Māris Rīmenis: Komanda dodas mājup

Soču ziemas olimpiskās spēles beigušās, bet atmiņas par tām saglabāsies vēl ilgi. Pirmkārt, vēl nekad ziemas olimpisko spēļu vēsturē Latvija ar savas valsts komandu nebija ieguvusi četras godalgas. Medaļas saņēma kopā deviņi mūsu sportisti - kamaniņu sporta stafetē četri, bobsleja kvartetā tāpat četri, kā arī Martins Dukurs skeletonā. Brāļiem Šiciem vēl papildus viena bronzas medaļa divnieku sacensībās. Bobslejā mēs kļuvām par mazāko valsti vēsturē, kas ziemas olimpiskajās spēlēs tikusi pie godalgas. Tas ziemas pirmajā formulā, ārkārtīgi komplicētā veidā, kur liela nozīme ne tikai pašiem sportistiem un viņu veikumam, bet arī radošajam konstruktoru darbam, kur cīņa izšķiras sekundes simtdaļās. Beigās tikai deviņas sekundes simtdaļas Latviju šķīra no zelta. Cik Krievijai šī pēdējā uzvara nozīmīga, pierādīja noslēguma ceremonija – tās laikā viņu labākais pilots Aleksandrs Zubkovs atradās goda ložā, tieši blakus Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam.

Pēdējā diena izvērtās kā saldais ēdiens daudziem mūsu sporta līdzjutējiem. Protams, pats augstākais mērķis vēl palika nesasniegts, bet sudrabs šādā kompānijā ir gandrīz zelta vērtē. Melbārdis bija pirmais šajās spēlēs, kurš kādā no braucieniem pārspēja Aleksandru Zubkovu bobslejā, turklāt divreiz. Te varētu turpināt vēl un vēl, bet šoreiz komentēšu pēdējo dienu mūsu darbā, lai rastos kāds priekšstats arī par to. Pēc sestdienas pieteikuma bobslejā darbu beidzām vēlu, gulēt devāmies nakts vidū. Pats pie miera devos ap trim, Dāvis ap četriem rītā. Braucot no trases, Dāvis bija pieredzējis Krievijas prezidenta pārvietošanos netālu no trases. Ceļš nobloķēts, kolēģis saskaitījis 16 limuzīnus un policijas auto.

Un tā – pienāk svētdiena. Jau no paša rīta spriedzi jūtam arī mēs. Dāvis ierosina, ka vajadzējis mani filmēt jau no paša rīta. Pazobojamies viens par otru, paēdam brokastis un taisāmies uz trasi. Līdz turienei jānokļūst ap divpadsmitiem. Atceramies, kā esam braukuši iepriekšējā dienā, kas bijis mugurā, kur sēdējuši autobusā utt. Māņticīgi ir visi, it īpaši šādās reizēs.

Trasē ļaužu kā biezs, arī mediju pārstāvji. Iepazīstamies ar jaunāko informāciju, Dāvis ar operatoru Armandu aiziet filmēt vēl reportāžu pirms brauciena. Armands Tripāns ar otru operatoru Paulīti jau klāt no Sočiem, uzvilcis elektrozaļu svīteri, lai visi viņu pūlī var pamanīt. Ik brīdi vēl sarunas ar ārvalstu žurnālistiem. Reuters pārstāvis, tāpat kanādietis no CBS vēl veiksmi Oskara komandai. Trešais brauciens būs ļoti izšķirošs. Laukā gluži kā mums maijā, plus 12- 13 grādi jau pirmā brauciena laikā.

Trasē atrodas visi mūsējie – žurnālisti, oficiālās delegācijas pārstāvji, līdzjutēji. Pēc pirmā brauciena ierodas arī tagadējais Krievijas premjerministrs Dmitrijs Medvedevs. Komentētāju kabīņu griesti šķietami sāk līgoties. Dāvis tviterī raksta, nu man esot mierīgi, uz jumta vairāki snaiperi. Ahā, nu zinu, kas par lietu. Cīņa līdz galam, līdz Zubkova finišam. Komentēšana paiet vienā mirklī, milzīga spriedze un līdzijušana. Mūsējiem medaļas! Pēcāk pat īsti neatceros, ko esmu teicis tajā brīdī.

Reportāžas - mūsējie filmē un montē, pats steidzos prom uz Soču spēļu noslēguma ceremoniju. Autobuss pārpildīts jau dodoties no trases, arī vēlāk cits autobuss tālāk uz Sočiem pārpildīts. Brīvprātīgie izmanto iespēju  tikt uz noslēgumu,  stāv kājās, kaut arī viņiem ar mediju transportu pārvietoties ir aizliegts.  Pēdējā diena ir izņēmums. Laukā nu jau ap plus 15 grādiem, visi saspiesti kā siļķes mucā, lielām somām, kamerām, fotoaparātiem. Pēc pārsēšanās vēl citā autobusā, tikpat pārpildītā, pēc pusotras stundas esam pie galvenā mediju centra Sočos. Tur vēl jāaiziet uz biroju un jāpaņem speciāla biļete. Satieku Anatoliju un dodamies uz stadionu. Gaidām vēl vienu autobusu, tas ilgi nenāk un beigās atkal saspiesti braucam minūtes 20 līdz stadionam. Ir ap septiņiem vakarā un esam nokļuvuši galamērķī. Vēl scenārijs, jaunākā informācija internetā. Te vēl viens priecīgs notikums – Ernests Gulbis uzvarējis arī savā piektajā ATP finālā pēc kārta,  Marseļā pret Žo Vilfrīdu Congu. Ja kas, tad pirmā turnīru uzvara Ernestam  bija pirms četriem gadiem arī olimpisko spēļu noslēgumā (Vankūvera), tikai Delrejbīčā, ASV. Gulbis savā čempiona uzrunā uzslavējis mūsu bobslejistus par viņu lielisko veikumi.

Noslēguma ceremonija. Jādomā, veiksmīgāka nekā atklāšana. Ir redzēti gan iespaidīgāki, gan bālāki sarīkojumi. Orgkomitejas šefs Dmitrijs Černišenko nepakautrējās pavēstīt, ka šīs bijušas visu laiku labākās spēles. To gan vairs nedara pat SOK vadība, sākot no Atlantas spēlēm 1996.gadā, kad par labākajām tās varēja nosaukt tikai ārprātīgais.

Pēc ceremonijas milzīgi ļaužu pūļi, atpakaļ uz lielo Televīzijas centru, kur tāda kā noslēguma „party” TV pārstāvjiem. Burzma liela, jēgas maz. Uzkavējušies kādu stundiņu, mēs braucam mājup uz Gorki Gorod.  Pus divos esam atpakaļ kalnos, vēl pārrunājam, kādas tad bijušas spēles. Darbs padarīts, pirmdien vakarā ar līgumreisu mājup kopā ar mūsu bobslejistiem.

 Atgriezīsies ikdienas rutīna, bet spēles vēl noteikti kādu laiku paliks atmiņā. Kopumā – labas, ar nelielu haosu pašā sākumā, bet krietnu uzlabojumu turpmāk. Labu attieksmi pret ciemiņiem. Nezinu, vai tikai tagad vai tā būs arī turpmāk. Olimpiskās spēles vienmēr ir kā paraugs ideālai pasaulei, žēl, ka tā nenotiek ikdienā. Uz to gan atkal savā runā aicināja jaunais SOK prezidents Tomass Bahs, un vismaz tekstu ziņā viņš ir krietni pārāks par saviem priekšgājējiem. Kā nekā jurists un politiķis, iespējams, arī tuvāk tautai. Patiesībā, visizteiktākais pretmets spēlēs dažreiz ir novērots starp sportistu pieticīgo dzīvi olimpiskajā ciematā un SOK amatpersonu šiku.

Visbeidzot – līdz ar interneta attīstību un sociālo tīklu pieejamību spēles kļūst arvien vairāk baudāmas visā pasaulē. Jaunumus var uzzināt ļoti ātri, lai arī nedaudz zūd grandiozā pārsteiguma efekts.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti