Trauksme lielajā mediju centrā tiešām bija un ne pirmo reizi. Visi uz laiku evakuēti, par laimi, nekas nenotika. Neziņa gan bijusi liela un mūsu grupai paveicies, ka tolaik nevienam nebija jākomentē no turienes kabīnes, citādi pārraidei vairs nebūtu komentētāja. Mums kalnos viss bija mierīgi, nedz biatlona un slēpošanas arēnās, nedz kamaniņu trasē nekā tamlīdzīga nebija.
Krievijas prezidents Vladimirs Putins nupat publiski noraidījis Rietumu kritiku par daudz ko nepadarīto. Viņaprāt, viss izdevies un nenozīmīgie sīkumi kopainu nebojā. Putins esot pārliecināts, ka šīs būves vēl kalpos pat simts gadus un daudziem vienkārši esot skaudība. Viņa kritiķi Krievijā gan norāda, ka to nu gan tā nevarot apgalvot. Absolūti visi cer, ka nenotiks nekādi ekscesi un ar drošību spēļu laikā viss būs kārtībā. Skeptiķi toties norāda, ka dažas no pašām celtnēm nespēšot izturēt pat desmit gadus, ar to gan domājot ne olimpiskās halles, bet steigā uzceltos mājokļus, viesnīcas un apartamentus.
Par turpmāko šajos faktiski jaunuzceltajos ciematos vispār grūti ko prognozēt. Ikdienā tik daudz viesnīcu un apartamentu nevajag, tas visiem skaidrs.
Krasnaja Poļana un apkārtējie kalnu kūrorti cer uz tūrismu, bet... Paliekot šodienas cenām, tūristu būs pavisam maz.
Bagātākie Krievijas iedzīvotāji jau sen dod priekšroku atpūtai ārzemju kūrortos, kas viņiem vēl vairāk palīdz izcelties uz pārējo fona. Daudzviet Alpos un citviet šī tūrisma industrija veidojusies jau gadu desmitiem ilgi un visi zina, kas konkrēti tur viņus sagaida.
Šīm spēlēm viss ir uzcelts ātri, steigā, kaut Soči tiesības sarīkot šo olimpiādi ieguva jau pirms nepilniem septiņiem gadiem. Lielākais ieguvums noteikti vietējam reģionam būs tagad daudz labākie ceļi, jaunais dzelzceļš uz kalniem, faktiski jaunā lidosta, arī daudzi jaunie kalnu pacēlāji. Tagad ar autobusu no Sočiem (faktiski gan Adleras) līdz Krasnaja Poļana kalnu kūrortam jābrauc kādas 40 minūtes, agrāk šis pats ceļa gabals prasījis vismaz divas stundas. Padomju laikos pat divarpus, turklāt satiksmes autobuss kursējis divreiz dienā.
Svētdien pirmo reizi kopš mūsu ierašanās kalnu rajonā nespīd saule un ir apmācies. Vismaz tā bija no rīta. Pēc grādiem ir kādi plus trīs, bet uzreiz šķiet daudz vēsāks un netīkamāks.
Paši spēļu rīkotāji palikuši bez medaļas pirmajā dienā, tāpat kā vācieši. Gandrīz noteikti godalgas šīm valstīm būs svētdien, ja ne citur, tad daiļslidošanā komandām krieviem un kamaniņu sportā abām šīm valstīm.
Vācieši pēc vakardienas sacīkstēm un pirmajiem diviem braucieniem ”Sanki” trasē uzsver, ka ledus bijis daudz mīkstāks nekā pirms tam un nekā viņi paši gaidījuši. Līdzīgi arī ar sniegu biatlona trasē, kas pirms tam apstrādāts ar speciālu ķīmiju un daudzi nav uzminējuši ar slēpju smēri. Biatlona kompleksam latviskais nosaukums ”Laura”, taču krievi to pašu izrunā citādāk, ar uzsvaru uz "u" burtu. La-ura. Iespējams, šis vārds viņiem nozīmē ko citu kā mums, to tā neesmu vēl izpētījis.
Mūsu izredzes svētdien nav tik rožainas, kaut būtībā kamaniņu sportā Mārtiņš Rubenis no ceturtās vietas atpaliek par nieka tiesu, tāpat trešā pat nav tālu. Vienīgi - trešais ir viens no rūdītākajiem vīriem, Armīns Cēgelers un no viņa nu nevajadzētu gaidīt kļūdas.
Jau pirmajā dienā varēja redzēt, ka daudziem savu labāko rezultātu uzrādīt liedza satraukums. Olimpiskajām spēlēm tomēr pavisam cita nozīme sportista karjerā, tāpat iespējā turpmāk saņemt finansējumu. Nodrebēja pat daudzi visai ievērojami atlēti un ne vienā veidā vien.
Vari vai visu sezonu būt labākais, bet olimpiskajai medaļai vajag vēl nedaudz vairāk. Jābūt labākajam arī te un tieši tagad, ne pirms nedēļas vai pēc piecām dienām.
Daudz sadzīvisku un psiholoģisku sīkumu – sākot ar spēju noskaņoties un nepārdegt, tāpat arī spēju tieši šobrīd nesaslimt, nesatraumēties, nesaaukstēties utt. Daudzi tieši tādēļ sadarbojas arī ar psihologiem (spilgtākais piemērs no nupat redzētajiem sportistiem – krievu kamaniņu braucējs Alberts Demčenko).
Visādi citādi spēles ieiet savā ritmā. Ik pa laikam sociālajos tīklos un kur citur parādās bildes un raksti par dažādām dīvainībām, bet jau retāk.
Noskaņojums uzlabojas, un to labi var manīt brokastu laikā, kad žurnālisti apspriež ne tikai sportisko rezultātus, bet runā arī par sadzīvi.
Brokastoju kopā ar kādu franču fotogrāfu, kas dzīvo un strādā Vācijā. Esot ļoti ērti te kalnos daudzus objektus apmeklēt dienas laikā un arī pie dažām īpatnībām apdarē un celtniecībā esot pieradis. Arī kolēģis pasmaidīja par apkures radiatoriem, kas pie sienas šur tur koridoros piekārti vismaz divu metru augstumā. Varbūt tādēļ, lai lieki negrābstās ap regulatoriem. Fotogrāfs esot bijis Vinterbergā šī janvāra sākumā un bildējis arī mūsu brāļus Dukurus aģentūrai DPA. Novēlēdami viens otram veiksmi darbā, devāmies katrs savās gaitās.
Vēl varu pagatavoties vakara pārraidēm un palūkot, ko no rīta sacensībām rāda televīzijā. Konkrēti kalnu slēpošanas nobraucienu un paturēt īkšķi par Roberti Rodi. Uh, līdz galam tika un noturējās trasē, kas nebūt nav viegli. Mēs visi labi saprotam, ka mūsu galvenā cerību nedēļa, šķiet, tomēr būs nākamā, īpaši tās nogale. Sava spriedze jau manāma, un dažkārt pat brāļi Dukuri reizēm labvēlīgi pavelk uz zoba pat savu tēvu, kas jūtami nemierīgs. Dainim nav sīkumu un ir labi, ka mums ir tāds nemiera gars, kas visam seko līdzi un pārrauga, lai kur trasē nenotiktu blēdības.
Ieraugot Daini, žūrijas pārstāvji jau gluži vai satraucas, ko atkal mūsu skeletona tēvs būs pamanījis.
Paši skeletonisti vēl humora pilni un nervozitāti neizrāda. Pēdējo reizi, kad tikāmies, runājām par dažādiem sīkumiem un atvadījāmies ar smaidu un jokiem. Galvenais – pirms atbildīgā starta nenoslogot sevi ar dziļām pārdomām un šaubām. Īstajā brīdī un vietā jābūt maksimāli gatavam, bet pirms tam – nepārdegt. Tā ir viena no īpašībām, kas labākos atšķir no pārējiem.
P.S. Ko tik rīkotāji neizdomā dažādās aptaujās. Pašlaik turpinās aptauja par pašu skaistāko sievieti atklāšanas ceremonijā. Finālam nominētas 10, arī daudzas ārzemnieces, bet izteikta līdere ir Marija Šarapova. Tikpat pārliecinoši otrā pašlaik Krievijas delegācijas plakāta nesēja gājiena priekšgalā Irina Šeika, trešā Lihtenšteinas kalnu slēpotāja Tīna Vairātere (nesa savas valsts karogu).
