Piemēram, daudzās demokrātijās ir tā, ka partiju līderi atkāpjas no šī posteņa, ja viņu vadītās organizācijas rezultāts vēlēšanās ir bijis neapmierinošs.
Būtu tiešām interesanti uzzināt, ko mūsu partiju “pirmie numuri” uzskatītu par tādu neveiksmi, lai viņi pēc vēlēšanu rezultātu uzzināšanas savas pilnvaras noliktu?
Un iztiksim te bez atrunām, ka par šādiem jautājumiem lemj partiju kongresi. Juridiski jā, bet tas netraucē līderim uzņemties atbildību arī pirms šādas kopā sanākšanas.
Nākamais jautājums ir nedaudz riebīgāks. Proti, kandidātiem priekšvēlēšanu periodā nav ne mazāko grūtību teikt, ka pie visām nebūšanām vainīgi ir politiskie konkurenti.
Tomēr tikpat loģiski būtu uzdot jautājumu, kādas konkrēti institūcijas Latvijā – viena, divas, trīs - kandidātu neapmierina visvairāk?
Kuras ir slikti strādājošas, likvidējamas vispār un tā tālāk. Ministrijas “neskaitās”. Neslēpšu, ka gūtu zināmu prieciņu, redzot, kā dārgais kandidāts strauji mēģina galvā izkalkulēt, cik kurā “kantorī” ir strādājošo, respektīvi, cik lielu potenciālo vēlētāju skaitu viņš riskē ar savu atbildi pēc dažām sekundēm nokaitināt.
Visbeidzot. Būtu vērtīgi saņemt no kandidātiem konkrētu atbildi uz šādu jautājumu – kādā situācijā viņi, ja kļūst par Saeimas deputātiem, uzskatītu par nepieciešamu nolikt mandātu? Piemēram, vai iemesls būtu frakcijas vadības vai frakcijas vairākuma rīcība neatbilstoši pirms vēlēšanām solītajam? Varbūt apziņa, ka gada laikā solītais nav izpildīts? Varbūt pēc pusotra, diviem gadiem – varianti var būt dažādi, tas šajā gadījumā nav tik svarīgi. Citiem vārdiem sakot, gribētos kādu skaidrību par mūžseno jautājumu, kas tad īsti ir “politiskā atbildība”.
