Sadaļas Sadaļas

Man bija dotības, bet tēvs apcirpa spārnus. Emocionālās vardarbības stāsta 1. daļa

Tēvs psiholoģiski terorizē māti. Meita, aizstāvot mammu, tiek pazemota no tēva ģimenes puses. Radiniece ārste, ar kuru ģimene dala mitekli, meiteni dzen smagā stresā un izmisumā. Tie ir tikai daži no piemēriem, kā meitene cietusi šajā it kā labi situētajā ģimenē. Piedzīvotā emocionālā vardarbība likusi viņai vēl bērna vecumā apsvērt pašnāvības iespējas. Tagad, kad pieaugusi, sieviete anonīmi nolēma pastāstīt šīs savas vissāpīgākās atmiņas, lai kāds varbūt ieklausītos un ar citu bērnu tā nenotiktu. Pirmā stāsta daļa.

Pirms dažiem mēnešiem pavisam ikdienišķā noskaņā apskatot jaunākās ziņas LSM portālā, ieraudzīju “Atvērto failu” publikāciju ar nosaukumu “Latvijā augsts bērnu un jauniešu pašnāvību skaits. Kā palīdzēt?”. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests šogad (t.i., gada pirmajos 8 mēnešos) jau 140 reizes devies izsaukumos uz bērnu un jauniešu pašnāvību mēģinājumiem. Mani acumirklī dziļi satrieca sākuma paragrāfā minētais, ka jaunākajam bērnam bijis tikai 11 gadu.

Uz mirkli šķita, ka es atpazinu sevi... Pirms aptuveni 25 gadiem šī statistika varēju būt es. Es, meitene no pietiekami pārtikušas, šķietami pat ļoti labvēlīgas, inteliģentas ģimenes; teicamniece kādā no pašām elitārākajām Rīgas centra skolām un mūzikas skolā. Kam ir jānotiek jeb cik tālu ir jānoved mazs bērns, lai 11 gados ne tikai aizdomātos, bet vienā jaukā dienā arī samērā detalizēti izdomātu, kā izdarīt TO...

Acīmredzami es apstājos vienas apstākļu sakritības attālumā no... Acīmredzot, man bija lemts palikt, lai izstāstītu šo stāstu.

“Stāsts par kādu meiteni”

Bērnības grāmata, kas uz mani atstāja visspilgtāko iespaidu, ir “Stāsts par kādu meiteni” – izcilās krievu baletdejotājas Gaļinas Ulanovas biogrāfija. Tas ir personības izaugsmes ceļš: stāsts par bērnību, skolas gadiem, no pirmajiem soļiem uz skatuves līdz kļūšanai par baleta mākslinieci. Reālistiski aprakstītas fiziskās un emocionālās grūtības, kas jāpārvar, lai dzīvē kaut ko sasniegtu.

Mani pilnīgi fascinēja šī koncepcija... Tu vari būt pavisam parasta meitene; īpašu tevi padara tas, ko tu dari, nevis kas tu esi. Un, jo lielākas pūles prasa tas darbs, jo īpašāks tas ir.

Kad sāku mācīties 1. klasē, mamma mani fiziskās attīstības un arī socializēšanas nolūkos aizsūtīja uz dejošanas pulciņu. Sagadīšanās pēc to vadīja kāda bijusī LNOB primabalerīna. Man patika šī disciplīna, skaidrās prasības vingrinājumu izpildē un tas, ka es savai centībai redzēju rezultātu. Es vispār dievināju klasisko mūziku, kas man mājās bija visapkārt – klavieres, plates, iespaidīga mūzikas literatūras bibliotēka. Īpaši instrumentālā mūzika aizrāva ar iespēju izpausties savādāk, emociju valodā, bez vārdiem, kurus tu varbūt neuzdrošinies pateikt... Balets simbolizēja citu realitāti tepat aiz greznā priekškara – pasaku pasauli, kur aizmirsties, paslēpties no ikdienas un kur taisnīgums gūst virsroku. Pasakas beigās gaišais tēls uzvar ļauno burvi un atbrīvo gulbju princesi.

Pēc pirmajiem 3–4 mēnešiem deju nodarbību uz Jauno gadu kultūras namā tapa kaut kāds iestudējums. Mums tika uzticētas godpilnās sniegpārsliņu lomas. Iedomājieties, īsta loma – sniegpārsliņa!! Sešos gados “ar astīti” – ko vēl vairāk dzīvē var vēlēties?! Patiesībā tas nozīmēja baltos svārciņos uz pirkstgaliem dažas reizes pārskriet pāri skatuvei... Bet bērns jau to tā neuztver.

Ģenerālmēģinājumā lielajā zālē mums parādīja jau daļēji saposto skatuvi ar egli. Lielais notikums bija nupat, nupat... gandrīz ar pirkstu galiņiem aizsniedzams. Pēc mēģinājuma negaidītā sarunā ar deju skolotāju viņa man apsolīja, ka uz nākamo tikšanās reizi atnesīs parādīt īstās baleta čības – puantes. Nu jau es vairs nezinu, ko vairāk gaidīju – pašu koncertu vai ieraudzīt šo Ziemassvētku brīnumu – baleta čības, ar uzsvaru uz “īstās”.

Tobrīd nezināju, ka tajā dienā skolotāja pateica manam vectēvam, kurš mani uz šo pulciņu vadāja, ka man ir izteiktas dotības baletam un nākotnē varētu padomāt par baletskolu. Vectēvs mājās izstāstīja pārējiem, tai skaitā manam tēvam... kurš pirmo reizi izdzirdēja par šo dejošanas pulciņu (lasīt: atcerējās, ka viņam ir bērns). Par skandāla aculiecinieci es nekļuvu, taču man tika pateikts, ka ne uz kādu dejošanu es vairs neiešu. Punkts.

KĀPĒC... Mani pārņēma apjukums un pilnīga neizpratne. Visi citi bērni taču drīkst, tad kādēļ es ne? Kas var būt tik šausmīgs vai nosodāms tajā, kas man tik ļoti patīk ? Vai varbūt tas ir nosodāms tieši tādēļ, ka man tas patīk...? Principā man tas nebija nekas jauns, ka neeksistē nekādi “gribu/negribu”, “patīk/nepatīk”. Bet šajā situācijā tas bija, tik negaidīti, jo trīs mēnešus es taču drīkstēju, līdz pēkšņi...

Es neko nenojautu par kaut kādiem arhaiskiem aizspriedumiem pret baletu kā profesiju, jo, lūk, reiz sensenos laikos Parīzes Operas baletā notika dejotāju seksuāla ekspluatācija utt. Man bija nepilni 7 gadi, un mēs nedzīvojām 19. gadsimtā.

Manas mazās dzīves lielajam sapnim vienā acumirklī tika apcirpti spārni.

(turpinājums sekos) 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt