Procesi ES, Krievijā un ASV
Martā gaidāmā “Brexit” gadījumā pilnīgi saprotama ir attieksme, ka mēs te tāpat neko daudz ietekmēt nevaram, tas lielā mērā ir Lielbritānijas iekšpolitisks jautājums, lai gan skars tur dzīvojošos Latvijas valstspiederīgos. Tāpat saprotama ir skepse par ļoti drūmām prognozēm, ko Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības (ES) reāli nozīmēs. Sabiezināt krāsas tiešām nevajag. Tomēr mums jārēķinās, ka nervozitāte būs un ka šī tēma Eiropā būs tik svarīga, ka ar mūsu problēmām un vajadzībām, tā vienkārši izsakoties, nevienam nebūs laika ķēpāties.
Tāpat, lai cik salīdzinoši nelielu interesi mums raisa Eiropas Parlaments un tā vēlēšanas maijā, dažus aspektus tomēr vērts paturēt prātā. Prognozes liecina, ka šajās vēlēšanās tā saucamās vecās partijas Eiropā var dabūt pa degunu, kas atkal nebūtu mūsu problēma, ja vien daļa no tā saucamajām jaunajām nesimpatizētu Kremlim un vienlaicīgi nebūtu skeptiskas par nepieciešamību finansiāli palīdzēt trūcīgākajām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Citiem vārdiem sakot,
ir diezgan liela iespēja, ka nākamais Eiropas Parlaments būs haotiskāks un mazāk izprotošs par Baltijas valstu bažām un vajadzībām.
Vēl jāatgādina Eiropas Parlamenta ievērojamā loma Eiropas Komisijas jaunā sastāva apstiprināšanā, un šis sastāvs – pat ja mēs, mani ieskaitot, nespējam nosaukt vairāk par vienu līdz trim Komisijas locekļiem – atkal ir svarīgs, ja runa ir par Latvijas interešu kaut daļēju respektēšanu.
Oktobrī amatu atstāj Eiropas Centrālās bankas vadītājs Mario Dragi. Mēs esam pieraduši pie eiro stabilitātes, tādēļ viegli piemirst, ka monetārā politika eirozonā ir atkarīga arī no personībām, viņu autoritātes, priekšstatiem un sabiedrotajiem. Dragi pēcteča izvēlei būs nozīme.
Grūti prognozēt, kā Krievija centīsies ietekmēt iekšpolitisko situāciju Ukrainā saistībā ar Ukrainas prezidenta vēlēšanām martā, tomēr skaidrs, ka centīsies. Ja esam godīgi, palīdzēt Ukrainai mēs nevaram, tomēr, kaut no savtīgā viedokļa raugoties, jārēķinās, ka, ja temperatūra Maskavas – Kijevas attiecībās paaugstināsies vēl vairāk, tas ietekmēs arī Krievijas attiecības ar Rietumiem un Baltiju kā Rietumu priekšposteni.
Visbeidzot, neaizmirsīsim par Donaldu Trampu. Neatkarīgi no attieksmes pret ASV prezidentu, retais noliegs, ka viņš, teiksim tā, māk pārsteigt. Ja patur prātā, ka Trampam šogad nāksies rēķināties ar opozīcijas kontrolētu Kongresu un izcili sarežģītu starptautisko situāciju, no Latvijas viedokļa būtu labāk, ja Trampa enerģija būtu vērsta uz ASV iekšpolitiskajām batālijām.
Nedaudz par ekonomiku
Lai gan mūsu stratēģisko partneru spiedienā maksimāli attīrīt Latvijas finanšu sistēmu no šaubīgas izcelsmes naudas ir zināma daļa liekulības sliktākajās “svešā acī skabargu redz, savā baļķi neredz” tradīcijās, jārēķinās, ka šī tendence visā krāšņumā turpināsies arī šogad. Mazliet vulgarizēšu, bet – ja amerikāņi ir gatavi apgrūtināt starptautisku palīdzības organizāciju darbu, izvirzot tām arvien stingrākas prasības naudas plūsmu kontrolē, tad banku labsajūta Latvijā viņus viennozīmīgi neuztrauc. Tas gan nenozīmē, ka mums būtu raižpilni jāmin, vai kādai no mūsu bankām šogad nepienāk bēdīgs gals; tik tālu nenonāks. Pareizāk būtu teikt, ka
mērena stresa stāvoklis darīs bankas piesardzīgākas. Kas varbūt nav nemaz slikti.
2018. gadu raksturoja ilgāku laiku nepieredzēti ass tirdzniecības konflikts starp Ķīnu un ASV. Jādomā, tas turpināsies arī šogad, tomēr, ja runa ir par to, vai Latvijas patērētājiem “Made in China” izstrādājumi būs pieejami tādā pašā apjomā un ne dārgāki, domāju, ka satraukumam nav iemesla. Cita lieta, ka mūsu Rietumu partneri – ne tikai amerikāņi, bet arī Vācija, Lielbritānija – ir sākuši piesardzīgāk vērtēt Ķīnas investīcijas kā bieži politiski motivētas un ar zināmu rūpnieciskās spiegošanas smaciņu. Tas būs jāņem vērā arī Latvijā, kur attieksme pret šādām investīcijām līdz šim bijusi nepārprotami pretimnākoša.
Ja mēģinām prognozēt Latvijas iekšpolitikā gaidāmo, tad, lai cik dīvaini tas var likties, nekā sevišķa, manuprāt, nebūs – ne labā, ne sliktā nozīmē. Protams, ir gaidāmas Valsts prezidenta vēlēšanas, kurām tuvojoties partijas var atkal pārkombinēties un, kā saka, saiet matos. Nemaz nerunājot par to, ko faktiski nav iespējams prognozēt, kā funkcionēs jaunā valdība. Tomēr, atklāti sakot,
Latvijas iekšpolitika nedaudz atgādina tā saucamo "bušismus", proti, bijušā ASV prezidenta Džordža Buša Jaunākā slavenos izteicienus.
Šis kungs bija slavens ar savu spēju dažkārt izteikties izcili neveikli, smieklīgi, tomēr starp “bušismiem” netrūkst tādu, kuros nekas pilnīgi idiotisks pateikts netiek – vienkārši ar svarīgu sejas izteiksmi tiek pavēstītas pašsaprotamas lietas. Piemēram, 2000. gada 26. septembrī prezidents Bušs "NPR Morning Edition" visā nopietnībā skaidroja: “Lielākā daļa no importētajām precēm tiek ievestas no ārzemēm.” Nu, neko jau nevar iebilst, tā ir. Bet kāda jēga no šī teikuma? Līdzīgi ar Latvijas iekšpolitiku. Tu klausies, klausies, un vienā brīdī aptver, ka nekas jau netiek pateikts.
Skaidrs, ka partijas, to skaitā vienā valdībā strādājošās, centīsies nerrot viena otru, un te atliek vien novēlēt ar šo vingrinājumu pārāk neaizrauties. Politikai noderīgas atziņas dažkārt var atrast pavisam negaidītos apcirkņos. Boļševiks un pirmais PSRS tautas izglītības komisārs Lunačarskis Anatolijs Vasiļjevičs ir teicis: “Jo stiprāk naglu sit, jo grūtāk būs to vēlāk izvilkt.” Nevajag vienam otru dzīt stūrī.
Apaļas gadskārtas
Un noslēgumā par jubilejām, jo, kā parādīja 2018. gads, cilvēkiem ir svarīgi atzīmēt dažādas, kā saka, apaļas gadskārtas.
Subjektīva izlase. Vispirms ņemsim vērā, ka 1989. gadā, tātad pirms 30 gadiem, sākās demokratizācijas procesi Austrumeiropā, to skaitā Baltijā. Krita “Berlīnes mūris”, Čehoslovākijā notika “samta revolūcija” un par valsts līderi kļuva Vāclavs Havels, savukārt Rumānijā pavisam bēdīgi, ar nošaušanu, beidzās Nikolajes Čaušesku gandrīz ceturtdaļgadsimtu ilgusī komunistiskā diktatūra. Šogad apritēs 40 gadi, kopš PSRS ieved savu karaspēku Afganistānā. Un apritēs arī 40 gadi, kopš IBM uzsāka personālo datoru masveida ražošanu, tika izgatavots pirmais kompaktdisks un pirmā lāzera kopējamā mašīna. Būs pagājuši 50 gadi, kopš Ziemeļīrijā aizsākās cilvēku upurus nesošs konflikts starp Lielbritānijai lojālajiem iedzīvotājiem un Īrijai simpatizējošajiem. Sešdesmit gadu jubileju svinēs Kipras valsts, savukārt septiņdesmit gadu jubileju atzīmēs NATO un Indonēzija kā neatkarīga valsts. Neaizmirsīsim, ka pirms 80 gadiem, 1939. gadā, tika noslēgts Molotova – Ribentropa pakts un faktiski (ar Vācijas iebrukumu Polijā) sākās Otrais pasaules karš.
