Turp izlēmām braukt ar jauno vilcienu ”Lastočka” jeb bezdelīga, taču iznāca ilgāk nekā ar autobusu. Reizēm vilciens traucas ar 135 km/h, kā vēsta tablo, bet reizēm velkas kā gliemezis un blakus uz šosejas automašīnas brauc daudz ātrāk. Vilciens gan ērts, kluss un ātrs, ”Siemens” ražojums. Adleras stacijā iebraucam pēc stundas – arī te viss uzbūvēts no jauna un stacija ir turpat pie Melnās jūras. Pēc īsas sazvanīšanās tieši pie jūras satiekam mūsu kolēģus - Armandu Tripānu, operatoru Paulīti un tehnikas guru Renāru. Pa prieka atkalredzēšanās asarai, dažas bildes uz jūras fona un esam gatavi startēt tālāk. Protams, mēs par Sočiem nekā nezinām, ceļvežu lomā mūsu kolēģi. Kā vēlāk izrādās, arī viņiem tā bilde reizēm diezgan neskaidra.
Pilsētas apskate izvēršas visai haotiska. Vispirms braucam no Adleras stacijas ar kādu akreditētajiem domāto autobusu. Pēc desmit minūtēm saprotam, ka tas bezjēdzīgi. Autobuss nobraucis kādu puskilometru un turpat vien stāv. Sastrēgums un haoss uz ielas, daži taurē, daži lamājas, bet uz priekšu nekust. Šoferis sākotnēji atsakās atvērt durvis, pēcāk pēc lieliem protestiem tomēr piekāpjas. Vismaz puse izkāpj un esam vinnētāji, satiksme nekustas uz priekšu vēl kādu laiku. Ejam uz vietējo tirgu, ko operators Paulītis sakās zinām. Mēs atbraucēji, pa priekšu, kā nekā pēc divām nedēļām augstkalnē jūras līmenī jūtamies kā spārnos.
Tā līkumojam visai ilgi, sākumā pa Leņina ielu, tad ieraugām arī Ļeņina pieminekli, blakus ir Kārļa Marksa iela.
Paulītis mūs ved kā dažkārt Susaņins un izpelnās kritiku - 15 dienās nav spējis ielāgot, kas un kur Sočos atrodas. Mēs taču esam nobraukuši no kalniem.
Situāciju glābj Armands, kas tā īsti līdz šim pilsētā pats arī nav bijis. Viņš pajautā ceļu vienai vietējai un tā norāda pareizo virzienu. Ne īsti tur, kur veda mūsu gids... Pēc minūtēm desmit tirgu atrodam, bet pēc pieciem pēcpusdienā tas tomēr ciet. Apkārt gan dažādākās ”lavočkas” un pārdot tur cenšas visu – sākot no olimpiskajiem suvenīriem, beidzot līdz apģērbiem un apakšbiksēm. Mūsu grupiņas uzmanību piesaista kāds svaigu un žāvētu augļu, riekstu un tamlīdzīgu preču kiosks. Uz granātāboliem kārais Armands tādu palieku augli nopērk par 250 rubļiem, tas būtu kādi piecarpus eiro. Vēl visādi saldumi un rieksti, tad grupa ir spējīga doties tālāk. Sasniedzam promenādi, kas ved uz jūru un gar jūru.
Visu dienu neesam neko prātīgu ēduši un mūsu gājiens apstājas pie kādas šašliku ēstuves tieši pie jūras. Cepamās ogles sabērtas milzīgā platībā un vismaz divu metru garumā. Cep jēra un cūkas šašliku, lielus veselus kartupeļus, grillē dažādus augļus. Pie letes marinēti gurķi un tomāti, vēl kādas piedevas. Rindiņa arī, cilvēki pieci seši mums priekšā un laiciņš jāpavada. Kādi divi cep, vēl apkalpotāja, jauna sieviete, kura nav tendēta uz laipnību.
Kad kādam pienāk kārta, viņa nošņāc – govorite, (runājiet )un sāk kalkulēt cenu.
Jēra gaļa beigusies, jāņem cūkas, bet visā visumā esam apmierināti, porcijas ir lielas un Soču spēļu laikam tiešām draudzīgas cenas, tā ap astoņiem-desmit eiro, kas te ir lēti. Šorīt nekādas sekas organisms nejūt un tas nozīmē, ir bijis kvalitatīvs ēdiens. Starp citu, tur bija visvairāk cilvēku un tā ir pārbaudīta metode svešās pilsētās, - ja apmeklētāju daudz, ēdiena un cenas kvalitāte ir adekvāta. Piedzert klāt gan tur nav absolūtu nekā, tad jāiet blakus iestādē ar nosaukumu ”Stolovaja” (ēdnīca) un tur jāpērk tēja, sula, ūdens, alus vai vīns. Alus nav dārgs, salīdzinot ar citām vietām, bet puslitrs maksā tieši trīsreiz vairāk nekā 200 grami visai laba Kubaņas vīna no muciņas.
Paēduši un pirmo vakaru šajās spēlēs atvilkuši elpu, lēnām dodamies mājās. Īpašas saprašanas par nokļūšanu olimpiskajā parkā un līdz ar to pie galvenā mediju centra mājas mums nav. Paulītis gan atceras, ka jābrauc ar kādu vietējo satiksmes autobusu. Pēc brīža tādu arī novaktējam un pēc pārprasīšanas, vai iet gar parku, sēžamies iekšā. Biļete maksā 19 rubļus, tas nav dārgi, būtu kādi 40 centi. Šoferis pats naudu pieņem un nevienam no mums (arī citiem) nekādu biļeti neizsniedz. Spēļu laikā noteikti tā var ko nopelnīt. Atvadāmies no sen neredzētiem kolēģiem un dodamies atpakaļ uz kalniem. Vakarā tas tikai minūšu 40 brauciens pa šiko autostrādi. Tad vēl minūtes 10 slaidā riksī ar kājām un esam mājās. Piektdien pie mums viesosies delegācija no Sočiem, viņiem jāizrāda kalnu rajons un vēlāk vēl pašiem jāapmeklē kalnu slēpošana, Latvijas sportistēm starti. Patiesībā vēl būs atlikušas tad tikai pēdējās dienas. Vairāki interesanti notikumi, lielais hokeja fināls, daudzu vērība Latvijā noteikti būs pievērsta bobslejam. Ceturtdien jau puiši intervēti un filmēti, piektdien lietas labā liksim viņus mierā.
P.S. Patiesībā ceturtdien mūsu pilsētas apskate beidzās tikai ar Adleras daļu, kas vairāk uz kalnu pusi. Soči, kā zināms, gar jūras krastu stiepjas 145 km garumā un arī Adleru vienā dienā aplūkot nav iespējams. Tad uz šejieni jābrauc atpūties, ne strādāt. Varbūt citreiz.
