Latvija joprojām bez medaļām, tā nu tas diemžēl ir. Konkurentiem dažkārt ieroči izrādās spēcīgāki tieši svarīgākajos mačos, un labākais apliecinājums ir rezultāti. Britu fenomens riteņbraukšanas trekā olimpisko spēļu kontekstā zināms jau sen. Kaut visā olimpiskajā ciklā ne tik spīdoši pasaules kausos vai pasaules čempionātos, visās pēdējās olimpiskajās spēlēs britu trekisti izcīnījuši lauvas tiesu uzvaru šajā veidā. Reizēm pat trīs ceturtdaļas no visām iespējamām 12 zelta medaļām, bieži vien pilnīgā neizpratnē par to ir sīvākie konkurenti – Vācijas un Francijas riteņbraucēji. Tagad kaut kas līdzīgs visās pēdējās spēlēs, sākot no Vankūveras, noticis skeletonā sievietēm.
Britiem ir sava programma “Girls4Gold”, sava sistēma, milzīgi naudas līdzekļi ieguldīti šajā dārgajā sporta veidā. Eimija Viljamsa čempione Vankūverā, Līzija Jarnolda gan Sočos, gan arī Phjončhanā, vēl bronza šoreiz Lorai Dīsai. Visā olimpiskajā ciklā viņas visas bijušas solīdas braucējas, bet ne vairāk. Arī šosezon Jarnolda IBSF reitingā vienu pozīciju zem Leldes Priedulēnas – 12.vietā. Ir bijusi pat reize, kad viņa nekvalificējas otrajam braucienam; tikai viens goda pjedestāls sezonā, viena trešā vieta sezonas pašā sākumā Leikplesidā. Lora Dīsa nedaudz augstāk, reitingā astotā, bet ne reizi uz pjedestāla šosezon. Tomēr viss tik mērķtiecīgi pakārtots tieši olimpiskajām spēlēm, ka labākie rezultāti tieši īstajā brīdī. Līdzīgi arī ar Dominiku Pārsonu vīriešu skeletonā, kas IBSF reitingā 12.vietā.
Britiem sporta vadība neprasa tūlītēju rezultātu ik sezonu, no tā nav atkarīgs viņu finansējums, ja esi topa atlētu programmā.
Ir komplicēta atlase pirms tam (tostarp padziļināti psiholoģiskie testi un tāpat medicīniskā izmeklēšana), ja sportists kvalificējas un ir topa atlētu vidū, viņam tic. Arī britiem nekas nav garantēts, bet sistēma strādā.
Pašlaik esmu piemirsis, cik desmitiem miljonu britu mārciņu viņi ieguldīja treka riteņbraukšanā olimpiskajā ciklā (neskaitot pašu treku celtniecību), bet šis skaitlis bija grandiozs. Phjončhanas spēļu laikā daudzi sākuši interesēties par britu skeletona fenomenu, un tiek pieminēti investētie seši līdz septiņi miljoni eiro šī veida attīstībā. Līdz ar to tiek izstrādātas arī teicamas kamanas, kas varbūt pat netiek rādītas lielajos mačos pirms tam, lai konkurenti nerada ko līdzīgu. Tāpat teicamas slidas, ir augstā līmenī viss pārējais serviss. Skaidrs, ka ar laiku ko līdzīgu izstrādās arī konkurenti, bet pašiem britiem jau tobrīd atkal būs kas jauns, uz vietas stāvēt nedrīkst.
Mūsējiem prasa rezultātu, citādi nopietna finansējuma var nebūt.
Tas ir kā apburtais loks, bet sportā ne vienmēr labākie ilgtermiņā spēj garantēt medaļas sev arī olimpiskajās spēlēs. Te jābūt zināmai apstākļu sakritībai, arī pašam labākajam inventāram. Izcilajam Austrijas kalnu slēpotājam austrietim Marselam Hiršeram arī savu pirmo olimpisko zelta medaļu izdevās izcīnīt tikai šeit Phjončhanā, bet ne iepriekšējās spēlēs.
Skeletons sievietēm kopumā jāvērtē ar plus zīmi Leldei Priedulēnai. Vēl treniņos trase īsti nepadevās, mačos četri ļoti labi braucieni un beigās septītā vieta, kaut visu sezonu sportiste startē ar plīsušām ceļgala krusteniskajām saitēm. Būtu veikta operācija sezonas ievadā, varētu arī neiegūt olimpisko ceļazīmi, bija jābūt 16 labāko skaitā reitingā, tālab tā.
Tāpat ļoti labi brauca austriete Janīna Floka, vēl pirms ceturtā brauciena bija ar minimālu pārsvaru līdere, tomēr beigās 0,02 sekunžu pietrūka līdz bronzas godalgai. Ko padarīsi, ja citām (britu sportistēm, vācietēm) trasē slīd labāk; daudzu ieskatā divas simpātiskākās meitenes skeletonā pašlaik varēja vien likt pretim labu izpildījumu, ne tādu tehniku. Nestāv aiz viņām FES ražotāji Vācijā vai brāļi Bromliji Lielbritānijā.
Uztversim rezultātus un iespējas ar sapratni. Kā norādīja Martins Dukurs, ja arī viņš tomēr izvēlēsies palikt skeletonā, tad nu jau vadīsies pēc pavisam citiem principiem. Savāks savu budžetu, Pasaules kausus ziedos tikai un vienīgi eksperimentiem un darbosies tikai viena mērķa labad.
Pat ja viņam izdotos tikt pie olimpiskā zelta šādā sistēma, līdzjutējiem atkal būs grūti godīgi atbildēt, kas tad ir labāk. 50 uzvaras pasaules kausos, daudzi pasaules un Eiropas čempiona tituli, regulāri panākumi un prieks par tiem vairāku gadu garumā vai viens milzīgs prieks dažas dienas par zeltu olimpiskajās spēlēs, bet pārējā laikā nekā diža? Kas pateiks pareizo atbildi?
Kur dabūt līdzekļus šādiem eksperimentiem, un kas notiek, ja olimpiskajās spēlēs medaļu tomēr nav?
Fēliksam Loham kamaniņu sportā arī viss nodrošināts - ir izcila tehnika, pats kopumā labi brauc, bet pēdējā mēģinājumā zaudē titulu un medaļu vispār. Neba tāpēc Lohu atskaitīs no izlases, ja viņš turpinās sportot, kopumā viņš tāpat ir labākais pašlaik šajā veidā.
Cerības uz panākumiem šajā spēlēs mums vēl paliek, bet disciplīnu pārāk daudz vairs nav. Andrejs Rastorgujevs reti kad ir stabils, bet tikpat labi distancē ar kopējo startu pēc lielās neveiksmes klasikā sit viņa stunda ( t.i. teicama šaušana)? Viņam vairs nav ko zaudēt, šī ir Rastorgujeva pēdējā disciplīna Phjončhanā.
Bobslejistiem ir nedaudz savādāk, nesanāk divniekos, vēl priekšā četrinieki spēļu pēdējās dienās. Uz medaļām tāpat bobslejā reāli pretendēs kādas astoņas ekipāžas divniekos.
Tikai mači paradīs īsto spēku samēru, lielais nezināmais joprojām ir Koreja, bet es brīnītos, ja korejieši nebūs medaļu pretendentu vidū divniekos. Kā nekā savulaik Vons ieguva pasaules kausu, trasi ir piebraucis prefekti. Nekas, ka sezonas lielāko daļu nestartēja muguras savainojuma dēļ. Nu ar veselību viss esot kārtībā (tā vismaz raksta korejieši), un mājinieku mērķis ir pavisam skaidrs. Jā, pats pēdējais starts numurs, taču mači sākas astoņos vakarā pēc vietējā laika, pēc stundas būs kļuvis vēl aukstāks un ledus varbūt pat ātrāks…
Cerēsim uz mūsējiem, turēsim īkšķus, bet jebkurā gadījumā neizdarīsim vēl sasteigtus secinājumus par paveikto Phjončhanā, par vēlamo un reālo. Visi izliksies par simt procentiem, bet tā jau jebkurā komandā; ieroči ir arī pretiniekiem - un, kā izrādījās skeletonā, dažiem pat krietni iespaidīgāki.
