Rūdītos latviešu koristus Mežaparka estrādē nekas vairs nevar pārsteigt, kur nu vēl pērkona lietus mēģinājuma laikā. Koristam praktiskajam uz estrādes vienmēr ir plāns A, plāns B un plāns C. Saules aizsargkrēms, džemperis un lietusmētelis. Grūtāk gāja ārzemniekiem, ko latvieši savā dziedātāju tautas lepnumā bija apņēmušies iepazīstināt ar Dziesmu svētku tradīcijām visā krāšņumā. Lietus acīmredzami daudzu plānos neietilpa, un pēc izmirkšanas ģenerālmēģinājumā uz ilgi loloto lielkoncertu no ārzemju koru dziedātājiem ieradās vien kāda puse. Bet uz estrādes brīvu vietu nebija tik un tā, jo latviešiem kā dziedātāju tautai lietus draudi tikai piedod asumu.
Mežaparka Lielā estrāde latviešu koristam allaž nozīmē svētkus. Bet, riskējot izklausīties patētiski, tomēr sacīšu, ka 13.jūlija vakarā šajā dziedāšanas svētku Mekā piedzīvojām ko visnotaļ unikālu. Un runa, protams, nav par lietusgāzēm, bet to neticami dažādo pasaules kultūru sanākšanu vienuviet, pie mums. Indonēzieši cilšu tērpos, puikas no Dienvidāfrikas, bundzinieki no Japānas, gospeļu dziedātāji no ASV (kuriem, starp citu, nenācās viegli iekustināt pie statiskas dziedāšanas radušos latviešus) un vēl, un vēl, un vēl. Viņi visi svētdien bija Mežaparkā un centās sevi parādīt no labākās puses. Visas pasaules kultūra dzīvā izpildījumā ar piegādi mājās – nav slikti, vai ne? Protams, varam latviskā garā diskutēt par repertuāra izvēli, koncerta garumu vai tehniskām ķibelēm, bet varbūt šoreiz ir vērts paskatīties uz mežu, nevis uz kokiem.
460 koru no 73 valstīm ar 27 tūkstošiem dziedātāju – šie skaitļi beidzot ir apauguši ar miesu, kas nu jau nedēļu dzīvu cilvēku izskatā pārpludina Rīgas ielas, parkus un koncertzāles. Latvija nav pieredzējusi tik lielu notikumu ne skaitliskā, ne starptautiskā vēriena ziņā. Un tieši otrais, manuprāt, ir svarīgākais stāstā par Pasaules koru olimpiādi. Tā ir izcila praktiskā ģeogrāfijas, mūzikas, valodu un tradīciju mācībstunda divu nedēļu garumā, kas turklāt piegādāta mums pie durvju sliekšņa.
Gaidot savu kārtu kāpt uz skatuves pasaules lielākajā koru sacensībā šonedēļ, daudz domāju, kāpēc šoreiz nav ierastās konkursa sajūtas. Pasaules koru olimpiāde ir izrādījusies daudz lielākā mērā piedzīvojums un svētki, nekā sacensības ar asiņu garšu mutē. Iespējams, tas samulsinās pie olimpiskajām sporta spēlēm pieradušos, kur politika un bezkompromisu cīņa par medaļām jau sen aizstājusi Pjēra de Kubertēna kādreizējos ideālus. Tikmēr koru olimpiādē, par laimi, līdzās azartiskai dziedāšanai pagaidām vēl pastāv tikpat azartiska sajūsma par citu priekšnesumiem. Koristi no Ķīnas klausās dienvidafrikāņus, kolumbieši aplaudē Jordānijai, meistarklasēs apmainās ar pieredzi, notīm un uzaicinājumiem ciemos, bet zvaigžņu koncertos kopīgi dzied līdzi bītlu melodijām “The King's Singers” izpildījumā.
Svētdien Mežaparkā viena saujiņa dziedošās pasaules uzzināja, ko latviešiem nozīmē Dziesmu svētki un kopā dziedāšana par spīti visam. Savukārt mums šī ir iespēja iemācīties, ka dziedāšana var būt arī kaut kas pavisam citādāks, nekā esam pieraduši domāt. Taču vēlme dziedāt ir universāla, un tieši tāpēc šajās nedēļās Rīgā ir par 27 tūkstošiem skanīgu balsu vairāk. Un tās ir vērts dzirdēt.
