Māris Rīmenis: Kā mazam cinītim sportā gāzt lielu vezumu

Latvija pasaules mērogā ir maza gan iedzīvotāju, gan teritorijas ziņā, taču sports ir viena no jomām, kur mūsu valsts tēls pasaulē tiek nests ļoti sekmīgi. Sportā ir iespējams kļūt slavenam un atpazīstamam arī no mazas valsts, mūsējie to sekmīgi pierādījuši. Ja skatās pēc popularitātes un atpazīstamības, tad, protams, vislabāk zināmie ir profesionālo top veidu sportisti, no mūsējiem tas attiecas uz NBA basketbolistiem, tenisistiem, NHL hokejistiem, bokseri Mairi Briedi.

Vēl uz viļņa pasaules mērogā  Latvijas brīvvalsts laikos bijuši atsevišķi citi sportisti, kaut vai maratoniste Jeļena Prokopčuka un riteņbraucējs Romāns Vainšteins, ziedu laikos arī vairāki futbolisti (īpaši Māris Verpakovskis).  Ne vienmēr atpazīstami pasaulē kopumā ir mūsu olimpiskie medaļnieki, pasaules un Eiropas čempionātu laureāti dažos citos sporta veidos, kuru popularitāte nav tik liela.

Valsts sporta pārvaldības mērogā pat grūti rast pareizo atbildi – kam tad ir jāpalīdz finansiāli un morāli visvairāk. Vai tiem, kuri ir labākie savos veidos pasaulē, bet peld samērā mazā dīķī, vai tiem, kas tālāk no pašas virsotnes, toties daudz populārākos un visu pasauli aptverošos sporta veidos. Vienprātība (vismaz vārdos un nodomu protokolos) ir tikai dažos jautājumos – jāatbalsta bērnu un jauniešu sports, tāpat jāsekmē visas tautas fiziskā veselība un sporta aktivitātes kopumā.

Nav noslēpums, ka tieši vispārējās fiziskās sagatavotības trūkums ir manāms vai visā mūsu sporta sistēmā, vai ikvienā veidā.

Tieši tas ir pamatu pamats, ne tikai meistarība vien. Ja tādas pasaules superzvaigznes kā Lionels Mesi, Krištianu Ronaldu, Rafaels Nadals, Novāks Džokovičs, Rodžers Federers spēj demonstrēt izcilu sniegumu visas spēles garumā, arī beigās izšķirošajos brīžos, tad tam pamatā ir arī teicama funkcionālā sagatavotība. Neviens meistarstiķis neglābs, ja sportists pats vairs nebūs fiziski gatavs, nogurums izraisa kļūdas un neprecizitātes, tas jau zinātniski pierādīts.

Diskusija par to, kas ir prioritāri sporta veidi un kuriem jāpiešķir lielāks valsts atbalsts laikam gan būs mūžīga.

Vismaz otrajā Latvijas brīvvalstī tā pastāv jau vairāk nekā divus gadu desmitus un īpaši aktuāla nebija tikai pašā sākumā, kad valstī labākie sportisti bija agrākās padomju sporta sistēmas (līdz ar to lielāka finansējuma) augļi. Pēdējais Izglītības un zinātnes ministrijas priekšlikums paredz vērtēt sporta veidus pēc desmit dažādiem kritērijiem, katrā nosakot savu vērtību koeficientu. It kā zinātniski un pamatoti, izskatās skaisti uz papīra, bet praksē pēc šī vērtējuma sporta sabiedrībā radās vēl vairāk diskusiju, jo priekšplānā izvirzījās vairāki veidi, kas reālā dzīvē objektīvi nav tik populāri un atpazīstami, bez dižiem panākumiem pasaulē. 

Ne vienmēr masveidība iet roku rokā ar sasniegumiem, popularitāte Latvijā ar prestižu pasaulē, pieejamība ar nākotnes potenciālu utt.  Vislielāko pievienoto vērtību augstu sasniegumu sportā  sniedz atpazīstamība un popularitāte pasaulē, kas līdz ar to dod arī lieliskas iespējas nopelnīt pašiem sportistiem. Visu vērtēt tikai pēc sacensību un konkurentu skaita nevajadzētu, tad par prioritāriem veidiem varētu noteikt sporta dejas vai orientēšanās sportu, ko daudzi oponenti atkal apšaubītu, turklāt līdz šim šie veidi nav olimpisko spēļu programmā.

Visi kā viens ir par veselīgu nāciju, bērnu un jauniešu sportu, bet tas nebūt negarantē sasniegumus profesionālajā sportā.

Jautājums – kam dot vairāk naudas un kam mazāk? Vienprātības nebūs, kaut prioritātes jau bija iezīmētas līdz šim, ko uzsvēris arī Latvijas Sporta federāciju padomes prezidents Einars Fogelis. Sporta skolām no valsts kopējā budžeta sportam atvēlot aptuveni pusi, 17 miljonus eiro, no šīs naudas aptuveni trešdaļa tiek vieglatlētikai un tikpat basketbolam, pārējo sadala vairāki veidi, no kuriem lauvas tiesu saņem futbols un volejbols.

Latvijas Olimpiskajai komitejai kopš šīs vasaras ir jauna vadība un aktuāls darbs pie jaunās Latvijas sporta attīstības stratēģijas (”Sporta politikas pamatnostādnēm 2021.–2027. gadam”). Ir darba grupa, diskusijas ir un būs karstas, beigās kāds būs vairāk gandarīts, kāds mazāk un vēl dažu veidu pārstāvji apvainojušies pavisam.

Princips “lai vilks paēdis un kaza dzīva” diezin vai darbosies, jo arī dzīvē nekad nebūs tā, ka pilnīgi visi būs gandarīti.

Pašam ir nācies būt sportā daudzus gadu desmitus, sākumā kā sportistam un vēlāk kā žurnālistam. Tieši sava amata dēļ ir nācies uzklausīt dažādu sporta veidu pārstāvju bēdu stāstus. Bieži tie ir pamatoti, un sava taisnība ir ikvienam, bēdīgāk, ja sākas salīdzināšana – tiek izcelts tikai savs veids un noniecināti konkurenti. Neviens neapšauba, ka pasaulē populārākais sporta veids ir futbols, taču futbols pelna ļoti lielu naudu (ar dotācijām no FIFA un UEFA vien) un daudzās zemēs  nemaz tik lielu valsts vai pašvaldību pabalstu nemaz nesaņem. Tas pats attiecināms uz pirmo individuālo veidu pasaulē - tenisu.

Lielbritānijā tenisu valsts nedotē, nauda nāk no federācijas, kurai savukārt milzu peļņu ik gadu dod Vimbldonas turnīrs. Otra galējība – skeletonu nenosaukt par populāru sporta veidu pasaulē, bet tajā pašā Lielbritānijā Phjončhanas ziemas spēļu programmā sešus miljonus mārciņu atvēlēja skeletonistiem (būtībā dažiem desmitiem cilvēku kopā ar treneriem un apkalpojošo personālu). Rezultātā britiem spēlēs bija trīs godalgas. Arī tur bija diskusija, kas tad ir labāk – atvēlēt naudu bērniem, tautas sportam, vai samaksāt par medaļām olimpiskajās spēlēs? Līdzīgi dažkārt ir arī pie mums,

taču ir veidi, kur mums ir labas iestrādnes, vēsturiski panākumi, un ar pienācīgu valsts finansiālo atbalstu mēs varam gluži vai garantēt labus panākumus.

Kā lai neatceras bijušajā PSRS leģendārā bobsleja aizsācēja Rolanda Upatnieka tikpat leģendāros vārdus: ”Latvietis nekad nevarēs skriet simts metrus 10 sekundēs, bet tas noskries šo distanci ar kartupeļu maisu plecos 11 sekundēs...” Upatnieks bija fanātiķis, un tādi mūsu bobslejisti ir joprojām - un vai viņi paši vainīgi, ka pasaulē šis veids nekad nebūs masveidīgs? Toties Korejas ziemas spēlēs TV kopējās auditorijas ziņā pasaulē bobsleja četrinieku mači bija ceturtajā vietā, un šis veids patiesībā arī Latvijā pastāvēja jau pirms pirmā Pasaules kara.

Bobslejisti ir ātri un spēcīgi, bet tāpat neviens no viņiem nevarētu skriet olimpisko spēļu finālā 100 metros, dod kaut desmit miljonus lielākajam talantam vienā olimpiskajā ciklā. Un otrādi – ir redzēti gadījumi, ka olimpisko spēļu finālisti 100 metros (briti, amerikāņi) stumj bobsleja kamanas, bet mūsu pašu puikām tāpat sanāk ātrāk. Jāizmanto tas, kas jau ir radīts, ir iestrādes, ir trase, un būtu muļķīgi neko nedarīt vai arī trasi nojaukt. Galu galā uz trases rēķina rudens un ziemas periodā daudz lielāki ieņēmumi ir arī Siguldas pašvaldībai un mūsu uzņēmējiem, rēķinot dzīvošanu, ēdināšanu, transporta īri, maksu par trases izmantošanu utt. (arguments, ko izvirza pasaules čempionāta rallijkrosā rīkotāji ,un arī saņem valsts atbalstu, taču reāli par  daudz īsāku laiku, dažām sacensību dienām). Šādi parēķinot,

nav mums zaudējumi par Siguldas trases uzturēšanu tik lieli, kā dažs labs mālē,

turklāt Latvijai tieši bobslejā (arī skeletonā, kamaniņu sportā) ir daudz medaļu lielākajās sacensībās, olimpisko zeltu ieskaitot.

Runāšana par konkurenci arī reizēm tāda aizbildināšanās vien ir, jo elite tāpat visur ir spēcīga un pat Pirmajā formulā nebrauc vairāk kā 20-22 piloti. Kalnu slēpošanā, piemēram, konkurence ļoti liela, bet godalgotās vietas tāpat sadala tikai noteikts skaits izcilnieku, pārējais ir tikai fons. No šī viedokļa tad visprestižākajai olimpiskajās spēlēs vai pasaules čempionātos vajadzētu būt šosejas riteņbraukšanai, kur uz starta iziet aptuveni 160 dalībnieku, bet uzvarētājs vismaz sešu stundu cīņā ir tikai viens. Riteņbraukšana ir prestiža un iecienīta, īpaši Eiropā, tomēr reāli nav pirmā trijnieka profesionālais veids. Jā, 2000.gadā pasaules čempionātā šāds fantastisks panākums izdevās Romānam Vainšteinam, un tajā oktobra dienā pasaulē kopumā tā bija top viens ziņa sportā. 

Līdzīgi kā dienā, kad tiek noskaidrots ”Grand Slam” čempions tenisā (Aļona Ostapenko) vai 100 metru skrējienā uzvarētājs olimpiskajās spēlēs vai pasaules čempionātā.  Vēl visam pāri ir komandu topa sporta veidi, īpaši jau Pasaules kauss futbolā, tāpat kontinentu čempionāti futbolā.

Vainšteina un Ostapenko karjeras lielākais panākums Latvijas kontekstā būtu jāuztver kā mazs, bet tomēr iespējams brīnums, uz ko tādu gan laikam pat vislielākais Latvijas sporta optimists nevar cerēt 100 metru sprintā vai arī Pasaules kausā futbolā.

Plus piebilde – uzmanīgi ar prognozēm un nosodījumiem.

Domājams, ka 2000.gadā pēc Vainšteina uzvaras visai neveikli jutās toreizējais Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Vilnis Baltiņš, kas vairākkārt publiski bija nosodījis sportistu par viņa atteikumu startēt Sidnejas olimpiskajās spēlēs. Romāna atteikums bija izsvērts un pamatots, Sidnejā nebija viņa trase, viņa laiks, un sportists ļoti slikti panesa garus pārlidojumus un aklimatizāciju. Viņš savu trumpi lika uz pasaules čempionātu un nekļūdījās. Riteņbraukšanā pat uzvara olimpiskajās spēlēs nedaudz pazūd kopējā dienas notikumu gūzmā, kamēr pasaules čempionāts oktobrī ir īstā skatuve publicitātei.

Starp citu, arī konkurence pasaulē spēcīgāka, lielvalstīm vairāk dalībnieku komandās nekā olimpiskajās spēlēs. Vainšteins uzvarēja, un savām acīm biju liecinieks, kas notika Kuldīgā pēc viņa triumfālās atgriešanās mājās. Viņu sveica burtiski visa pilsēta, un šādu sagaidīšanu var salīdzināt tikai ar mūsu hokejistu sveikšanu, futbola valstsvienības sumināšanu pēc uzvaras pret Turciju 2003.gadā un ceļazīmes iegūšanu uz EURO 2004, Aļonas Ostapenko godināšanu pēc ”French Open” un Māra Štromberga BMX zelta medaļām olimpiskajās spēlēs.

Lai nesanāk tā, kā pēdējās desmitgadēs politikā. Kā pie varas nāk jauni spēki, tā viss iepriekšējais bijis nepareizs, nu tik būs leiputrija…

Esošos solītājus nomaina nākamie, un atkal tā pati dziesma. Jāņem vērā arī pieredze, iestrādnes un vēsturiskie panākumi. Gadu gaitā nācies vērot arī daudzu mūsu top sportistu treniņus, iepazīt viņu metodiku. Riteņbraukšanā tā vienmēr bijusi augstā līmenī (senāk arī trekā, ne tikai šosejā), tāpat ir arī bobslejā vai skeletonā, arīdzan daudziem mūsu tehnisko sporta veidu pārstāvjiem, vēl vairākos veidos. No otras puses, ne vienmēr to gadījies redzēt komandu sporta veidos, un tieši tādēļ pat ar ļoti labu spēlētāju potenciālu nav izdevies neko vairāk sasniegt.

Un vēl, no kuru sporta veidu metodikas Latvijā mācās arī citi pasaulē un kuri mūsu speciālisti - treneri, apkalpojošais personāls, mehāniķi - ir pieprasīti ārvalstīs? Grūti pilnībā aptvert visu sportu, bet par metodiku prātā nāk tikai bobslejs, skeletons un BMX, iespējams arī pludmales volejbols, agrāk tas bija arī velotreks, daļēji varbūt  hokejs, šķēpa mešana. Proporcionāli visvairāk mūsu treneru ārzemēs strādājuši bobslejā un skeletonā, no lielajiem komandu sporta veidiem – basketbolā. Tas jau ir sistēmas produkts, ne nejaušība, tātad pati sistēma ir pareiza.

Kā un kas dod naudu, par to jālemj tiem, kas to sadala, bet skaidrs, ka pilnīgi visiem nepietiks, tādēļ diskusijas un strīdi nerimsies arī turpmāk. Svarīgākais, lai netiek sagrauta visa sporta sistēma, kas mūsu valstī nemaz nevar būt tik slikta, ja jau panākumi sportistiem ir. Formula "līdz šim viss bija nepareizi, tagad darām tā” joprojām ir raksturīga mūsu politikā, bet mūsu sportisti pasaules mērogā ir  daudz populārāki un atpazīstamāki par politiķiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti