Latvija bobslejā un skeletonā atkal ir pasaules līderu vidū – šāds apgalvojums pēc janvārī aizvadītājiem Pasaules kausa posmiem ir pilnīgi patiess. Martins Dukurs skeletonā atguvis sezonas līdera dzelteno krekliņu, pie medaļām jau vairākkārt tikuši bobslejisti. Oskars Melbārdis pēc muguras operācijas augustā nu pilnvērtīgi atgriezies sacensību apritē, Oskaram Ķibermanim pirmās medaļas gan Pasaules kausa, gan Eiropas čempionāta mērogā, turklāt arī pirmā uzvara pagājušonedēļ Sanktmoricā. It kā viss rit pēc plāna, tomēr
konkurence pēdējā sezonā pirms ziemas olimpiskajām spēlēm ir jūtami pieaugusi un pat Martinam uzvaras nāk tikai dramatiskā cīņā ar minimālu pārsvaru pār saviem nopietnākajiem sāncenšiem.
Mūsdienu bobslejs ir krietni mainījies, salīdzinot ar to, kāds tas bija pirms gadiem 10 vai 20. Tagad milzīga nozīme ne tikai braukšanas mākai un starta ieskrējienam, bet arī slidu apstrādei, ko īpaši labi varēja just šīs sezonas sākumā. Ieskrējienā mēs esam pasaules pašu labāko vidū, ar slidu apstrādi viss nav tik vienkārši. Starptautiskās bobsleja un skeletona federācijas (IBSF) tehniskajos noteikumos rakstīts, ka slidas papildus drīkst apstrādāt, tikai tās pulējot, bet ne kādi citādi (ķīmiski, elektroniski, ar lāzeru utml.). Pati IBSF žūrija papildus apstrādi nespēj pierādīt.
Mēs jau vairākkārt redzējām, ka Vācijas un Krievijas bobslejistiem kamanas kopumā slīd labāk nekā konkurentiem, pat neraugoties uz dažkārt vājāku startu un arī acīmredzamām kļūdām trasē. Daudz neatpaliek arī šveicieši un austrieši. Dažam labam (kā vācietim Johanesam Lohneram) slidas saulē pat zaigo zaļganā krāsā, bet žūrija tikai plāta rokas. Formāli viss ir kārtībā - nobraucot ar smilšpapīru, nekāda ķīmija, smēre nepaliek, bet blakus stāv bobsleja sabiedrībā labi pazīstams slidu apstrādes speciālists no Drēzdenes un tikai nosmīn.
Vācieši un krievi šobrīd šajā elementā pārējiem ir priekšā un, kas nav pieķerts, tas nav zaglis. Par to ar starptautiskās federācijas prezidentu Ivo Feriāni gribējis runāt arī Dainis Dukurs, taču pēdējā brīdī sapratis, ka nav dižas jēgas, tāpat pierādīt mēs neko nevaram. Ar tādu domu uz Sanktmoricu devās arī Zintis Ekmanis, taču
faktiski ir tā – mūsdienu žūrijai nav tādu iespēju trasē noteikt, vai slidas ir papildus atļautajām metodēm apstrādātas un cietinātas vai nav.
Atliek pašiem meklēt jaunus risinājumus. Bobslejā tas ir jaunais sadarbības līgums ar Šveices slidu apstrādes speciālistu Hansuli Šīsu. Vīru ar lielu pieredzi šajā jomā, taču reāli arī laikam ne tādām iespējām kā vāciešiem speciālās laboratorijās. Toties nu jau 60 gadus vecais Šīss ir ļoti gudrs dažādās niansēs – ne velti viņš savulaik gatavoja slidas pasaules un olimpiskajam čempionam kanādietim Pjēram Ludēram, arī Kailijai Hamprīsai, pēc tam šveicietim Beātam Hefti, bet kopš pagājušās sezonas strādāja ar Korejas izlasi. Radās domstarpības ar korejiešiem, un nu Šīss palīdzēs mūsējiem, laikam mentalitāte bijusi pārāk atšķirīga, kaut lielais "Hyundai" koncerns bobslejā investējis milzumu naudas.
Šīsa teiktais vien liek aizdomāties visiem, kas bobsleju vēl uztver tikai kā startu un braukšanu: ”Materiālam bobslejā pēdējos gados ir ļoti liela loma. Ja kāds nav gatavs jauniem izaicinājumiem un pētījumiem, tad tas jau ir zaudējis.”
Sanktmoricā mūsējie guva dubultuzvaru četriniekos, bija arī izcili starti un labi braucieni, kaut beigu daļā vienalga dažiem konkurentiem ātrumi bija lielāki. Pat oficiālajā protokolā, ne tikai pēc radara rādījumiem maču laikā TV ekrānos, kas var nebūt absolūta patiesība. Olimpiskajām spēlēm un arī šī gada pasaules čempionātam nopietni gatavojas visi labākie, un mūsdienās tā ir cīņa ne tikai trasē. Prieks, ka mēs tāpat esam labāko vidū, ka acīmredzams progress ir Oskaram Ķibermanim, bet nu droši nevaram būt ne par ko. Bobslejā vērtē ir pat sekundes simtdaļas, ja daži konkurenti aizgājuši citiem priekšā slidu apstrādē, noķert viņus trasē nav viegli. Mūsējie eksperimentē ar tehniku (gan bobiem, gan slidām) visas sezonas garumā, bet ej nu sazini, kas vēl paslēpts pretiniekiem.
Par pašiem bobiem daudzmaz skaidrs, un mūsdienās labākajiem pasaulē šajā jomā varbūt nav tik lielu atšķirību, bet slidu apstrādē gan. Latvijas bobslejisti un skeletonisti nepadosies, bet skaidrs, ka tik pārliecinošu uzvaru kā nupat Sanktmoricā četriniekos katros mačos ir nereāli sagaidīt.
Kēnigszē šonedēļ sacensībām tik tiešām liela nozīme, jo tā būs iespēja visiem piebraukt pasaules čempionāta trasi.
Varbūt mājinieki vācieši nedaudz spēlēs paslēpes, jo negribēs atklāt visas savas kārtis. It kā jau trase labi zināma visiem, bet gana piņķerīga, ar daudzām niansēm. Latvijas izlases galvenais treneris Sandis Prūsis pat neslēpj, ka būtībā mūsējiem tā pati neparocīgākā, tā kaut kā vēsturiski iegājies. Jācer, nebūs tik traki, - ne tagad, ne februārī. Brāļiem Dukuriem par to būtu grēks sūdzēties, Martins tieši te savulaik ieguva pirmo pasaules čempiona titulu, kaut pirms tam arī vairākus gadus netika galā ar braukšanu Kēnigszē. Paši vācieši šogad arī skeletonā spēruši krietnu soli uz priekšu, un cīņa līdz ar to nebūs pa jokam, tā tomēr viņu teritorija.
Šonedēļ vēl Siguldā pasaules junioru čempionāts skeletonā, kur Latvijai arī visaugstākie mērķi. Savas trases priekšrocības jāizmanto, kaut pretiniekos būs viens otrs reitingā daudz augstāk esošs skeletonists. Pieteicies arī pērnā gada čempions un jau viens no labākajiem pasaulē Ņikita Tregubovs no Krievijas. Jaunajam Rafam Bērziņam vēl pasaules junioru čempionāts Vinterbergā, turklāt šogad bobslejā tas divās grupās un mūsu pilots pēc vecuma ir U-23, kur konkurence tomēr ne tik liela kā līdz 26 gadu vecumam. Patiesībā mēs esam maza valsts, bet skeletonā un bobslejā mūsējie ir visur, - gan mačos kā dalībnieki un turklāt favorītu pulkā, gan kā treneri citās komandās un ar Gata Gūta ienākšanu šogad arī IBSF žūrijā pasaules kausu līmenī. Tas priecē, jo galu galā mēs konkurējam un bieži pat izgriežam pogas pasaules sporta lielvalstīm – Vācijai, ASV, Kanādai, Krievijai.
