Iebraucot Tbilisi, mūs sagaida lietus un briesmīga satiksme. Šoferi “sērfo” pa joslām, taurē tur, kur vajag, un jo īpaši – tur, kur nevajag, un tur, kur no tā nav nekādas jēgas. Reizēm piebrauc tik tuvu, ka jāpamāj šoferim ar roku, jo citādāk šķiet, ka tas mani nemaz nav pamanījis.
Apmetamies lieliskā hostelī pašā Tbilisi centrā. Mērķis – nokārtot Azerbaidžānas vīzas. Kamēr tās “gatavojas”, gribam apmeklēt Omalo – mazu ciematu uz ziemeļiem no galvaspilsētas, Tušetijas vēsturiskajā reģionā, pie pašas robežas ar Krieviju. Lai tur nokļūtu, jāpārvar 2850 metru augsta kalnu pāreja pa mežonīgiem ceļiem gar klinšu malām, pāri kalnu upītēm un strautiem, cauri dubļiem un augšup lejup pa stāviem kāpumiem un kritumiem. Šis ceļš ir neprognozējams un var būt gana bīstams. Par to liecina arī sliktās ziņas, ko tūliņ pat uzzinām – ceļš uz Omalo ir slēgts.
Pāris dienas iepriekš daļu ceļa nosprostojis milzu nogruvums. Tie, kuri atradās “otrā pusē” - aptuveni 600 tūristu un vietējo -, evakuēti ar helikopteriem. “Divas nedēļas vismaz,” mums stāsta Andrejs – hosteļa darbinieks, kurš pats bijis Tušetijā, kad noticis nogruvums: “Bija mazliet bailīgi... bet vairāk jau aizraujoši – lidojums ar helikopteru bija super”.
Mārcis man jau Latvijā pirms pusgada sāka stāstīt par to, cik šī vieta skaista. Tagad izskatās, ka tas ies “gar degunu”. Nolemjam Omalo vietā doties uz Šatili – ciematu, kas atrodas mazliet uz rietumiem no Omalo un ir pieejams pa nedaudz vieglāku kalnu pāreju – Datvisjvari (2676m). Pa ceļam nobaudam gardākos hinkaļus Gruzijā – Mārcis šo vietu īpaši atzīmējis savās atmiņās, īpašnieki un darbinieki šeit tie paši, kuri te bija pagājušajā gadā, kad Mārcis bija šeit. Tie viņu atceras un priecājas par atgriešanos un siltajiem vārdiem, ko veltām viņiem un viņu hinkaļiem.
Brauciens uz Šatili ir elpu aizraujošs – iesākumā cauri plāniem mežiem, vēlāk pa lēzena kalna maliņu ar straujiem līkumiem, strautiem ar ledaini aukstu ūdeni, garām buldozeram strauji augšā uz pāreju, tad lēnām lejup, pa plašu klaju ieleju, pāri svaigi gruvušiem, asiem akmeņiem strauji lejā, garām smukam zāles placītim ar ugunskura vietu blakus upei. Līdz ar rietošu sauli iebraucam Šatili un nakšņojam blakus čehu ceļotājiem, kuri mums aizlidoja garām ar “lielajiem” močiem, kamēr mēs laiski baudījām atspirdzinošu dzērienu kopā ar vietējiem ganiem vienā no līkumiem īsi pēc pārejas.
Izbaudījuši šejienes skaistumu, atveldzējušies strautos un upēs, pēc vairākkārtējiem nelieliem moču remontiem, divas dienas vēlāk dodamies atpakaļ. Iebraucot Tbilisi, saņemam lieliskas ziņas – ceļš uz Omalo ir atvērts. Arī Azerbaidžānas vīzas ir gatavas. Paņemam tās un dodamies uz Omalo.
