Par spēļu mājvietu šoreiz izvēlēta tieši Liepāja un tam ir vairāki iemesli. Tenisa popularizēšana Kurzemes reģionā ir tikai viens no tiem. Mierīga un netraucēta atmosfēra arīdzan. Parasti vasarā ir spēlēts Lielupes tenisa centrā, taču tā rekonstrukcija vēl nav sākusies un patiesībā centrālā laukuma tribīnes ir avārijas stāvoklī, t.i. skatītājus tajās nedrīkst laist. Visu izvērtējot, Liepāja nav slikts variants. Te jau ir spēlēts kā laukā, tā zālē un pēdējā reize bija 2012.gada septembrī par iekļūšanu pirmajā grupā, kad cīņas notika Liepājas Olimpiskajā centrā. Toreiz Ukrainai zaudējām ar 2:3, šoreiz pret Madagaskaru neveiksmi, šķiet, var pieļaut tikai visļaunākajā murgā.
Šoreiz esam izteikti favorīti, taču komandas kapteiņa Kārļa Lejnieka balsī vēl dzird piesardzību, jo pirms vēl nepadarīta darba hop neviens nesaka.
Jā, Deivisa kausa izcīņā notiek visādi brīnumi, taču tad jānotiek kam īpašam, lai Latvija savā laukumā piekāptos Madagaskarai. Pretiniekiem tikai divi spēlētāji ir guvuši pa kādam punktam ATP reitingā un atrodas otrā tūkstoša beigās. Viņi spēlē pašos mazākajos turnīros, parasti Francijā vai Āfrikā, un tālāk par pirmajām kārtām netiek. Latvijas līderis šajā cīņā būs Mārtiņš Podžus un viņa tagadējais reitings 442.vieta jau ir itin solīds otrās grupas līmenim. Parādītais sniegums šogad iepriecina un kopā ar dvīņu brāli Jāni un vēl Miķeli Lībieti (vismaz dubultspēlē) tas ir nopietns spēks pret tādu komandu kā Madagaskara. Vismaz mūsu klimata joslā; spēlēt pretinieku laukumā jūlija beigās nozīmētu izbaudīt karstumu un ļoti lielu mitrumu.
Šonedēļ Latvijai obligāti vajag uzvarēt, jo jānosargā vieta otrajā grupā.
Varbūt jau nākamgad varam cerēt atkal atgriezties pirmajā grupā, kur šosezon spēlēja pat daudzkārtējie Deivisa kausa ieguvēji – Spānija un Krievija. Viena no šīm abām komandām turklāt aizkavēsies pirmajā līgā arī nākamgad, jo tieši savstarpējā spēlē šajā nedēļas nogalē uzvarētāji atgūs tiesības iekļūt pasaules līgas play-off. Neviena no abām komandām nebūs ideālā sastāvā, mačs paredzēts tālajā Vladivostokā un krieviem pat ir nesliktas iespējas uzvarēt. Pirmajā līgā par spēlēšanu nekādi reitinga punkti nepienākas un nebūs nedz Rafaela Nadala, nedz Dāvida Ferera. Ja abiem nepieciešamais dalību skaits Deivisa kausā olimpiskajā ciklā sasniegts, var neraizēties par tikšanu uz Rio olimpiskajām spēlēm.
Par olimpisko atlasi ir atsevišķs stāsts. Rio varēs vienspēlēs piedalīties 64 labākie, bet ne vairāk par četriem no vienas valsts. Plus vēl nosacījums, ka iepriekšējā ciklā ikvienam spēlētājam jābūt nominētam vismaz četras reizes savas valsts izlasē (Deivisa kausā vīriešiem, Federācijas kausa izcīņā sievietēm). Labākie 56 nodrošina sev ceļazīmi pēc ATP reitinga 2016.gada 6.jūnijā, vēl sešas ceļazīmes tiks izspēlētas kvalifikācijas turnīrā un papildus tiks piešķirti divi īpašie ielūgumi jeb wild card. Ernestam Gulbim būs jāsaspringst, lai kvalificētos olimpiskajām spēlēm. Pēc ”French Open” vajadzēs būt ne zemāk par kādu 65.vietu, ņemot vērā lielo Spānijas un Francijas tenisistu skaitu pirmajā simtniekā. Kopumā reāli, taču ne rožaini pēc šīs sezonas startiem.
Jau varam sākt cerēt uz mūsu sieviešu līdzdalību olimpiskajās spēlēs. Pēc neatkarības atgūšanas (arī tenisa atjaunošanas olimpiskajā saimē) mūs dāmas jau bija pārstāvētas Barselonā ( Larisa Neilande un Agnese Blumberga), nu laiks atkal iegūt vismaz vienu ceļazīmi.
Aļonas Ostapenko panākumi ļauj uz to cerēt visai pamatoti, jo jau tagad viņa reitingā uzkāpusi līdz 130.pozīcijai. Tāpat stabili uz augšu virzās (vai simtniekā atgriežas) Anastasija Sevastova.
Plus vēl noteikti jāmin mūsu dāmu izlases potenciālais spēks Federācijas kausa izcīņā (ja abas labākās piedalās). Tā jau stabili ir pirmās grupas komanda, kas var pat pretendēt uz pasaules grupas play–off spēlēm. Sevastova jau simtniekā ir bijusi un spēlējusi sekmīgi, Ostapenko uz to mērķtiecīgi tiecas. Būs interesanti salīdzināt viņu pozīcijas gada nogalē. Abām bija pavisam cita izejas pozīcija gada sākumā - Sevastova pēc savainojuma un faktiski jau aiziešanas no tenisa bija bez punktiem un viņai bija jāsāk no pašiem mazākajiem turnīriem. Ja mēs salīdzinām šogad iespēto, tad abas ir visai tuvu – Ostapenko pēc šogad iegūtajiem punktiem ir 104., Sevastova 137.vietā pasaulē, un šāda iekšēja konkurence ir tikai apsveicama.
Ja mēs šādi salīdzinātu Ernesta Gulbja un Mārtiņa Podžus iegūtos punktus, tad Gulbis pagaidām šogad ir 134.vietā, Podžus – 401.
Starpība it kā liela, taču jāatceras kāds būtisks fakts. Līdz pat ”French Open” Gulbis visur bija izlikto spēlētāju statusā, daudzus turnīrus sāka no otrās kārtas un tas garantē itin vērā ņemamus punktus pat par zaudējumu pirmajā spēlē. Tīrā bilance laukumā šogad ir katastrofāla - četras uzvaras un 15 zaudējumi sešarpus mēnešu laikā! Vienīgais pozitīvais šajā bēdu stāstā ir tas, ka nu Ernestam vairs nav ko zaudēt un jebkura uzvara viņu var noturēt šajā pozīcijā vai pacelt nedaudz augstāk.
Par Mārtiņu jāsaka, ka ar katru reizi ir redzams viņa progress laukumā. Saprotams, ka ikdienā pamatā ”Future” turnīros nav tā iespēja sekot viņa spēlei līdzi. Progress jūtams, no jauna ieraugot Mārtiņu klātienē – pārliecībā un tāpat tehnikā. Ceļš profesionālajā tenisā nav tik viegls, kā reizēm šķiet, vērojot pasaules labāko spēli. Dvīņu brāļi Mārtiņš un Jānis uz priekšu virzās soli pa solim, bez kādas lielas materiālās bāzes, un te milzīgi nopelni vecākiem, arī izteiktiem tenisa faniem. Braukāšana apkārt bieži vien auto, dzīvošana īrētā dzīvoklī un spēlēšana Vācijas klubā, pavāra lomā tēvs (vai mamma), ekonomija uz it visu - tam visam dvīņu brāļi gājuši cauri. Grūtībās norūdīti un izšķirošos brīžos šīs cīnītāju īpašības var nest augļus laukumā. Vēlēsim mūsējiem uzvaru un pasekosim arī pašu puišu sniegumam - šāda iespēja ir gan klātienē, Liepājā, gan pie televizoru ekrāniem LTV7.
