sociālajos tīklos par bijušā Ķīnas vicepremjera seksuālu uzmākšanos. Jātic uz vārda, ka viss ir kārtībā, un Bahs jau nebūs tas, kas ļaus apšaubīt tagad viņa vadīto biznesu – olimpisko spēļu rīkošanu.
