Tomēr nakšņošanas vietu atrodu vien īsi pirms 23:00. Pa dubļainu meža taku piebraucu pie upes. Jau pēc mirkļa saprotu, ka esmu kādas īpašas komūnas viesis – ar lukturīti cenšos notvert ūdenī dzīvības pazīmes, bet viss, ar ko esmu spiests samierināties, ir paša pieņēmums, ka esmu bebru valstībā (ko nākamajā dienā apstiprina vietējais makšķernieks).
Nakts bija auksta, miegs caurs, ik pa brīdim pamodos, lai mēģinātu atrast kādu jaunu pozu, gulēšana kurā varētu mani vēl vairāk sasildīt. Daļēji izdodas, daļēji nē. Uz rīta pusi gan izdodas iemigt ciešākā miegā, pamostos ap desmitiem un pusdienlaikā dodos ceļā.
Lai arī dodos dienvidu virzienā (lēnām, bet tomēr) un pretī man nāk vasara, nākamajā naktī to sajūtu tieši tā, ka necik – atkal ir neganti auksts, par temperatūrām nezinu, bet šķiet, ka šonakt jau pat varētu būt salnu zonā. Taču kopīgiem spēkiem aizvadām nakti tīri patīkami – kombinācija – es, blašķe, siltā apakšveļa, treniņbikses, džemperis, labs noskaņojums, laicīga gulētiešana un mošanās līdz ar saullēktu (lai sasildītos pirmajos saules staros) – nostrādā.
Sākas piektā ceļojuma diena, šodien plānā tikt līdz Slovākijas robežai, kur pagulēt siltākos apstākļos un pārskriet pāri Minskai pirms pirmā mazliet nu jau nopietnāka pārbaudījuma Minskai – brauciena kalnā.
