Māris Rīmenis: Latvija gadu pirms Tokijas olimpiskajām spēlēm

Jau nedaudz mazāk kā gads līdz Tokijas olimpisko spēļu sākumam. Rīkotāji gatavojas, nekādu aizķeršanos nemana, tāpat gatavojas arī planētas labākie sportisti. Pirmdien, 360 dienas pirms spēļu sākuma, oficiālo ielūgumu piedalīties saņēmusi arī Latvijas Olimpiskā komiteja. Mūs interesē, cik konkurētspējīgi šajā globālajā četrgades forumā būs Latvijas sportisti. Kā rāda pēdējo gadu notikumi, vasaras spēlēs cerības uz medaļām nav lielas un bez godalgām palikām iepriekšējās olimpiskajās spēlēs Rio. Jā, Latvijai ir vairāki augstas klases sportisti individuālajos veidos, taču pēc reitinga tikai retajam no viņiem ir reālas izredzes izcīnīt godalgas. Par laimi, sportā ne visu nosaka tikai un vienīgi reitings.

Latvijas olimpiešiem vienmēr bijusi kāda medaļa vasaras spēlēs pēc neatkarības atgūšanas, izņemot Rio 2016. gadā. LOK prezidents Aldons Vrubļevskis lēš, ka Tokijā valsti varētu pārstāvēt 30 līdz 40 Latvijas sportisti. Kopumā LOK uzrauga un novēro 87 potenciālos olimpiešus 17 dažādos sporta veidos Cik cerīgi mūsu sportisti izskatās tieši gadu pirms olimpiskajām spēlēm Tokijā? Jautājumu vairāk nekā atbilžu,

vispirms jau daudziem vēl jākvalificējas šim forumam un varbūt, ka to pat nespēs visi no Latvijas olimpiskās vienības (LOV) A sastāva, tātad pašiem labākajiem.

Skaidrs, ka komandu klasiskajās sporta spēlēs Latvija Tokijā nebūs pārstāvēta, tas vairs nav iespējams. Toties ir iespējama tā dēvēto ”mazo komandu” līdzdalība – 3x3 basketbolā un arī pludmales volejbolā. Tas pats attiecināms arī uz dāmu dubultspēli tenisā, visos pārējos veidos mums jācer uz kāda individuālo sniegumu.

3x3 basketbols debitēs olimpiskajās spēlēs, un mūsējie šajā disciplīnā ir meistarīgi, ar labiem panākumiem pasaules mērogā. Iespējams, spēcīgāki paliek arī daži konkurenti un pirms gadiem diviem mūsu izredzes uz medaļām būtu pat augstākas, taču tās paliek joprojām.

Pludmales volejbolā viss tik rožaini kā savulaik Londonā vairs neizskatās.

Jā, Tokijai var kvalificēties divi mūsu labākie vīriešu dueti, tāpat Kravčenoka ar Graudiņu sievietēm, taču tad viņu spēlēs ir jāsakrīt visām zvaigznēm, lai tiktu topā. Nesenējais pasaules čempionāts to pierādīja, kaut Pļaviņam ar Toču nemaz nebija tik bezcerīgi astotdaļfinālā apspēlēt arī pasaules reitinga līderus norvēģus, izlaists pārsvars spēles pirmā seta galotnē. Visādi varēja būt, visu parādīs spēle un sniegums tieši Tokijā, tur liela ietekme var būt arī laika apstākļiem (Japānā tas nozīmē karstumu).

Pašlaik varam reāli cerēt uz divu mūsu labāko dāmu  tenisistu kvalificēšanos Tokijai,

turklāt tur iespējama arī  kopēja dubultspēle. Ja melns kaķis nepārskries pāri ceļam, Tokijā vajadzētu spēlēt gan Anastasijai Sevastovai, gan Aļonai Ostapenko. Tiesa, pašlaik Ostapenko pēc lielā kritiena reitingā ir ārpus olimpiešu loka (64 dalībnieki vienspēlēs), taču reiz viņai vajadzētu atgūties. WTA turnīrs Jūrmalā šīs cerības  vienspēlēs gan diži neattaisnoja, bet joprojām Aļonas potenciāls laukumā ir milzīgs. Par nelaimi, tikpat liels pagaidām arī kļūdu skaits.

Tokijā turnīrs būs cietā seguma laukumos, velkot paralēles ar ”US Open”, te labas izredzes Sevastovai. Ostapenko gan allaž spējīga sagādāt pārsteigumu, arī patīkamu. Pēdējā laikā vienspēles viņai  ar mīnusa zīmi, bet ar laiku viss var apgriezties kājām gaisā, galvenais ir vispār kvalificēties. Tāpat svarīgi būs abām apvienoties dubultspēlē, nevis domāt tikai par sevi un savu imidžu, šis jautājums pēdējā laikā kļuvis aktuāls un olimpiskajā kontekstā tāds vienmēr ir bijis daudzām pasaules tenisa zvaigznēm. Ja spēlētāji spēj aizmirst  savu “ego”, iespējami diži panākumi, un vēsture to pierāda. Olimpiskajās spēlēs pie medaļām reti tiek tā dēvētie dubultspēļu speciālisti, parasti jau lielāks potenciāls ir izciliem tenisistiem, kuri slodzes dēļ ikdienas turnīros dubultspēles aizvada ārkārtīgi reti.

Ja raugāmies pavisam reāli, vistuvāk medaļai pašlaik ir svarcēlāja Rebeka Koha.

Eiropā neapšaubāmi labākā savā svara kategorijā, olimpiskajās spēlēs vēl nāks klāt arī dažas spēcīgas konkurentes no citām pasaules daļām (īpaši Āzijas), taču pašas Kohas rezultāti  no sezonas uz sezonu uzlabojas. Ja ar veselību viss būs kārtībā, uz Kohu var paļauties, cerīgs ir arī Artūrs Plēsnieks. Ne tik stabila, bet arī labām iespējām ir cīkstone Anastasija Grigorjeva, vēl teikvondo  pārstāve Inese Tarvida, karatists Kalvis Kalniņš, mūsu labākie vieglatlēti. Šķēpa mešanā vienmēr var notikt kāds patīkams pārsteigums (tāpat arī sāpīga neveiksme), stabilāka kopumā vieglatlētikā ir daudzcīņniece Laura Ikauniece.

Trakāk ir ar veidiem, kur mums agrāk bijuši diži panākumi, tagad nekā spoža.

Vispirms tas attiecas uz BMX riteņbraukšanu.  Mārim Štrombergam bija zelta godalgas divās olimpiskajās spēlēs pēc kārtas, Latvija labākajos laikos spēja kvalificēties ar trim braucējiem vīriešu ieskaitē, tagad būs jāpriecājas jau par vienu pārstāvi (plus arī sieviešu BMX). Vairāk nav reāli, komandu reitingā Latvija ir tikai otrā desmitnieka vidū, kaut agrāk stabili bijām labāko trīs četru komandu skaitā pasaulē. Mums ir braucēji, jauno censoņu pat ļoti daudz, ir trases, ir labi speciālisti, bet daži citi tomēr aizgājuši tālu priekšā.

Lāča pakalpojumu izdarīja arī BMX iekļaušana olimpisko spēļu programmā - sporta lielvalstis uzreiz šim veidam veltīja daudz lielāku vērību, līdz tam  tas vairāk bija individuāls vai klubu projekts. Sākumā mēs balstījāmies uz pašu iestrādnēm, šis veids jau bija ļoti attīstīts Latvijā, tagad tas notiek arī daudzās citās valstīs. Pirms gadiem pieciem sešiem talantīgais Kristens Krīgers bija viens no labākajiem junioriem pasaulē, regulāri pirmajā trijniekā, tikai solīti aiz holandieša Nika Kimmana. Tagad jau Kimmans ir vairākkārtējs pasaules čempions, superkrosu uzvarētājs, jaunais Eiropas čempions un arī pasaules reitinga stabils līderis. Vārdu sakot, peld jau pavisam citos ūdeņos, kamēr Krīgeram vēl jāpacīnās par olimpisko ceļazīmi. Pēc nesenā pasaules čempionāta Krīgers jau noslīdējis uz 51.vietu reitingā un olimpiskajai ceļazīmei ar to ir par maz. Devītā vieta nesen Eiropas čempionātā Valmierā viņu vismaz pacēla par 12 vietām reitingā, bet  pasaules čempionātā Beļģijā neizdevās tikt pat līdz astotdaļfinālam.

Daudz tuvāk olimpiskajai ceļazīmei ir Vineta Pētersone, kas reitingā ir 26. pozīcijā. Tokijai varēs kvalificēties labākās 23 sportistes, bet ne vairāk kā trīs no vienas valsts, tāpēc jau šobrīd kvalificēšanās nav nekāda utopija. Tik daudz izcilu sportistu kā senāk mums nav arī klasiskajā šosejas riteņbraukšanā, kaut kvalificēties noteikti mūsējie var un Tokijā visādi var būt, grupas brauciens ir neprognozējams.

Rezumējums –

vasaras spēlēs vai ik katru ciklu mūsu olimpiešu sastāvs sarūk,

un jau Rio tas bija mazākais kopš neatkarības atgūšanas – 32 sportisti (tāpat kā Atēnu spēlēs 2004. gadā). Pekinas 49 sportistu delegācija (ar sieviešu basketbola valstsvienību) jau šķiet kā sapnis. Protams, būtība ir kvalitātē, ne kvantitātē. Mūsdienu olimpiskie normatīvi ir pietiekami augsti, lai uz spēlēm nedotos vienkārši tūristi. Izņēmums attiecas varbūt uz dažām īpaši uzaicinātām jaunattīstības valstīm. Vāju pretinieku faktiski nav, kaut ir veidi, kur tikt pie medaļas ir pamatoti vieglāk nekā analogā disciplīnā pasaules čempionātā, jo tur ir lielākas kvotas dalībvalstīm (tostarp daudzi veidi ar iespējamu mūsējo dalību –  BMX, šosejas riteņbraukšana, pludmales volejbols, teniss salīdzinājumā ar ”Grand Slam” turnīriem).

Kam zvaigznēs rakstīts, tas to pratīs izmantot. Gadu pirms spēlēm prognozes gan nav tik spīdošas un pat reālu kandidātu uz medaļām mums ir pavisam maz. Toties mēs ceram, turklāt patīkams pārsteigums vienmēr ir divtik salds nekā gaidīta medaļa.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti