Aukstais karš
- Par ko tu vēlies kļūt, kad izaugsi liela ?
- Par pieaugušo. Lai spētu pasargāt savu mammu...
Ir grūti autentiski restaurēt maza bērna domas un emocijas katrā vecuma posmā. Šis ir viens no pieturas punktiem, ko spilgti atceros. Kad man bija 7 gadi, skolā ieradās kāda Latvijas Radio raidījuma reportieri un uzdeva dažus jautājumus arī bērniem. Mums deva brīdi apdomāties, pirms lūdza pastāstīt, par ko vēlamies kļūt. Pie sevis nodomāju – kļūt par pieaugušo... bet nekad neuzdrošinātos to skaļi pateikt. Izlēmu savu solidaritāti izrādīt savādāk – atbildēju, ka vēlos spēlēt klavieres, tāpat kā mana mamma.
20. gs. 80. gadi bija aukstā kara kulminācija, kad naidīgums starp lielvarām sasniedza jaunas virsotnes un spriedzi gaisā varēja griezt kā ar nazi. Šī atmosfēra sasniedza arī pirmsskolas vai sākumskolas bērnu apziņu, kas par politiskajām cīņām vēl konkrēti nezināja, bet sajuta intuitīvā līmenī. Piemēram, no pieaugušo ķermeņa valodas, balss intonācijām, skatoties TV un apspriežot jaunākās ziņas no Maskavas.
Es nojautu vēl ko citu, man daudz biedējošāku. Tepat manā acu priekšā, mūsu dzīvojamajā istabā, norisinājās vēl viens – miniatūrs aukstais karš... Kaut kādi savstarpēji aizvainojumi, ideoloģiju sadursme, nebeidzami konflikti, kuru būtību es nespēju saprast. Nekādi nespēju saprast, kādēļ cilvēki vienkārši nespēj dzīvot saticīgi. Vai arī – nevēlas...?
Kam ir jānotiek, lai no skaistas, inteliģentas, patstāvīgas sievietes laika gaitā paliktu tikai viņas čaula...? Varbūt mīlestībai, kurā abi nemīl vienādi... Viens mīl ļoti stipri; otrs stipri mīl sevi un ļauj sevi mīlēt. Kad naivā labticībā, noticot pasakai par lielu, saticīgu ģimeni ar bērniem nākotnē, sieviete zaudē pašu dārgāko – savu neatkarību –, diemžēl tas var novest pie “perfektas vētras”. Vienam no laulātajiem iegūstot atbalsta grupu trīs cilvēku sastāvā rokasstiepiena attālumā, attiecību dinamika kardināli izmainās. Ģimenes jēdziens vairs fundamentāli nav tāds, kā tas tika domāts un sagaidīts.
Ir tik vilinoši noticēt mītam, ka ģeniālam cilvēkam viegli piedodamas dažādas rakstura dīvainības, jo viņš taču ir ģēnijs.
Reti kurš, vai arī par vēlu, aizdomājas, kādu cenu par šo ģenialitāti samaksā sieva un mazie bērni.
Man tēvs bija mītiska personība, par kuru man stāstīja un apjūsmoja, taču patiesībā es pati viņu nekad neiepazinu. Šad tad nedēļas nogalē uz brīdi redzēju, bet es viņam neeksistēju. Laikam biju pārāk liela niecība. Centos nemaisīties pa kājām. Man bija mamma... izņemot periodus, kad “valdošā vara” centās uzbūvēt distanci starp mums. Tās ir pašas sāpīgākās atmiņas no agras bērnības – kad tiku “deportēta” uz vasarnīcu pie vecvecākiem no agra pavasara līdz vēlam rudenim, kamēr mamma palika strādāt Rīgā. Bērnudārzs bija kategoriski nepieņemams, jo bērnam esot jāaug ģimenē, svaigā gaisā. Mamma, protams, brauca pie manis pie katras izdevības, tomēr reāli tas bija pārsvarā nedēļas nogalēs.
Pēc Žana Piažē kognitīvās attīstības teorijas bērns vecumā no 2 līdz 7 gadiem ir egocentrisks – spējīgs uztvert un izvērtēt pasauli tikai no sava skatupunkta. Ja ģimenē ir nesaskaņas, tas ir manis dēļ... Es acīmredzot esmu slikta. Es noteikti darītu visu iespējamo, lai labotos! Saprast tikai, kas tas varētu būt?! Patiesībā man tika doti skaidri un nepārprotami mājieni, kas no manis tiek sagaidīts, – atteikties no mātes, ideoloģiski pieslieties tēva frontei. Taču tas ir vienīgais, ko darīt es negrasījos, nemūžam. Kā gan var ienākt prātā pieprasīt ko tādu, ja mamma pēc būtības ir vienīgais, kas man vispār šajā pasaulē ir?!
Mana bērnība izvērsās par gribasspēku cīņu. Manā klātbūtnē regulāri tika izteikti dažādi apvainojumi par manu mammu, viens par otru absurdāki. Tagad ar laika un emociju distanci viskomiskāk ir atcerēties vienu piemēru, ka
mana mamma nemākot uzsmērēt sviestu uz maizes... Ja steigā pārāk stipri piespiež nazi, lielāks sviesta procents nonāk maizes porās, nevis paliek akurāt virspusē.
Es savā topošajā analītiskajā prātā nekādi nespēju saprast – bet no tā taču nemainās ne kopējais maizes, ne sviesta daudzums. Tad par ko tāda brēka?!
Periodiski centos strīdēties pretī, mammu aizstāvēt. Bet tas nekad ne ar ko labu nebeidzās. Pakāpeniski apguvu iemācīto bezpalīdzību – ka mazākais ļaunums var būt padoties, pieņemt pāridarījumu un klusēt.
