Māris Rīmenis: Kāda stāsta beigas

Martins joprojām kopumā ir pasaules titulētākais skeletonists, bet vienas godalgas viņam pietrūks – olimpiskā zelta. Savās ceturtajās olimpiskajās spēlēs Phjončhanā viņš palika ceturtais, īsta traģēdija daudziem Latvijas līdzjutējiem un arī pašam sportistam. Zelts gan nebija reāls jau pēc pirmās dienas, taču sudrabu Martins varēja iegūt, bet kļūdījās pēdējā braucienā. Laikam gan savās pēdējās olimpiskajās spēlēs, kaut oficiāla paziņojuma par karjeras beigām vēl nav.

Žēl. Šis vārds vislabāk raksturo piektdien notikušo trasē. Pēc laba sacensību trešā brauciena un pakāpšanās uz otro vietu sekoja neveiksme beigu braucienā. Visi ir cilvēki, un Martins  kļūdījās. Jau trases augšā, otrajā virāžā, vēlāk kamanas nelielā driftā trases atslēgas vietā, un mūsu titulētais skeletonists palika bešā.

Ceturtā vieta nu nekādi neatbilst viņa mērķiem un iespējām.

Šoreiz Martins zaudēja pats, jo kļūmes bija arī pirmajā braucienā. Neviens nav  no dzelzs, šoreiz patiesībā stabilāki braucieni kopā bija brālim Tomasam, kuram beigās piektā vieta. Korejieša uzvara šaubas neradīja jau pēc pirmās dienas, Dominika Pārsona bronzas medaļa ar tik sliktiem starta laikiem izraisīja pārdomas daudziem speciālistiem trasē, bet…. Žūrijai nav nekādu pretenziju, toties

brāļu Bromliju ražotās kamanas ir brīnums pats par sevi,

to atzina arī galvenais skeletona un bobsleja producents televīzijā pasaules kausos amerikānis Džons Morgans. Galvu groza arī citi, bet briti smaida. Šorīt arī Šellija Rudmane, bijusī olimpisko spēļu medaļniece un tagad eksperte britu "Eurosport", tikai smaida par šo tēmu. Ko citu viņa lai sacītu, ja Kristians Bromlijs ir viņas dzīvesbiedrs un divu bērnu tēvs. Tās gan ir tikai aizkulises. Martinam pašam neizdevās divi no četriem braucieniem šajās spēlēs.

Martins pēc finiša bija burtiski sašauts, un to var saprast. Viņam neviens medaļu  neatņēma, šoreiz pats to pazaudēja.

Tāds ir sports, un tāda ir dzīve, kas gan nebeigsies arī pēc Phjončhanas. Aptuveni 22 gadi skeletonā, šai laikā iegūti daudzi  tituli. Martins bija klāt arī pirmajā latviešu  braucienā ar skeletona kamanām Siguldas trasē 1995.gada 12. martā, kad pašam bija nepilni 11 gadi. Pirmais brauca toreizējais ledus meistars Guntis Maksis. Arī pirmajos pasaules čempionātos startēja citi. Martins pasaules kausos debitēja 2000.gada decembrī Vinterbergā un pirmajos mačos bija tikai 34.vietā.

Skeletons atgriezās olimpiskajā saimē 2002.gadā Soltleiksitijā, un brāļi Dukuri jau sāka trenēties profesionālāk, uz pirmajām spēlēm aizbrauca vecākais brālis Tomass. Martins vēlāk bija septītais Turīnas ziemas olimpiskajās spēlēs, pirmo reizi uz goda pjedestāla kāpa 2007.gada februārī Vinterbergā – trešā vieta. Vēlāk jau Martina karjera kopumā žilbinoša, un to pat īsumā nevar uzrakstīt.

Tomēr katram stāstam pienāk beigas. Nu jau izauguši spēcīgi konkurenti pasaulē.

Uzreiz oficiāli paziņot par aiziešanu no sporta nebūtu prāta darbs, sākumā jāatmet emocijas un kārtīgi viss jāpadomā. Abi brāļi noteikti startēs Siguldā 17.martā, kad notiks starptautiski komercmači ar daudzu ārzemnieku piedalīšanos. Uzvarēs tas, kam būs līdzīgāki laiki abos braucienos, jauns formāts. Varbūt vēl būs kāda sezona un kāds čempionāts. Vai viss olimpiskais cikls? Reāli diezin vai, nākamajās spēlēs Martinam būs teju 38 gadi un Tomasam jau 40. Gandrīz visu laiku Martina panākumi aizēnojuši Tomasa sasniegumus, kas arī pieskaitāms pie labākajiem skeletonistiem pēdējā desmitgadē. Ja tāds būtu viens, tad visi viņu slavētu, tagad lielākā uzmanība allaž veltīta brālim.

Ja tieši par šīm olimpiskajām spēlēm, tad Tomasam kopumā visi četri braucieni bija stabilāki, nav vienkārši tāda starta ātruma, iespējams, ietekmēja visai sarežģīta kājas operācija pagājušajā vasarā.

Tomass atgriezās un godam ieguva piekto vietu šajās spēlēs, reāli laikam augstāk nebija iespējams, zemāk gan; visi trīs vācieši daudz zemāk, nerunājot vēl par citiem. Tomass palika uzreiz aiz četriem labākajiem, kas arī pretendēja uz medaļu līdz pašam pēdējam braucienam.

Korejā šodien atkal svētki. Turpinās viņu Jaunā gada svinības jeb ''Sollal''. Pirmo reizi vēsturē Korejai arī godalga skeletonā olimpiskajās spēlēs un uzreiz zelta. Ārkārtīgi daudz cilvēku bija trasē, un pēc sacensību  beigām milzīgi pūļi devās prom no trases. Korejieši ir pacilātā noskaņojumā, Latvijas līdzjutējiem un pašiem sportistiem, treneriem nav tik labs prāts. Žēl sportistu, tik liels darbs ieguldīts šajos četros gados, olimpiskajā  ciklā un visas karjeras garumā, bet vietas uz goda pjedestāla ir tikai trīs. Ja medaļu likteni izšķir dažas kļūdas jeb sekundes desmitdaļas trasē, ir mazliet skumji. Tāda ir realitāte, visi nevar būt uzvarētāji un laureāti. Šoreiz priecājās citi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt