Daudziem varbūt pārsteigums, bet bronzas medaļas komandu stafetē kamaniņu sportā tomēr godam nopelnītas. Labi braucieni visiem, un tieši šīs stabilitātes pietrūka vairākiem reāliem konkurentiem cīņā par bronzu – austriešiem, kanādiešiem un itāliešiem. Vācija bija kā citā līgā un kopumā ieguva visas zelta godalgas kamaniņu sportā. Pat Krievijas žurnālisti uzsvēra, ka sudrabs mājiniekiem bijis maksimums. Latvijai nervozēšana un salšana līdz pat pēdējiem dalībniekiem, bet pēc tam prieks un gandarījums. Visas emocijas jau izteiktas pirmajās intervijās tūdaļ pēc ziedu apbalvošanas ceremonijas, Latvijā to varēja redzēt un dzirdēt jau „Panorāmā”.
Kamaniņu sportisti jau sestdien lido mājup. Es novēlēju, lai viņi atgrieztos uz noslēguma ceremoniju. Neesam liela valsts un katrs medaļnieks mums zelta vērtē, šie sportisti pelnījuši, lai viņi būt klāt arī noslēgumā. Un vēl – pārējā kamaniņu sporta pasaule (izņemot vāciešus) ir nolēmusi kardināli mainīt tehniskos nosacījumus un pieņemt tos līdzīgus kā bobslejā un skeletonā – slidas tad visi drīkstēs izgatavot tikai no viena materiāla. Varbūt tad citi spēs konkurēt ar vāciešiem.
Mēs paši te kalnos runājam, ka medaļas katru dienu ir labi un skaisti, taču tā jau var sākt pierast pie panākumiem. Šodien gan nekas tāds mums nedraud, taču diena ir ļoti nozīmīga. Cīņu uzsāks brāļi Dukuri skeletonā, un pirmajiem diviem braucieniem var būt izšķiroša loma galīgajā vietu sadalījumā. Martins ar Tomasu arī to saprot, mūsu līderis zināmā mērā riskēs ar slidām, cerot uz labu trases veikšanu un ātrumu. Stabilākiem braucieniem varētu izvēlēties nedaudz citas slidas vai to izliekumu, taču šoreiz ar tikai stabiliem braucieniem var arī nepietikt. Amerikāņiem slīd ļoti labi, tuvāk pārējiem beidzot ir arī vācieši, bet galvenais pretinieks noteikti būs Aleksandrs Tretjakovs. Pēc Daiņa Dukura teiktā, pagaidām puikas ir mierīgi, taču tas noteikti tikai ārēji. Sezonas galvenie mači un to visi apzinās, taču svarīgi būs nepārdegt. Trešā un ceturtā numura izvēle startā ir pamatota. Pirmkārt, nedaudz mazāks satraukums, nav jāstartē pirmajam. Otrkārt, varēs novērot, kā iegriezta starta grope ledū un vēl izdarīt kādas korekcijas ieskrējienā, lai te nepazaudētu laiku. Lielais nezināmais – kādi būs ieskrējiena laiki Martinam un Tretjakovam? Sezonas laikā ātrāks bija Tretjakovs, bet mūsējie strādājuši tā, lai maksimāli labākā fiziskā forma būtu te. Krieviem gan priekšrocība – mākslīgā starta estakāde tepat līdzās, kur viņi citus nelaida klāt. Tāds pat starta profils, tāds pats slīpums un startu var atstrādāt perfekti. Sieviešu skeletonā par mājiniecēm, kā zināms, tika iesniegts protests, bet tas noraidīts. Žūrija norādījusi, ka starta estakāde tomēr nav olimpiskā būve, kaut... Faktiski estakāde turpat trasē, netālu no īstā starta atrodas un pati trase taču ir olimpiskā būve.
Mūsu skeletonistus mēs pēdējās dienās liekam mierā, un būtu arī neprāts vēl viņiem uzbāzties ar jautājumiem. Visa komunikācija ar Daini Dukuru vai Mareku Mezencevu. Skeletona sabiedrība gan teic, ka parasti visvairāk pirms starta uztraucies viens no treneriem – Mihails Arhipovs. Tieši šī iemesla dēļ viņš sagaida puišus jau finišā – nedod Dievs, pielaidīs vēl uztraukuma bacili kādam no brāļiem... Spēja tikt galā ar satraukumu arī pieder pie lietas, bez tās par izcilu sportistu nekļūt. Lai nav tā, ka sportists pirms starta sadeg un daudzu gadu darbs vējā – vakarā aiziet gulēt un no rīta zem segas tikai pelnu čupiņa....Pārdedzis.
Šorīt ar Dāvi spriedām, ka iestājusies tāda kā rutīna. Katru dienu uz trasi – sacensības, treniņi mūsu sportistiem, pašiem līdz ar to arī jābūt klāt un mačos arī tiešais darbs – komentēšana, filmēšana utt. Pa vidu vēl neskaitāmas reizes turienes mediju centrā, tā pati telpa, tās pašas vietas, tās pašas sejas. Šonedēļ gan grafiks tāds, ka citur nekur laika aizskriet nav, šodienas hokeju Latvija - Čehija arī brīvajos starpbrīžos redzēsim tikai TV. Dažus LTV kolēģus, kuri atbrauca uz spēlēm vēlāk un dzīvo Sočos, vispār vēl neesmu sastapis. No rīta kalnu rajonā satiku igauņu kolēģi Lembitu, ar ko allaž tiekamies spēlēs jau kopš Lillehammeres. Viņam visa diena aizrit slēpošanas - biatlona kompleksā. Parasti ziemas spēlēs ziemeļu kolēģi vairāk varēja lepoties ar savējo sasniegumu, tagad igauņiem tāda kā krīze, un Lembits sveica mani un mūsu sportistus.
Jā, Latvijai pat pašlaik vairāk medaļu nekā tādai ziemas sporta lielvalstij kā Somijai, Igaunija pagaidām bešā. Zeltu šodien skeletonā sagaida Lielbritānija ( Elizabete Jarnolda), bet pagaidām vislabāk šajā spēlēs veicas vāciešiem, jau septiņas zelta godalgas. Spēļu rīkotājiem tikai divas uzvaras un abas – daiļslidošanā. Pēc Jevgēņija Pļuščenko savainojuma un izstāšanās no individuālajām sacensībām plašas diskusijas arī sabiedrībā. Tajās iesaistās pat politiķi, ieskaitot odiozo Žirinovski – šis politiķis jau paģēr atlaist visu daiļslidošanas vadību. Vai tad viņi neesot zinājuši, ka Pļuščenko sāp mugura un nevarēja individuālajām sacensībām pieteikt Kovtunu? Ja mājiniekiem neizdosies uzvarēt kopējā medaļu vērtējumā, vainīgie noteikti tiks atrasti. Lielvalstis skaita medaļas un kā vēl.
P.S Ceturtdien olimpiskajās spēlēs uzstādīts jauns temperatūras rekords, turklāt siltāks bija kalnos, ne Sočos/Adlerā. Krasnaja Poļana rajonā temperatūra vienubrīd sasniegusi plus 19,2 grādus pēc Celsija - kaut kas tāds neesot piedzīvots vismaz gadus desmit. Silta būšot arī piektdiena, pēcāk kļūs vēsāks.
