Māris Rīmenis: Kā izšaut to vienu vienīgo reizi?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Astronomiskais pavasaris sācies, un reāli tas nozīmē sezonas beigas ziemas sporta veidos. Protams, turpinās hokejs, pasaules čempionāts vēl tikai būs, taču kopumā āra sezona ziemā beigusies. Jāsāk sekot līdzi jau citiem notikumiem, tāpat īsi var atcerēties ziemā notikušo.

Par skeletonu un bobsleju jau rakstīts daudz un bieži, tāpēc nav jēgas atkārtoties. Spoži, Latvijas mērogam un ekonomiskajām iespējām pat izcili panākumi. Pa panākumam ir arī kamaniņu sportā, tāpat Haraldam Silovam ātrslidošanā, tagad mums ir arī jaunas cerības daiļslidošanā. Ne pārāk izcili hokejā (Rīgas ”Dinamo”), taču te galvenais kritērijs būs izlases spēle pasaules čempionātā. Atsevišķs stāsts ir par biatlonu. Joprojām ticam un ceram, ka pasaules elitē nostiprināsies Andrejs Rastorgujevs, taču kopumā pēc bijušā lieliskā četrinieka un Madaras Līdumas Latvijas biatlons ir spēris platu soli atpakaļ.

Rastorgujevs gan joprojām ir ātrs, perspektīvs utt., taču - lai vai kā, arī šosezon palicis bez neviena goda pjedestāla Pasaules kausa (un čempionāta) līmenī.

Saprotams, ka te ikviens oponents var minēt biatlona popularitāti pasaulē, dalībnieku skaitu ik mačos, taču tie visi ir subjektīvi viedokļi. Tikt labāko trijniekā ikvienā olimpiskajā sporta veidā ir grūti, cita lieta, ka 20.-30. pozīcija atšķirīgos veidos var tikt dažādi vērtēta. Ja būsim pavisam godīgi, tad vislielākā konkurence pasaulē no individuālajiem ziemas sporta veidiem ir kalnu slēpošanā, tikai dalībnieku kvotu dēļ tur var būt mazāks dalībnieku skaits, taču kas notiktu, ja nebūtu ierobežojumu un startētu, piemēram, simts labākie austrieši? Kur tad būtu visi tie, kas nepieder elitei? Tikai pēc dalībnieku skaita runāt par sporta veidu prestižu nav īsti pareizi. Cik tad startē pasaules čempionātā F-1? 22 dalībnieki, reizēm pat mazāk un cik tur reāli cīnās par uzvaru? Būs mazāk par pusi, taču par F-1 prestižu autosportā neviens īpaši nediskutē.

Atgriežamies pie biatlona. Pēdējais sezonas posms Hantimansijskā Andrejam Rastorgujevam bija veiksmīgākais. To izsaka rezultāti visās trijās disciplīnās, turklāt sprintā viņš bija par nieka 0,3 sekundēm no bronzas pozīcijas.

Žēl, pirmajā trijniekā vēl netika un šis sapnis būs jāatliek uz nākamo sezonu. Te es domāju Pasaules kausa izcīņu un pasaules čempionātu, IBU kausa izcīņai un Eiropas čempionātam reitings tomēr zemāks un konkurenti ne tik izcili.

Kāpēc tieši Hantimansijskā, sezonas pēdējā posmā izdevās parādīt labāko sniegumu? Teorētiski tas bija pat grūtāk izdarāms, klāt nebija pat trenera, taču praksē iznāca gluži pretēji un tam ir savs izskaidrojums. Sezona tikpat kā galā,  nebija vairs tādas psiholoģiskās nastas. Rastorgujevs vai katrās sacīkstēs bijis gana ātrs, taču ne vienmēr precīzs šaušanā un, ja arī bijis precīzs, tad šāvis lēnāk par daudziem  konkurentiem. Protams, teorētiski ir viegli spriedelēt par to, ko vajag darīt un kā, bet biatlonā rezultātu izsaka vesels nosacījumu komplekss – ātra slēpošana, ātra un precīza šaušana, tāpat slēpju slīdamība. Katrā ziņā, ātri slēpojot, joprojām pastāv cerība, ka reiz tomēr izdosies izšaut tiešā un pārnestā nozīmē. Ja slēpojums ir lēns, pjedestālam nelīdzēs pat ideāla šaušana.

Jāgaida, jācer uz veiksmi nākamsezon, un līdzjutējiem vai ik reizi ir interesanti. Cita lieta, ka dažkārt intriga uzkurināta pārāk liela un daži ik reizi uzskata, ka šoreiz nu jābūt medaļai. Nesteigsimies, sagaidīsim stabilitāti. Rastorgujevam nu jau faktiski labākie gadi biatlonam (maijā paliks 27). Ja aplūko labāko desmitnieku pasaules kopvērtējumā, vairāki pat ir jaunāki par alūksnieti. Nerunājot nemaz par 21 gadu veco Johanesu Tinjesu Bē, par dažiem mēnešiem jaunāki par Andreju ir pat Martēns Furkads un Simons Šemps, bet  francūzis elitē jau ir daudzas sezonas.

Andrejam ir jānotic sev, savai šaušanas prasmei,  un tas ir pirmais nosacījums, lai spertu vēl platu soli elites virzienā.

Varbūt vajadzīgs tikai viens ļoti sekmīgs starts un pjedestāls pasaules mērogā, un tā lieta aizies, nebūs ierastā – kā būtu, ja būtu... Sportā vienmēr un visur ir tikai realitāte, pārējais pieder tikai sapņiem.  Andrejam galvenais neapstāties un cerēt uz kripatiņu veiksmes, bez kuras sportā neiztikt.

Ja runājam par gaidāmo turpmāk, tad jānovēl cīņasspars arī Ernestam Gulbim tenisā. Kā jau pareģoju gada sākumā, sadarbība ar treneri Ginteru Bresnīku pārtrūkusi. Ja tuvākajā laikā būs jauns treneris, būs stimuls ko mainīt spēlē (un forehand sitienā). Teniss ir pārāk egoistisks, lai  pie viena trenera trenētos divi top klases spēlētāji. Bresnīka ieguldījums Ernesta izaugsmē ir milzīgs un kopā karjerā to var salīdzināt tikai ar Nikija Piliča devumu profesionālo gaitu sākumā. Gulbim svarīgi atgūt spēles garšu un būt formā māla sezonas sākumā. Ja maija vidū, jūnija sākumā viņš zaudēs nozīmīgos pērn iegūtos punktus, tad gan būs liels kritums reitingā. Pagaidām tā nav traģēdija un to uzsvēris arī pats sportists. Karjerā ir bijuši arī tumšāki brīži, kad pat "Challenger" turnīros viņam neviens negribēja dot "wild card", bet lielajos vairs ar savu reitingu netika klāt. Toreiz krīzi pārvarēja un cerēsim uz to pašu arī šogad. Lai Gulbis izšauj pārnestā nozīmē un Rastorgujevs - tiešajā!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti