Skeletonā pirmie trīs posmi pasaules kausa izcīņā parādīja, ka galvenie konkurenti mūsējiem ir tuvāk nekā tas bija iepriekšējā sezonā. Martins Dukurs pašlaik pat nav pirmais, un turklāt ir lietas, par ko aizdomāties. Paša pielaistās kļūdas trasē, - jā, ar to viss skaidrs un tas nav nekas ārkārtējs. To var izlabot, un parasti tieši pēc neveiksmēm Martinam bijusi žilbinoša sezona. Kā savulaik pēc neveiksmes Kēnigzē pasaules kausā visos nākamajos mačos Martins uzvarēja. Piesardzīgu mūs dara amerikāņu veiksmes ne tikai skeletonā, bet arī bobslejā, turklāt tas attiecas uz visām disciplīnām.
Tikai ar savu trašu priekšrocībām un pretinieku kļūdām to nevar izskaidrot. Arī ar kādu iespējamo krāpšanos ar laikiem Leikplesidas posmā – nē. Detalizētāk izpētot, ir skaidrs, ka vismaz televīzijas ekrānos redzamie cipari visiem pēc finiša mainījās – citam vairāk, citam mazāk. Varbūt šoreiz vairāk jāpievēršas tam, kāpēc vispār amerikāņiem tik labi slīdēja? Varbūt aukstā laika dēļ? Iespējams. Tikpat labi viņi atraduši ko jaunu – pašā skeletonā, slidās, tāpat bobslejā kamanās un sliecēs. Jālūko, kāda būs tendence tūdaļ pēc Jaunā gada Eiropas trasēs, un tad varēs izdarīt jau detalizētākus secinājumus.
Brāļi Dukuri, viņu tēvs un tāpat visa komanda nedomā samierināties, ka daži konkurenti nu ir bīstami tuvu. Jau šajās dienās turpinās dažādi eksperimenti, un mūsējiem Ziemassvētku brīvdienas aizritēs, strādājot ar tehniku un to izmēģinot Siguldas trasē. Skaidrs, ka mēs joprojām esam spicē, bet uzvaras varbūt arī nāks grūtāk. Patiesībā gan ideālais variants šoreiz pasaules kausā mūsējiem būtu ieņemt kādu otro trešo vietu kopvērtējumā pirms Sočiem aiz Aleksandra Tretjakova. Lai tad olimpiskajā trasē krievu sportists izdara pirmo izvēli, t.i. izvēlas starta numuru pirmajā braucienā. Ja tā, mūsējiem jāizvēlas turpat blakus, jo ar ļoti jaudīgo Soču trases saldēšanas iekārtu esot iespējams ar ledu visai jūtami manipulēt pat 15- 20 minūšu laikā.
Sievietēm pagaidām nekā diža, jo Lelde Priedulēna visai jūtami atpaliek no savām galvenajām konkurentēm cīņā par olimpisko ceļazīmi. Eiropā jābūt labāk, bet nebūs viegli iegūt kāroto ceļazīmi, to atzīst pat Dainis Dukurs. Vēl gan paliek arī maza cerība iegūt speciālo uzaicinājumu, jeb wild card, taču diezin uz to varētu paļauties.
Bobslejā ir līdzīgi, pagaidām vislabākie panākumi amerikāņiem, un viņu līderis Stīvens Holkombs uzvarējis visās septiņās sacensībās. Uz viņa fona nevarīgi izskatās pat vācieši, kaut pēdējā posmā četriniekos vairs tik traki nebija, un otrajā braucienā arī Oskars Melbārdis pārspēja Holkombu. Mūsējiem muļķīga diskvalifikācija par pārlieku lielo svaru pirmajā posmā četriniekos, par laimi, Melbārdis jau pirms Eiropas atgriezies labāko desmitniekā un atkal varēs startēt kopā ar visiem galvenajiem konkurentiem. Labas sekmes arī pavisam jaunajam Oskaram Ķibermanim, kaut liels trieciens gan tiešā, gan pārnestā nozīme bija viņa kritiens Leikplesidas treniņos ar divnieka kamanām. Bija jāizlaiž abi posmi divniekos, un te vēl Ķibermanim pat nāksies pacīnīties par olimpisko ceļazīmi. Četriniekos pat ar vienu izlaistu posmu starta situācija ir daudz labāka, bet visupirms gan ir pilnībā jāizveseļojas un jāatgūst pārliecība.
Kamaniņu sportā mums jau ir garantētas ceļazīmes uz Sočiem deviņiem sportistiem, varbūt to vēlāk iegūs vēl kāds. Nav slikti, diemžēl pēdējos posmos reāli par augstām vietām necīnījāmies, pat komandu stafetē – nē. Vēl jau būs arī Siguldas posms, kurā vajadzētu pakāpties reitingā augstāk, taču no šodienas starta pozīcijām tik rožaini pagaidām viss neizskatās. Varbūt tā ir pretinieku maldināšana, varbūt Sočos ies labāk.
Cerīgāks skats uz biatlonista Andreja Rastorgujeva iespējām atlikušajā sezonā un arī Sočos. Andrejs ir ļoti ātrs slēpotājs un dažkārt parādījis arī labu šaušanu. Ir bijušas sacensības, kad viņš bija nieka tiesu no medaļām. Pastāv vienmēr iespēja mērķus sašaut vai arī kļūdīties tikai kādu vienu reizi, un uz to visi arī cer. Sliktāk, ja šauj labi un stabili, taču slēpošanā ir jūtama starpība ar labākajiem. Dažu mēnešu laikā strauji uzlabot rezultātus slēpošanā vairs nav iespējams, un faktiski tad bez daudzu pretinieku kļūdām šautuvē neko nevar sasniegt. Viens no galvenajiem mērķiem Andrejam būtu nodrošināt pietiekami augstu reitingu un līdz ar to līdzdalību masu startā, kur faktiski var būt arī ļoti augstu ar dažu kļūdu šautuvē.
Mūsu kērlingistes uz Sočiem ceļazīmi neieguva, taču pēdējā kvalifikācijā cīnījās slavējumi un varbūt tikai pieredzes trūkuma dēļ zaudēja dažu maču galotnēs, Japānai un Vācijai jau nu noteikti. Ja tā nebūtu, mūsējās būtu play off, burtiski uzvaras attālumā no Sočiem.
Daudzu citu veidu pārstāvjiem tagad neliela atpūta, un publika vēl gaida Latvijas Gada balvu sportā. Šķiet, šoreiz vairākās nominācijās nebūs viegli noteikt labākos, daudziem šis bijis spilgts un panākumiem bagāts gads. Daudz diskusiju noteikti izraisīs un jau izraisījusi balsošana internetā par gada populārākajiem sportistiem Latvijā. T.i., ne labākajiem kādā atsevišķā rādītājā, bet tieši populārākajiem – ko vairums atpazīst, seko līdzi un sajūsminās (vai otrādi, pārdzīvo). Te vienmēr būs daudz subjektīvisma. Sākot jau ar žūrijas izvēli, kas tad vispār tika iekļauti šajā balsojumā...
Tā bokseris Mairis Briedis ieguva pasaules čempiona jostu, ir gana populārs kā cilvēks un sportists, Liepājā vien halle bija pārpildīta , bet... Viņa nebija pat šajā desmitniekā, līdz ar to par Briedi arī nevarēja balsot. Par Sanda Ozoliņa popularitāti reti kurš šaubās, bet... Viņa nav fināla trijniekā, tā lēma balsotāji. Vieni lamājas, otri berzē rokas, un strīdi noteikti turpināsies arī pēc balsošanas beigām. Šāda izvēle vienmēr būs subjektīva, jo tā nav kāda socioloģiska aptauja, kurā tiek aptaujāti cilvēki, kas pārstāv dažādus sociālos slāņus, reģionus, ar dažādiem vecumiem, nodarbošanos utt. Vienīgais, ko katrā veselīgā sabiedrībā gribētos, lai uzvarētājam pašam nebūtu nedaudz neērti kāpt uz skatuves un saņemt šo balvu, jūtot, ka tas tomēr neatspoguļo kopējo viedokli, bet kādu noteiktu balsotāju grupu...
