Latvijas hokejisti jau atgriezušies mājās, Girgensons un Gudļevskis aizlidojuši uz Ameriku. Jādomā, pēc aizvadās spēles varētu sagaidīt arī drīzu Kristera Gudļevska debiju NHL Tampabejas ”Lightning” vārtos. Viņš ir to nopelnījis. Mūsējie malači, cīnījās kā lauvas, taču krievu hokejisti uz viņiem liktās cerības kārtējo reizi neattaisnoja.
Zvaigžņu sastāvs, bezzobaina spēle visa turnīra garumā. Krievijas hokeja federācijas prezidents Vladislavs Tretjaks jau skaidri licis saprast, ka galvenais treneris Zinetula Biļaļetdinovs nepaliks amatā. Tretjaks šorīt norādīja, ka nav neiespējama Vjačeslava Bikova atgriešanās izlasē. Daudzi žurnālisti kā nākamo iespējamo treneri min mūsu Oļegu Znaroku. Krievu žurnālistu un sabiedrības kopējo viedokli izsaka kāds virsraksts galvenajā valsts sporta laikrakstā ”Sport Express”:
”Tāds hokejs mums nav vajadzīgs”.
Kritizē visu un visus, daudz pārmetumu arī lielākajām zvaigznēm Ovečkinam, Malkinam, Dacjukam. Krievi secina, ka viņi jau savos klubos NHL tikpat kā aizsardzībā nespēlē un tāpēc pilnvērtīgi nespēj palīdzēt izlasei. Šie vārdi pieder pašam izlases galvenajam trenerim Biļaļetdinovam.
Krievi paņēma pašus labākos, lielākās zvaigznes, bet vienotu komandu nespēja radīt. Atšķirībā no tādām mazām valstīm kā Latvija un Slovēnija. Nemaz nerunājot arī par Somiju. Pirms turnīra traumu dēļ somiem izkrita no ierindas praktiski četri labākie centra spēlētāji, ļoti svarīgs postenis, tomēr treneris Erka Vesterlunds izveidoja teicamu komandu. Somiem ir kopumā labākie vārtsargi un izteikts līderis laukumā un ārpus tā - Tēmu Sēlannē. Nu gluži kā mūsu Sandis Ozoliņš, Sēlannē šīs jau sestās olimpiskās spēles pēc kārtas un hokejā tas ir unikāli.
Hokeja atskaņas vēl būs dzirdamas ilgi, bet tagad nu par vēl atlikušo. Ieejam finiša taisnē un to izjūt gluži vai fiziski. Mans kolēģis Dāvis vienudien aizmirst paņemt līdzi uz izbraukumu lādētāju, citu vēl ko, šodien aizdrāzies uz bobslejistu treniņiem bez mobilā tālruņa. Darbs dzen darbu, kaut šīs divas dienas mūsējiem vairs nebūs tik saspringtas. Pēdējās divas gan visi gaida, jo notiks bobslejs četriniekiem.
Šorīt bija trešais un ceturtais treniņš, mūsējie startēja beigās, pa sliktāku ledu. Vienā ātrākais krievu pilots Aleksandrs Zubkovs, otrajā brits Džons Džeims Džeksons. Oskaram Melbārdim ceturtā un trešā vieta, Oskars Ķibermanis otrā desmitnieka vidū.
Tendence nav slikta, ātrums arī, kaut tie vēl tikai treniņi.
Nekaitot Zubkovu un Kasjanovu, četriniekos ļoti labi slīd arī Džeksonam, savukārt Stīvens Holkombs pagaidām brauc rezervēti.
Vakar netālajā Rosa Hutor ciematiņā nejauši satiku mūsu Normundu Kotānu, sacensību galveno rīkotāju bobslejā un skeletonā. Bijušais bobsleja pilots jau vairākus gadus ir šajā amatā un nu drīz viņa pienākumi beigsies. Kotāns ir tik aizņemts, ka faktiski trasē ar viņu parunāties tikpat kā nav iespējams. Nemitīgi zvana telefons, jārisina kādas problēmas, viss jāpārbauda, jāorganizē utt.
.JPG)
Vakar viņš uz mirkli bija izrāvies uz šī vāveres riteņa, lai uz mirkli nobrauktu ar gaisa pacēlāju lejup, vismaz var netraucēti paēst.
Trasē atpūtas nav ne mirkli. Normunds vēl atcerējās, kā cēluši šo trasi, kā viss iekārtots un būtībā paveikts milzu darbs.
Nu tas iet uz beigām, sākotnēji pat viņš vispār nevarēja bez īpašas atļaujas sniegt kādas intervijas, tagad jau nedaudz brīvāk. Pirmajās dienās tā arī mums mediju uzraugs trases startā pateica - tas nekas, ka esam Kotāna tautieši, viņš tāpat bez kādas augstākas amatpersonas atļaujas nevar jums sniegt interviju. Vakar Normunds apsolīja uz dažām minūtēm bobsleja četrinieku laikā atnākt uz mūsu komentētāju kabīni un tad īsumā varētu uzklausīt viņu pašu. Neviens cits te laikam gan nezina par trasi tik daudz, cik mūsu bijušais bobslejists. Olimpisko spēļu laikā te bija arī viņa māte Vita Kotāne, kas darbojās kā brīvprātīgā lēkšanā ar slēpēm no tramplīna.
