Mammas lieta
Tereza. Dzimusi Lietuvā, bet izaug bērnunamā Latvijā. Meitenes māti atbrīvo no cietuma, tomēr Tereza pie viņas neatgriežas un paliek Latvijā.
Šis ir dokumentāls detektīvs, kurā trešā šīs dzimtas sieviete – Terezas meita – pēc gadu desmitiem šķetina tuvinieku izvēles padomju sistēmā.
Šis ir dokumentāls detektīvs, kurā trešā šīs dzimtas sieviete – Terezas meita – pēc gadu desmitiem šķetina tuvinieku izvēles padomju sistēmā.
Podkāsta autore ir Aiga Veckalne, redaktore – Dace Krejere, skaņu režisors – Ivo Tauriņš, vizuālo identitāti veidoja Beāte Bērziņa. Producente – Justīne Savitska. Dokumentālais stāsts veidots Latvijas Radio podkāstam "Dokumentārijs".
1. sērija. "Sēras"
Aiga kopš bērnības zina, ka viņas mamma Tereza uzauga bērnunamā un mācījās internātskolā. "Ar šiem faktiem bieži vien skaidroju savas mammas rīcību. To, ka mēs nebijām emocionāli tuvas, – viņa ir sistēmā uzaugusi, tur šīs tuvības nebija."
Aiga zina arī to, ka Terezas māte dzīvo Lietuvā, bet viņas tiekas tikai vasarās. Vēlākos gados sakari ar Lietuvas ģimeni pārtrūkst pavisam.
"Viņa vienmēr mainīja sarunas tematu. Bet manī tie jautājumi ir gruzdējuši, vienmēr esmu gribējusi to uzzināt." Kāpēc Tereza bija bērnunamā, ja viņas māte bija dzīva?
"Kad mamma aizgāja [mūžībā] 2021. gada pavasarī, man bija sajūta, ka es neesmu to visu pajautājusi, ka es neesmu noskaidrojusi līdz galam."
Aiga kopš bērnības zina, ka viņas mamma Tereza uzauga bērnunamā un mācījās internātskolā. "Ar šiem faktiem bieži vien skaidroju savas mammas rīcību. To, ka mēs nebijām emocionāli tuvas, – viņa ir sistēmā uzaugusi, tur šīs tuvības nebija."
Aiga zina arī to, ka Terezas māte dzīvo Lietuvā, bet viņas tiekas tikai vasarās. Vēlākos gados sakari ar Lietuvas ģimeni pārtrūkst pavisam.
"Viņa vienmēr mainīja sarunas tematu. Bet manī tie jautājumi ir gruzdējuši, vienmēr esmu gribējusi to uzzināt." Kāpēc Tereza bija bērnunamā, ja viņas māte bija dzīva?
"Kad mamma aizgāja [mūžībā] 2021. gada pavasarī, man bija sajūta, ka es neesmu to visu pajautājusi, ka es neesmu noskaidrojusi līdz galam."
Pārskatu mammas mājā atrodamos dokumentus un ieraugu viņas dzimšanas apliecību, pareizāk sakot, tās dublikātu, kas izdots 2006. gadā. Nemaz nezināju, ka viņa tādu savulaik pieprasījusi.
Dzimšanas apliecība ir izdota Lietuvā un apliecina, ka mana mamma ir dzimusi Kauņā. Viņa ir lietuviete.
Pirmo reizi mūžā uzzinu, kāda ir mammas vārda oriģinālrakstība. Jo Latvijas dokumentos viņa visur ir Tereza (ar īso "e" un burtu "z"). Taču lietuviešu valodā "Teresa". Ar "s".
Savukārt viņas pirmslaulību uzvārda pareizā rakstība ir "TiškevičIUute". Nevis kā es pirms tam domāju "TiškevičUIte". Tas man ir kas pilnīgi jauns.
Apzinos, ka, nonākot Latvijā, mamma zaudējusi daļu identitātes ne tikai vārdā, ko vietējās Latvijas iestādes bija mainījušas, bet arī valodas ziņā, jo mamma taču tā arī neiemācījās runāt lietuviski.
Krievu valoda kļuva par viņas otro dzimto valodu. Un mēs ģimenē ar viņu, kopš es iemācījos runāt, līdz pat viņas nāvei runājām krieviski. Protams, ka viņa runāja latviski, iemācījās to, strādājot un dzīvojot Latvijā, taču viņai vieglāk, dabiskāk bija runāt krieviski. Un es to respektēju arī vēlāk apzinātā vecumā.
Dzimšanas apliecības ailē "māte" ir vārds "Regīna", uzvārds arī "Tiškevičiute", ailītē "tēvs" ir tikai vārds "Edvardas", latviski "Edvards". [Tēva] uzvārda ailīte ir tukša.
Citu dokumentu, kas liecinātu ko vairāk par mammas ģimeni Lietuvā vai par viņas nokļūšanu Latvijā, šeit nav.
Kā viņa no Lietuvas nonāca Latvijā? Kāpēc mūsu dzimtas kokā mammas pusē ir tukši laukumi? Kāpēc viņa dzīvoja bērnunamā, ja viņas māte bija dzīva un atradās Kauņā? Kāpēc viss bija tik sarežģīti?
Un kā lai es to visu uzzinu tagad, kad viņas vairs nav?
Šis ir dokumentāls stāsts "Mammas lieta". Par manu mammu, kura uzauga bērnunamā, un mani, kura pēc 40 gadiem mēģina saprast, kāpēc tā notika.
Latvijas Radio podkāstam "Dokumentārijs" to veidoju es – Aiga Veckalne – un redaktore Dace Krejere.
1. sērija. Sēras
Mums nekad nebija bijušas īpaši tuvas attiecības. Es mēdzu teikt, ka tad, kad man visvairāk vajadzēja mammu, viņas nebija klāt, un es pieradu dzīvot patstāvīgi un nedaloties ar savām jūtām un dzīves notikumiem. Turpmāk, šķiet, šī plaisa arvien palielinājās.
Neatceros arī, ka mēs būtu teikušas vārdus "es tevi mīlu" viena otrai, kad biju mazāka. Sāku to apzināti darīt tikai pēdējos desmit viņas dzīves gadus.
Kā jau daudzi pusaudži, reiz es rakstīju dzeju. Tolaik īpaši izjutu to, ka viņas manā dzīvē nav pietiekami daudz. Pārdzīvoju par to, ka nesaprotam viena otru, ka it kā dzīvojam katra savā pasaulē.
Tik daudz es gribu tev teikt, tik daudz, bet nespēju.
Tik daudz es gribu tev dot, tik daudz, bet nespēju.
Tik daudz man sirdī mīlas, tik daudz, ka ņem to, ņem un saglabā.
Protams, mēs tikāmies, sazvanījāmies, pavadījām kopā laiku, devāmies arī kopīgos braucienos ārvalstīs.
Reizi pāris nedēļās devāmies uz viņas iecienītāko suši vietu Rīgā. Viņai ļoti garšoja suši. Retu reizi aizbraucu ciemos pie viņas, reizi vai divas reizes nedēļā sazvanījāmies. Taču tās nebija ļoti tuvas attiecības. Šķiet, ka vistuvākās tās bija tad, kad gadu pavadīju Amerikā un vairākas reizes nedēļā sazvanījāmies, ieslēdzot videozvanu.
Pandēmijas laiks ieviesa savas korekcijas, un mēs sākām tikties vēl retāk. Piesargājos kaut kur doties, jo pati nejutos labi un nevēlējos arī apdraudēt mammu. Biju aizņemta pati ar rūpēm par savu veselību, pārāk aizņemta ar savu dzīvi.
Taču turpinājām regulāri sazvanīties (parasti gan tā biju es, kura zvanīja), lai vien dažās minūtēs, jo tās bija ļoti īsas sarunas, izrunātu, ka mums iet – labi vai normāli –, parunātu par laikapstākļiem, viņas pašsajūtu, notikumiem mazpilsētā.
Kāpēc nerunājām biežāk un ilgāk? Kāpēc nedalījos savās sajūtās un dzīves notikumos? Mums ne vienmēr saskanēja viedokļi, tādēļ vieglāk bija nerunāt. Nebiju viņu iepazinusi tuvāk, nejutu īpašu tuvību, iespējams, netiku pāri bērnības aizvainojumiem.
Tad, kad zvanīja mamma, gandrīz vienmēr nojautu (un tā gandrīz vienmēr izrādījās taisnība), ka viņa plāno kādu jaunu ideju. Piemēram, iegādāties Vidusāzijas aitusuni, vēlāk pitbulterjeru, un tiem abiem vēlāk arī meklējām jaunas mājas. Vai arī viņas zvans nozīmē to, ka ir kaut kādas ziepes.
Kad man bija 18 vai 19 gadu, viņa vienkārši kādu dienu aizbrauca prom. Tas bija laiks, kad tikko bija parādījusies iespēja braukt uz ārzemēm un daudzi devās uz Angliju strādāt. Tas laikam tolaik nebija īpaši oficiāli, bija jāmēģina atrast kontaktus, parasti tie bija vietējie darbā iekārtošanas biroji tepat Latvijā.
Atceros, ka reiz kādu dienu atbraucu mājās pēc lekcijām un atradu zīmīti, ka viņa ir aizbraukusi strādāt uz Lielbritāniju. Nesapratu, kas notiek, ko darīt, nebija ne mobilo telefonu tajā laikā, nekā. Biju absolūti nesagatavota šādai ziņai. Man nebija nekādas informācijas par to, kur viņa atrodas. Kā viņa aizbrauca, par kādiem līdzekļiem.
Mamma atgriezās pēc trijām dienām. Izrādās, iebraucot Anglijā, nebija neviena, kas viņu sagaidītu un palīdzētu iekārtoties. Latvijas uzņēmums, kas solīja zelta kalnus, bija viņu piekrāpis. Un tad kaut kā ar vairākiem vilcieniem, kā viņa man toreiz stāstīja, mamma ir devusies atpakaļ mājās.
Sapnis par darbu ārzemēs viņu gan nepameta. Pēc 15 gadiem viss atkārtojās.
Nu jau bija daudz vienkāršāk aizbraukt kaut kur uz ārzemēm, varējām strādāt oficiāli, bija vairāk iespēju. Kādu dienu mamma zvana un saka, ka parīt brauks uz Spāniju strādāt. Lasīt apelsīnus. Tur viss esot ļoti forši, ļoti labā vieta, tur par viņu parūpēsies, un viss tur būs brīnišķīgi. Tur viņa brauks ar pazīstamiem cilvēkiem, ar busiņu.
Bet, lai aizbrauktu, protams, vajag naudu – busiņam, degvielai un tā tālāk. Un viņa lūdza, lai es to naudu viņai iedodu. Protams, es to iedevu, bet paralēli arī mēģināju visādi viņu atrunāt, lūdzu, lai viņa vēlreiz pārdomā, lai vismaz ceļojuma apdrošināšanu nokārto.
Mamma aizbrauca uz Spāniju, bet viņas telefons tur nedarbojās, un nevarēju ar viņu sazināties, nezināju, kas tur notiek, kur viņa ir. Divi trīs mēneši neziņas un satraukuma. Tad kādu dienu viņa man piezvanīja izmisuma pilnā balsī un noraudājusies (un te gan jāsaka, ka mana mamma nekad parastu neraudāja un arī man to neļāva darīt). Bija no kāda aizņēmusies telefonu. Teica man, ka viņai nav naudas, ka vēlas doties atpakaļ, ka viņu ir piekrāpuši, nav samaksājuši algu. Tur nav ko ēst, un dzīves apstākļi ir ļoti slikti.
Vairs neatceros, vai es pārskaitīju naudu vai nopirku biļetes, bet viņa ar pārsēšanos un nakšņošanu lidostā atlidoja atpakaļ. Stāstīja, ka nebija ēdusi vairākas dienas. Un to, cik briesmīgos apstākļos viņiem tur bija jādzīvo – mitrās un aukstās telpās. Viņiem nemaksāja, bet darbs bija jāturpina. Nedēļā bija jāiztiek ar vienu makaronu paku. Tur Spānijā viņa arī tika pie ļoti nopietna plaušu karsoņa, jo tas bija mitrs rudens. Pēc kura, šķiet, viņa tā arī neatguvās, un viņas veselība ļoti pasliktinājās pēc šā brauciena.
Uz slimnīcu viņa tur ar plaušu karsoni neaizbrauca, vienkārši ļoti sliktā stāvoklī gulēja turpat barakās, kur dzīvoja, un es par to neko nezināju.
Mana mamma bija ļoti jūtīga, klusa un kautrīga, bet arī ļoti ietiepīga un principiāla. Mēdzām sastrīdēties uz līdzenas vietas.
Visbiežāk – tieši par viņas veselību un iešanu pie ārsta, jo mamma kategoriski atteicās apmeklēt jebkuru dakteri un arī lietot zāles, un bieži par šo jautājumu kasījāmies.
Tad pienāca 2021. gada 24. marta rīts, un tas mainīja pilnīgi visu.
Tās dienas notikumus esmu fiksējusi savā audiodienasgrāmatā.
[Audiodienasgrāmata]
Pamodos kā parasti. Droši vien ap kādiem astoņiem, varbūt nedaudz pēc astoņiem un redzēju telefonā vairākus neatbildētus zvanus no manas mammas kaimiņienes un no nepazīstama numura. Viņi bija zvanījuši ļoti agri no rīta, kādos piecos, sešos Varbūt pat agrāk. Un, vēl neatzvanot viņiem, es zināju, ka kaut kas ir noticis ar mammu. Zvanīju uzreiz uz to nepazīstamo numuru, un tas bija Cēsu slimnīcas ārsts, kurš teica, ka mamma ir mirusi.
Viņu atveda ļoti agri no rīta, un viņš neko tur vairs nav varējis darīt. Viņu atveda, viņa vārdiem sakot, bez piecām minūtēm pirms viņas nāves.
Ārsta balss vēl ilgi skan manā galvā.
Mamma pēdējā laikā nejutās īpaši labi, taču kategoriski atteicās doties pie ģimenes ārstes un galvenokārt ārstējās ar tautas metodēm. Arī neteica man, cik slikti patiesībā jutās. Sazinājāmies divas dienas iepriekš pa telefonu. Viņa teica, ka nejūtas labi, es viņu rosināju doties pie ārsta un ziņot man, ja paliek sliktāk.
Ja es būtu zinājusi, cik slikti viņai ir, es būtu braukusi, pierunājusi doties uz slimnīcu, pavadītu laiku kopā. Bet es nezināju, un šīs domas "kā būtu, ja būtu…" mani vienmēr vajās.
Labi atceros pēdējo reizi, kad tikāmies klātienē – 2020. gada rudenī. Viņa bija iebraukusi ciemos pie manis un atveda avenes un sēnes no meža. Mammai līdzi bija tuvs draugs un draudzene, un mēs sēdējām manā virtuvē, pļāpājām un ēdām skābeņu zupu (tieši todien izrādījās, ka mums tā abām ļoti garšo). Arī suši, ko biju pasūtījusi. Es biju ļoti laimīga tajā dienā.
Turpmāk gan tikai sazvanījāmies.
Atvadīšanās no mammas notiek krematorijā – viņa bija tā gribējusi. Viņas draudzes mācītājs norunā sirsnīgu veltījumu, bet viena no mammas draudzenēm bez pavadījuma nodzied īpaši skaistu un smeldzīgu dziesmu.
Cilvēku ir maz, jo kovidlaiks nosaka ļoti striktus ierobežojumus, un ceremonijā drīkst piedalīties tikai 10 cilvēki.
Mēnesi pēc bērēm kapos aprokam urnu ar mammas pelniem. Krīt slapjš sniegs un sajaucas ar manām asarām.
Turpat blakus ir apglabāts mans tētis, kurš nomira, kad man bija seši gadi.
Mammai nepatika kapi, un viņa gandrīz nekad te nenāca. Teica, ka jūt trūdu smaku, ka šeit jūtas ļoti slikti.
Esmu atbraukusi uz mammas māju, savas bērnības mājām, ko savulaik uzcēla tētis: lai sakārtotu lietas, izšķirotu dokumentus, grāmatas, fotogrāfijas un atmiņas. Ir pagājis mēnesis, un beidzot jūtu sevī spēku šeit atbraukt.
Pagalmā ir liels ugunskurs, kurā metu visu lieko, sākot ar saviem studiju pierakstiem un beidzot ar nevajadzīgiem koka dēļiem.
Man ir svarīgi visu sakopt, izšķirot un tikt vaļā no liekā. Tas ir veids, kā es pieņemu notikušo, tas ir veids, kā es sēroju, tas ir veids, kā varu sajust viņu. Pieskarties un sasmaržot viņas apģērbu, uzpūst sev mammas mīļākās smaržas.
Kad kārtoju mammas drēbes, dažas no tām nokrīt zemē. Uz tām uzreiz apguļas suns, un mana sirds plīst pušu.
Draugi, kuri pa dienu man palīdzēja visu sakārtot, vakarā aizbrauc. Es palieku mammas mājās viena ar viņas abiem kaķiem un suni. Viena klusumā un tukšumā.
Plaukti ir tīri, apģērbs aizvests labdarībai, viss liekais izmests, noderīgais – pārdots vai atdots, lietas, ko paturēšu, saliktas kastē, un māja pēkšņi izskatās neapdzīvota.
Mammas istabā ir tumšs, uz naktsgaldiņa vairs nestāv viņas brilles, grāmata un ledenītes. Neskan kāda sporta pārraide fonā, ko viņa tik daudz un bieži skatījās.
[Audiodienasgrāmata]
Es atradu mammas blociņus. Tie ir tādi divi mazi blociņi, vienam vāciņi jau ir notrūkuši, bet nu tiešām tādi trīs reiz seši centimetri lieli blociņi. Es tos atceros jau no savas bērnības, ka viņai tādi bija. Ar krāsu vai akvareli sakrāsotas lappuses, kurās, piemēram, uzzīmēti dažādi logotipi vai vienkārši sakrāsotas lapas. Tur ir ielīmētas dažu aktieru fotogrāfijas. Džeina Fonda. Aktieris, kurš tēloja Štirlicu. Tas viss ir tādā mikslī. Ir adreses un tad, piemēram, ir viena adrese un tad uzreiz dzeja, kāda autora dzejolis.
Ja mamma tagad būtu šeit, mēs dzertu tēju ar kūkām virtuvē, runātu par kaimiņiem un mūsu četrkājainajiem mīluļiem, pļāpātu par neko, varbūt izietu naksnīgā pastaigā pa ielām.
Un es pateiktu, ka viņu ļoti mīlu.
Visu laiku ir sajūta, ka tūdaļ ieraudzīšu viņas smalko augumu un gaišos matus, dzirdēšu viņas balsi.
Kad mamma iedzēra, viņa man mēdza stāstīt par savu dzīvi. Vai arī – varbūt viņa to stāstīja saviem draugiem un es to tikai noklausījos, ausis saspicējusi?
Katrā ziņā atceros stāstus par laiku bērnunamā, vēlāk bērnību Siguldas internātskolā, jaunības notikumiem un pārdzīvojumiem, satikšanos ar manu tēvu Daugavpilī un mammas jaunības dienu braucieniem uz Lietuvu pie radiem. Mamma man mēdza teikt, ka viņas mamma bija savulaik atteikusies no viņas.
Tāpēc diezgan droši zinu, ka mana mamma uzauga bērnunamā.
Savulaik man pat bija teorija, ka mamma, uzaugot bērnunamā un internātskolā, nebija ieguvusi ģimenes pieredzi un ģimeniskuma sajūtu, tāpēc to nespēja dot arī man. Laika gaitā es biju ieradusi sevi redzēt nedaudz kā tādu cietēju.
Arī lielākā daļa manas bērnības un pusaudžu gada atmiņu ir saistīta ar emocionālo vardarbību. Vardarbību, kuras dēļ jūtu nepārtrauktu nedrošību un trauksmi.
Ja es kaut ko neizdarīju labi, mamma klusēja un varēja dienām ilgi nerunāt ar mani. Pēc tam to iemācījos arī es un klusēju pati. Kad viņa iedzēra, mamma man bieži pārmeta visu kaut ko, pat lietas, kas neatbilda patiesībai.
Vardarbība bija veids, kā risināt problēmas arī skolā. Neatceros, kā viņa to uzzināja, jo, šķiet, ka es par to nerunāju, bet pamatskolā biju izsmiekla un uzbrukumu objekts.
Reiz mamma, to uzzinot, pie skolas esot noķērusi klases spicāko džeku un piedraudējusi: ja viņš turpinās man darīt pāri, viņa viņu pārmetīs pāri Gaujas tiltam un neviens viņu nekad neatradīs. To visu es uzzināju tikai pirms pāris gadiem.
Plaisu mūsu attiecībās pastiprināja arī atšķirīgie uzskati. Kad man bija 17 vai 18 gadu, mamma bija atradusi mierinājumu reliģijā. Vairs nedzēra un gandrīz vai fanātiski uzskatīja reliģiju un Dievu par vienīgo pareizo atbildi it visos jautājumos.
Tieši šīs pārliecības dēļ, ka Dievs ir tas, kurš sūta sāpes ar nodomu, un ka Dievs tās vēlāk arī izārstēs, ja gana stipri lūgsies, tieši tādēļ mamma negāja pie ārstiem.
Vēlāk, baznīcā esot, mamma vairs nerunāja par dzīvi bērnunamā, attiecībām ar savu māti un notikumiem pirms manas dzimšanas. Tajos brīžos, kad par to ieminējos, viņa diezgan ātri mainīja sarunas tematu.
[Fonā – klusa saruna krievu valodā]
Kad gatavoju šo stāstu, mammas jaunības draudzene apstiprināja, ka mamma bija nolēmusi man neko neteikt.
Ir pagājis gads pēc mammas nāves. Arvien retāk redzu mammu sapnī, bet vienmēr ļoti dzīvi un spilgti. Man nepietiek arī dūšas aizbraukt uz viņas mājām, jo šķiet, ka tas atkal atraus vaļā brūces. Labāk dzīvot sastingumā.
Tomēr beidzot tur ierodos, lai sagatavotu māju pārdošanai un parādītu potenciālajiem pircējiem.
Ir silta vasaras diena, zied augstās dzeltenās puķes, kuru nosaukumu nekad nezinu un kuras ir tik ļoti iecienījušas bites un kamenes. Mammas dārzs zaļo, zum un smaržo. Plūcu no krūma ērkšķogas – tās ir uzsilušas saulē un garšo pēc medus. Gluži kā manā bērnībā. Trūkst tikai mammas.
Pa šo laiku esmu izraudājusies, izdusmojusies uz sevi un arī viņu, ļāvusi sev izsērot mammas aiziešanu, gremdējoties atmiņās un nevairoties no asarām. Apjaušu, ka esmu gatava uzzināt, saprast un izstāstīt viņas stāstu.
Šobrīd zinu, ka mamma ir dzimusi Lietuvā un agrā vecumā nonākusi Latvijā, kur pavadīja turpmākos gadus bērnunamā. Vēlāk palikusi Latvijā visu mūžu. Taču nezinu, kāpēc viņa te nonāca un kāpēc vēlāk neatgriezās Lietuvā pie radiem.
Bet kā lai to visu uzzinu? Ar ko sākt, lai pētītu tālāk?
Jo man nav ne dokumentu, ne informācijas, pat nezinu, kur un kā to visu meklēt.
Agnese Lūse: Droši vien vispirms jāpiezvana tam Jēkabpils zonālajam arhīvam, jāpavaicā, kā viņi palīdzēt.
Aiga: Meklēju padomu pie Agneses Lūses – dzimtu dzīvesceļu un radurakstu pētnieces.
Agnese: Vispār jau tādā ģenealoģiskā pētniecībā iet atpakaļ – no mūsdienām pa solim atpakaļ. Ja kaut kas ir zināms par viņas vēlākām gaitām, varētu mēģināt sākt ar to un skatīties, kādi tur parādās dokumenti. No kurienes atnācis, kur strādājis.
Uzreiz pēc sarunas ar Agnesi esmu apņēmības pilna mēģināt un nosūtu informācijas pieprasījumu Jēkabpils zonālajam arhīvam.
Šis ir podkāsts "Dokumentārijs". Stāsts "Mammas lieta".
Portālā lsm.lv esam publicējuši gan podkāsta transkriptu, gan manas mammas un Lietuvas ģimenes fotogrāfijas, gan arī atrastos arhīva materiālus.
Mani sauc Aiga Veckalne.
Dzimšanas apliecība ir izdota Lietuvā un apliecina, ka mana mamma ir dzimusi Kauņā. Viņa ir lietuviete.
Pirmo reizi mūžā uzzinu, kāda ir mammas vārda oriģinālrakstība. Jo Latvijas dokumentos viņa visur ir Tereza (ar īso "e" un burtu "z"). Taču lietuviešu valodā "Teresa". Ar "s".
Savukārt viņas pirmslaulību uzvārda pareizā rakstība ir "TiškevičIUute". Nevis kā es pirms tam domāju "TiškevičUIte". Tas man ir kas pilnīgi jauns.
Apzinos, ka, nonākot Latvijā, mamma zaudējusi daļu identitātes ne tikai vārdā, ko vietējās Latvijas iestādes bija mainījušas, bet arī valodas ziņā, jo mamma taču tā arī neiemācījās runāt lietuviski.
Krievu valoda kļuva par viņas otro dzimto valodu. Un mēs ģimenē ar viņu, kopš es iemācījos runāt, līdz pat viņas nāvei runājām krieviski. Protams, ka viņa runāja latviski, iemācījās to, strādājot un dzīvojot Latvijā, taču viņai vieglāk, dabiskāk bija runāt krieviski. Un es to respektēju arī vēlāk apzinātā vecumā.
Dzimšanas apliecības ailē "māte" ir vārds "Regīna", uzvārds arī "Tiškevičiute", ailītē "tēvs" ir tikai vārds "Edvardas", latviski "Edvards". [Tēva] uzvārda ailīte ir tukša.
Citu dokumentu, kas liecinātu ko vairāk par mammas ģimeni Lietuvā vai par viņas nokļūšanu Latvijā, šeit nav.
Kā viņa no Lietuvas nonāca Latvijā? Kāpēc mūsu dzimtas kokā mammas pusē ir tukši laukumi? Kāpēc viņa dzīvoja bērnunamā, ja viņas māte bija dzīva un atradās Kauņā? Kāpēc viss bija tik sarežģīti?
Un kā lai es to visu uzzinu tagad, kad viņas vairs nav?
Šis ir dokumentāls stāsts "Mammas lieta". Par manu mammu, kura uzauga bērnunamā, un mani, kura pēc 40 gadiem mēģina saprast, kāpēc tā notika.
Latvijas Radio podkāstam "Dokumentārijs" to veidoju es – Aiga Veckalne – un redaktore Dace Krejere.
1. sērija. Sēras
Mums nekad nebija bijušas īpaši tuvas attiecības. Es mēdzu teikt, ka tad, kad man visvairāk vajadzēja mammu, viņas nebija klāt, un es pieradu dzīvot patstāvīgi un nedaloties ar savām jūtām un dzīves notikumiem. Turpmāk, šķiet, šī plaisa arvien palielinājās.
Neatceros arī, ka mēs būtu teikušas vārdus "es tevi mīlu" viena otrai, kad biju mazāka. Sāku to apzināti darīt tikai pēdējos desmit viņas dzīves gadus.
Kā jau daudzi pusaudži, reiz es rakstīju dzeju. Tolaik īpaši izjutu to, ka viņas manā dzīvē nav pietiekami daudz. Pārdzīvoju par to, ka nesaprotam viena otru, ka it kā dzīvojam katra savā pasaulē.
Tik daudz es gribu tev teikt, tik daudz, bet nespēju.
Tik daudz es gribu tev dot, tik daudz, bet nespēju.
Tik daudz man sirdī mīlas, tik daudz, ka ņem to, ņem un saglabā.
Protams, mēs tikāmies, sazvanījāmies, pavadījām kopā laiku, devāmies arī kopīgos braucienos ārvalstīs.
Reizi pāris nedēļās devāmies uz viņas iecienītāko suši vietu Rīgā. Viņai ļoti garšoja suši. Retu reizi aizbraucu ciemos pie viņas, reizi vai divas reizes nedēļā sazvanījāmies. Taču tās nebija ļoti tuvas attiecības. Šķiet, ka vistuvākās tās bija tad, kad gadu pavadīju Amerikā un vairākas reizes nedēļā sazvanījāmies, ieslēdzot videozvanu.
Pandēmijas laiks ieviesa savas korekcijas, un mēs sākām tikties vēl retāk. Piesargājos kaut kur doties, jo pati nejutos labi un nevēlējos arī apdraudēt mammu. Biju aizņemta pati ar rūpēm par savu veselību, pārāk aizņemta ar savu dzīvi.
Taču turpinājām regulāri sazvanīties (parasti gan tā biju es, kura zvanīja), lai vien dažās minūtēs, jo tās bija ļoti īsas sarunas, izrunātu, ka mums iet – labi vai normāli –, parunātu par laikapstākļiem, viņas pašsajūtu, notikumiem mazpilsētā.
Kāpēc nerunājām biežāk un ilgāk? Kāpēc nedalījos savās sajūtās un dzīves notikumos? Mums ne vienmēr saskanēja viedokļi, tādēļ vieglāk bija nerunāt. Nebiju viņu iepazinusi tuvāk, nejutu īpašu tuvību, iespējams, netiku pāri bērnības aizvainojumiem.
Tad, kad zvanīja mamma, gandrīz vienmēr nojautu (un tā gandrīz vienmēr izrādījās taisnība), ka viņa plāno kādu jaunu ideju. Piemēram, iegādāties Vidusāzijas aitusuni, vēlāk pitbulterjeru, un tiem abiem vēlāk arī meklējām jaunas mājas. Vai arī viņas zvans nozīmē to, ka ir kaut kādas ziepes.
Kad man bija 18 vai 19 gadu, viņa vienkārši kādu dienu aizbrauca prom. Tas bija laiks, kad tikko bija parādījusies iespēja braukt uz ārzemēm un daudzi devās uz Angliju strādāt. Tas laikam tolaik nebija īpaši oficiāli, bija jāmēģina atrast kontaktus, parasti tie bija vietējie darbā iekārtošanas biroji tepat Latvijā.
Atceros, ka reiz kādu dienu atbraucu mājās pēc lekcijām un atradu zīmīti, ka viņa ir aizbraukusi strādāt uz Lielbritāniju. Nesapratu, kas notiek, ko darīt, nebija ne mobilo telefonu tajā laikā, nekā. Biju absolūti nesagatavota šādai ziņai. Man nebija nekādas informācijas par to, kur viņa atrodas. Kā viņa aizbrauca, par kādiem līdzekļiem.
Mamma atgriezās pēc trijām dienām. Izrādās, iebraucot Anglijā, nebija neviena, kas viņu sagaidītu un palīdzētu iekārtoties. Latvijas uzņēmums, kas solīja zelta kalnus, bija viņu piekrāpis. Un tad kaut kā ar vairākiem vilcieniem, kā viņa man toreiz stāstīja, mamma ir devusies atpakaļ mājās.
Sapnis par darbu ārzemēs viņu gan nepameta. Pēc 15 gadiem viss atkārtojās.
Nu jau bija daudz vienkāršāk aizbraukt kaut kur uz ārzemēm, varējām strādāt oficiāli, bija vairāk iespēju. Kādu dienu mamma zvana un saka, ka parīt brauks uz Spāniju strādāt. Lasīt apelsīnus. Tur viss esot ļoti forši, ļoti labā vieta, tur par viņu parūpēsies, un viss tur būs brīnišķīgi. Tur viņa brauks ar pazīstamiem cilvēkiem, ar busiņu.
Bet, lai aizbrauktu, protams, vajag naudu – busiņam, degvielai un tā tālāk. Un viņa lūdza, lai es to naudu viņai iedodu. Protams, es to iedevu, bet paralēli arī mēģināju visādi viņu atrunāt, lūdzu, lai viņa vēlreiz pārdomā, lai vismaz ceļojuma apdrošināšanu nokārto.
Mamma aizbrauca uz Spāniju, bet viņas telefons tur nedarbojās, un nevarēju ar viņu sazināties, nezināju, kas tur notiek, kur viņa ir. Divi trīs mēneši neziņas un satraukuma. Tad kādu dienu viņa man piezvanīja izmisuma pilnā balsī un noraudājusies (un te gan jāsaka, ka mana mamma nekad parastu neraudāja un arī man to neļāva darīt). Bija no kāda aizņēmusies telefonu. Teica man, ka viņai nav naudas, ka vēlas doties atpakaļ, ka viņu ir piekrāpuši, nav samaksājuši algu. Tur nav ko ēst, un dzīves apstākļi ir ļoti slikti.
Vairs neatceros, vai es pārskaitīju naudu vai nopirku biļetes, bet viņa ar pārsēšanos un nakšņošanu lidostā atlidoja atpakaļ. Stāstīja, ka nebija ēdusi vairākas dienas. Un to, cik briesmīgos apstākļos viņiem tur bija jādzīvo – mitrās un aukstās telpās. Viņiem nemaksāja, bet darbs bija jāturpina. Nedēļā bija jāiztiek ar vienu makaronu paku. Tur Spānijā viņa arī tika pie ļoti nopietna plaušu karsoņa, jo tas bija mitrs rudens. Pēc kura, šķiet, viņa tā arī neatguvās, un viņas veselība ļoti pasliktinājās pēc šā brauciena.
Uz slimnīcu viņa tur ar plaušu karsoni neaizbrauca, vienkārši ļoti sliktā stāvoklī gulēja turpat barakās, kur dzīvoja, un es par to neko nezināju.
Mana mamma bija ļoti jūtīga, klusa un kautrīga, bet arī ļoti ietiepīga un principiāla. Mēdzām sastrīdēties uz līdzenas vietas.
Visbiežāk – tieši par viņas veselību un iešanu pie ārsta, jo mamma kategoriski atteicās apmeklēt jebkuru dakteri un arī lietot zāles, un bieži par šo jautājumu kasījāmies.
Tad pienāca 2021. gada 24. marta rīts, un tas mainīja pilnīgi visu.
Tās dienas notikumus esmu fiksējusi savā audiodienasgrāmatā.
[Audiodienasgrāmata]
Pamodos kā parasti. Droši vien ap kādiem astoņiem, varbūt nedaudz pēc astoņiem un redzēju telefonā vairākus neatbildētus zvanus no manas mammas kaimiņienes un no nepazīstama numura. Viņi bija zvanījuši ļoti agri no rīta, kādos piecos, sešos Varbūt pat agrāk. Un, vēl neatzvanot viņiem, es zināju, ka kaut kas ir noticis ar mammu. Zvanīju uzreiz uz to nepazīstamo numuru, un tas bija Cēsu slimnīcas ārsts, kurš teica, ka mamma ir mirusi.
Viņu atveda ļoti agri no rīta, un viņš neko tur vairs nav varējis darīt. Viņu atveda, viņa vārdiem sakot, bez piecām minūtēm pirms viņas nāves.
Ārsta balss vēl ilgi skan manā galvā.
Mamma pēdējā laikā nejutās īpaši labi, taču kategoriski atteicās doties pie ģimenes ārstes un galvenokārt ārstējās ar tautas metodēm. Arī neteica man, cik slikti patiesībā jutās. Sazinājāmies divas dienas iepriekš pa telefonu. Viņa teica, ka nejūtas labi, es viņu rosināju doties pie ārsta un ziņot man, ja paliek sliktāk.
Ja es būtu zinājusi, cik slikti viņai ir, es būtu braukusi, pierunājusi doties uz slimnīcu, pavadītu laiku kopā. Bet es nezināju, un šīs domas "kā būtu, ja būtu…" mani vienmēr vajās.
Labi atceros pēdējo reizi, kad tikāmies klātienē – 2020. gada rudenī. Viņa bija iebraukusi ciemos pie manis un atveda avenes un sēnes no meža. Mammai līdzi bija tuvs draugs un draudzene, un mēs sēdējām manā virtuvē, pļāpājām un ēdām skābeņu zupu (tieši todien izrādījās, ka mums tā abām ļoti garšo). Arī suši, ko biju pasūtījusi. Es biju ļoti laimīga tajā dienā.
Turpmāk gan tikai sazvanījāmies.
Atvadīšanās no mammas notiek krematorijā – viņa bija tā gribējusi. Viņas draudzes mācītājs norunā sirsnīgu veltījumu, bet viena no mammas draudzenēm bez pavadījuma nodzied īpaši skaistu un smeldzīgu dziesmu.
Cilvēku ir maz, jo kovidlaiks nosaka ļoti striktus ierobežojumus, un ceremonijā drīkst piedalīties tikai 10 cilvēki.
Mēnesi pēc bērēm kapos aprokam urnu ar mammas pelniem. Krīt slapjš sniegs un sajaucas ar manām asarām.
Turpat blakus ir apglabāts mans tētis, kurš nomira, kad man bija seši gadi.
Mammai nepatika kapi, un viņa gandrīz nekad te nenāca. Teica, ka jūt trūdu smaku, ka šeit jūtas ļoti slikti.
Esmu atbraukusi uz mammas māju, savas bērnības mājām, ko savulaik uzcēla tētis: lai sakārtotu lietas, izšķirotu dokumentus, grāmatas, fotogrāfijas un atmiņas. Ir pagājis mēnesis, un beidzot jūtu sevī spēku šeit atbraukt.
Pagalmā ir liels ugunskurs, kurā metu visu lieko, sākot ar saviem studiju pierakstiem un beidzot ar nevajadzīgiem koka dēļiem.
Man ir svarīgi visu sakopt, izšķirot un tikt vaļā no liekā. Tas ir veids, kā es pieņemu notikušo, tas ir veids, kā es sēroju, tas ir veids, kā varu sajust viņu. Pieskarties un sasmaržot viņas apģērbu, uzpūst sev mammas mīļākās smaržas.
Kad kārtoju mammas drēbes, dažas no tām nokrīt zemē. Uz tām uzreiz apguļas suns, un mana sirds plīst pušu.
Draugi, kuri pa dienu man palīdzēja visu sakārtot, vakarā aizbrauc. Es palieku mammas mājās viena ar viņas abiem kaķiem un suni. Viena klusumā un tukšumā.
Plaukti ir tīri, apģērbs aizvests labdarībai, viss liekais izmests, noderīgais – pārdots vai atdots, lietas, ko paturēšu, saliktas kastē, un māja pēkšņi izskatās neapdzīvota.
Mammas istabā ir tumšs, uz naktsgaldiņa vairs nestāv viņas brilles, grāmata un ledenītes. Neskan kāda sporta pārraide fonā, ko viņa tik daudz un bieži skatījās.
[Audiodienasgrāmata]
Es atradu mammas blociņus. Tie ir tādi divi mazi blociņi, vienam vāciņi jau ir notrūkuši, bet nu tiešām tādi trīs reiz seši centimetri lieli blociņi. Es tos atceros jau no savas bērnības, ka viņai tādi bija. Ar krāsu vai akvareli sakrāsotas lappuses, kurās, piemēram, uzzīmēti dažādi logotipi vai vienkārši sakrāsotas lapas. Tur ir ielīmētas dažu aktieru fotogrāfijas. Džeina Fonda. Aktieris, kurš tēloja Štirlicu. Tas viss ir tādā mikslī. Ir adreses un tad, piemēram, ir viena adrese un tad uzreiz dzeja, kāda autora dzejolis.
Ja mamma tagad būtu šeit, mēs dzertu tēju ar kūkām virtuvē, runātu par kaimiņiem un mūsu četrkājainajiem mīluļiem, pļāpātu par neko, varbūt izietu naksnīgā pastaigā pa ielām.
Un es pateiktu, ka viņu ļoti mīlu.
Visu laiku ir sajūta, ka tūdaļ ieraudzīšu viņas smalko augumu un gaišos matus, dzirdēšu viņas balsi.
Kad mamma iedzēra, viņa man mēdza stāstīt par savu dzīvi. Vai arī – varbūt viņa to stāstīja saviem draugiem un es to tikai noklausījos, ausis saspicējusi?
Katrā ziņā atceros stāstus par laiku bērnunamā, vēlāk bērnību Siguldas internātskolā, jaunības notikumiem un pārdzīvojumiem, satikšanos ar manu tēvu Daugavpilī un mammas jaunības dienu braucieniem uz Lietuvu pie radiem. Mamma man mēdza teikt, ka viņas mamma bija savulaik atteikusies no viņas.
Tāpēc diezgan droši zinu, ka mana mamma uzauga bērnunamā.
Savulaik man pat bija teorija, ka mamma, uzaugot bērnunamā un internātskolā, nebija ieguvusi ģimenes pieredzi un ģimeniskuma sajūtu, tāpēc to nespēja dot arī man. Laika gaitā es biju ieradusi sevi redzēt nedaudz kā tādu cietēju.
Arī lielākā daļa manas bērnības un pusaudžu gada atmiņu ir saistīta ar emocionālo vardarbību. Vardarbību, kuras dēļ jūtu nepārtrauktu nedrošību un trauksmi.
Ja es kaut ko neizdarīju labi, mamma klusēja un varēja dienām ilgi nerunāt ar mani. Pēc tam to iemācījos arī es un klusēju pati. Kad viņa iedzēra, mamma man bieži pārmeta visu kaut ko, pat lietas, kas neatbilda patiesībai.
Vardarbība bija veids, kā risināt problēmas arī skolā. Neatceros, kā viņa to uzzināja, jo, šķiet, ka es par to nerunāju, bet pamatskolā biju izsmiekla un uzbrukumu objekts.
Reiz mamma, to uzzinot, pie skolas esot noķērusi klases spicāko džeku un piedraudējusi: ja viņš turpinās man darīt pāri, viņa viņu pārmetīs pāri Gaujas tiltam un neviens viņu nekad neatradīs. To visu es uzzināju tikai pirms pāris gadiem.
Plaisu mūsu attiecībās pastiprināja arī atšķirīgie uzskati. Kad man bija 17 vai 18 gadu, mamma bija atradusi mierinājumu reliģijā. Vairs nedzēra un gandrīz vai fanātiski uzskatīja reliģiju un Dievu par vienīgo pareizo atbildi it visos jautājumos.
Tieši šīs pārliecības dēļ, ka Dievs ir tas, kurš sūta sāpes ar nodomu, un ka Dievs tās vēlāk arī izārstēs, ja gana stipri lūgsies, tieši tādēļ mamma negāja pie ārstiem.
Vēlāk, baznīcā esot, mamma vairs nerunāja par dzīvi bērnunamā, attiecībām ar savu māti un notikumiem pirms manas dzimšanas. Tajos brīžos, kad par to ieminējos, viņa diezgan ātri mainīja sarunas tematu.
[Fonā – klusa saruna krievu valodā]
Kad gatavoju šo stāstu, mammas jaunības draudzene apstiprināja, ka mamma bija nolēmusi man neko neteikt.
Ir pagājis gads pēc mammas nāves. Arvien retāk redzu mammu sapnī, bet vienmēr ļoti dzīvi un spilgti. Man nepietiek arī dūšas aizbraukt uz viņas mājām, jo šķiet, ka tas atkal atraus vaļā brūces. Labāk dzīvot sastingumā.
Tomēr beidzot tur ierodos, lai sagatavotu māju pārdošanai un parādītu potenciālajiem pircējiem.
Ir silta vasaras diena, zied augstās dzeltenās puķes, kuru nosaukumu nekad nezinu un kuras ir tik ļoti iecienījušas bites un kamenes. Mammas dārzs zaļo, zum un smaržo. Plūcu no krūma ērkšķogas – tās ir uzsilušas saulē un garšo pēc medus. Gluži kā manā bērnībā. Trūkst tikai mammas.
Pa šo laiku esmu izraudājusies, izdusmojusies uz sevi un arī viņu, ļāvusi sev izsērot mammas aiziešanu, gremdējoties atmiņās un nevairoties no asarām. Apjaušu, ka esmu gatava uzzināt, saprast un izstāstīt viņas stāstu.
Šobrīd zinu, ka mamma ir dzimusi Lietuvā un agrā vecumā nonākusi Latvijā, kur pavadīja turpmākos gadus bērnunamā. Vēlāk palikusi Latvijā visu mūžu. Taču nezinu, kāpēc viņa te nonāca un kāpēc vēlāk neatgriezās Lietuvā pie radiem.
Bet kā lai to visu uzzinu? Ar ko sākt, lai pētītu tālāk?
Jo man nav ne dokumentu, ne informācijas, pat nezinu, kur un kā to visu meklēt.
Agnese Lūse: Droši vien vispirms jāpiezvana tam Jēkabpils zonālajam arhīvam, jāpavaicā, kā viņi palīdzēt.
Aiga: Meklēju padomu pie Agneses Lūses – dzimtu dzīvesceļu un radurakstu pētnieces.
Agnese: Vispār jau tādā ģenealoģiskā pētniecībā iet atpakaļ – no mūsdienām pa solim atpakaļ. Ja kaut kas ir zināms par viņas vēlākām gaitām, varētu mēģināt sākt ar to un skatīties, kādi tur parādās dokumenti. No kurienes atnācis, kur strādājis.
Uzreiz pēc sarunas ar Agnesi esmu apņēmības pilna mēģināt un nosūtu informācijas pieprasījumu Jēkabpils zonālajam arhīvam.
Šis ir podkāsts "Dokumentārijs". Stāsts "Mammas lieta".
Portālā lsm.lv esam publicējuši gan podkāsta transkriptu, gan manas mammas un Lietuvas ģimenes fotogrāfijas, gan arī atrastos arhīva materiālus.
Mani sauc Aiga Veckalne.
Podkāsta autore Aiga Veckalne un viņas mamma Tereza 90. gados (pa kreisi); Tereza un viņas māte Regīna Lietuvā.
Foto: no personīgā arhīva
Foto: no personīgā arhīva
"Ja es kaut ko neizdarīju labi, mamma klusēja un varēja dienām ilgi nerunāt ar mani. Pēc tam to iemācījos arī es un klusēju pati," podkāstā atceras Aiga. Kad mamma zvanīja, tas vizdrīzāk nozīmēja, ka viņa plāno kādu jaunu ideju, piemēram, iegādāties Vidusāzijas aitusuni vai doties strādāt uz ārzemēm. "Vai arī – ir kaut kādas ziepes."
Aiga Veckalne podkāsta veidošanas laikā.
Foto: Romāns Žukovs / Latvijas Radio
Foto: Romāns Žukovs / Latvijas Radio
2. sērija. "Tereza"
Aigas mamma Tereza Veckalne piedzima Lietuvas Padomju Sociālistiskajā Republikā 1955. gada 29. janvārī. Pēc Staļina nāves ir pagājuši nepilni divi gadi.
Padomju Savienībā joprojām valda liels trūkums, tiek novērstas kara sekas, notiek dažādas represijas. Cilvēks ir tikai skrūvīte lielajā sistēmā. Nereti – tikai kā problēma, kas jāatrisina. Bērnunamos tobrīd notiek reformas, bērnus sūta no vienas sociālistiskās republikas uz citu.
Aigas mamma Tereza Veckalne piedzima Lietuvas Padomju Sociālistiskajā Republikā 1955. gada 29. janvārī. Pēc Staļina nāves ir pagājuši nepilni divi gadi.
Padomju Savienībā joprojām valda liels trūkums, tiek novērstas kara sekas, notiek dažādas represijas. Cilvēks ir tikai skrūvīte lielajā sistēmā. Nereti – tikai kā problēma, kas jāatrisina. Bērnunamos tobrīd notiek reformas, bērnus sūta no vienas sociālistiskās republikas uz citu.
Apliecinājums, ka Aigas mamma Tereza ir dzimusi Kauņā, – dzimšanas apliecība. Māti sauc Regīna Tiškevičute, tēvs -kāds nezināms Edvards.
Attēls: Terezas dzimšanas apliecība
Attēls: Terezas dzimšanas apliecība
Aiga sazinās ar arhīviem Latvijā, pa pastu saņem izziņas un noskaidro, ka viņas mamma bijusi divos bērnunamos – Liepājā un Jēkabpilī. Aiga fiksē noskaidroto audio dienagrāmatā:
"Nepilnu divu gadu vecumā, pavisam maziņu, viņu nosūtīja uz Liepāju, un nosūtītājs ir Veselības aizsardzības ministrija un ievietošanas iemesls – "Vientuļās mātes bērns". Māte atrodas apcietinājumā, ir teikts šajā izziņā."
"Nepilnu divu gadu vecumā, pavisam maziņu, viņu nosūtīja uz Liepāju, un nosūtītājs ir Veselības aizsardzības ministrija un ievietošanas iemesls – "Vientuļās mātes bērns". Māte atrodas apcietinājumā, ir teikts šajā izziņā."
Izziņa no Liepājas zonālā valsts arhīva
Aiga sazinās ar Siguldas valsts zonālo arhīvu, un tajā tiek atrasta Terezas lieta. Mapē ir diplomi, raksturojumi, arī Terezas mātes sūtītās vēstules. Aiga dodas uz arhīvu apskatīt mammas lietu.
Mana mamma Tereza Veckalne piedzima Lietuvas Padomju Sociālistiskajā Republikā 1955. gada 29. janvārī. Pēc Staļina nāves ir pagājuši nepilni divi gadi.
Manā iztēlē tas ir laiks, kad Padomju Savienībā joprojām valda liels trūkums, tiek novērstas kara sekas, notiek dažādas represijas. Cilvēks ir tikai skrūvīte lielajā sistēmas iekārtā, un svarīga šīs sistēmas daļa ir arī bērnunami.
Šis ir dokumentāls stāsts "Mammas lieta" par manu mammu, kura uzauga bērnu namā, un mani, kura pēc 40 gadiem mēģina saprast, kāpēc tā notika.
Latvijas Radio podkāstam "Dokumentārijs" to veidoju es – Aiga Veckalne – un redaktore Dace Krejere.
2. sērija. Tereza
Pirms ķeros klāt meklējumiem arhīvā, mēģinu apkopot visu, ko jau zinu par mammas nokļūšanu bērnunamā, un atcerēties papildu detaļas.
Atminos, ka mamma stāstīja, ka bijusi bērnunamā Pļaviņās, kur pavisam maziņa esot aizvesta no vecmāmiņas mājas Kauņā.
Meklēju internetā, taču atrodu tikai Ābeļu bērnunamu tolaik Jēkabpils rajonā, un pēkšņi viss saslēdzas – mamma tiešām pieminēja vārdu "абельский" – Ābeļu.
[Telefona zvana signāls]
Arhīva darbiniece: Jēkabpils zonālais valsts arhīvs!
Aiga: Labdien! Mani sauc Aiga Veckalne, un es meklēju savas mammas lietu Ābeļu bērnunama fondā.
Laipna darbiniece saka, ka Ābeļu bērnunama fonds viņiem tiešām ir. Viņa gan neesot pārliecināta, vai tur būs bērnu lietas. Tās parasti deva skolai, uz kuru bērns vēlāk nosūtīts, taču viņa rosina mani sūtīt elektronisku pieprasījumu Latvijas Nacionālajam arhīvam.
Pēc divām nedēļām saņemu izziņu no Jēkabpils zonālā arhīva. Sajūtu īstu izmeklētāja prieku.
[Audiodienasgrāmata]
Tikko uzzināju, ka mamma patiešām bija Ābeļu bērnunamā Jēkabpils rajonā. Mana atmiņa mani nepievīla. Viņa tur bija no 1958. līdz 1962. gadam. Tas, ko nezināju: ka viņa tika atvesta uz Ābeļu bērnunamu no Liepājas bērnunama šajā 1958. gadā. Tātad viņai bija trīs gadi. Nezināju, ka viņa pirms tam bija vēl Liepājas bērnunamā.
Tas apstiprina manas atmiņas un manu teoriju par to, ka tas stāsts sākās Liepājā, kur it kā strādājusi viņas māte.
Izziņā norādītas arī ziņas par vecākiem. Tēva nav. To jau zināju, ka mammas tēvs nekur netiek norādīts. Māte ir vientuļa. Profesijas nav, darbavietas nav. Dzīvo Lietuvas PSR, Kauņā, Krasnautas ielā 32, dzīvoklis 4.
Sekoju radurakstu pētnieces Agneses Lūses padomam šķetināt dokumentu aiz dokumenta un sūtu pieprasījumu Liepājas zonālajam [valsts] arhīvam.
Jau pēc pāris nedēļām pastkastītē saņemu nelielu aploksni – sūtījumu no Liepājas zonālā [valsts] arhīva. Tā ir izziņa – viena A4 lapa, kas salocīta četrās daļās.
[Audiodienasgrāmata]
Šajā izziņā ir teikts, ka viņa tika ievietota Liepājas Republikāniskajā zīdaiņu namā 1956. gada 14. decembrī – viņai bija nepilni divi gadi. Viņa dzimusi 1955. gada 29. janvārī un nepilnu divu gadu vecumā, pavisam maziņu, viņu nosūtīja uz Liepāju, un nosūtītājs ir Veselības aizsardzības ministrija un ievietošanas iemesls – "Vientuļās mātes bērns". Māte Tiškevičiute Regīna Zenona meita (es tagad zinu sava vecvectēva vārdu – Zenons) atrodas apcietinājumā, ir teikts šajā izziņā. Tātad tas bija iemesls, viņa bija vientuļā māte, kura atradās apcietinājumā.
Jūtos satraukta, šo lasot. It kā verot vaļā kādu noslēpumu, kas vienlaikus ir arī stāsts par to, kas es esmu, no kurienes es nāku. Arī šajā izziņā uzzinu ko jaunu.
Mana vecāmamma Regīna ir bijusi cietumā.
Ieraugot vārdu "apcietinājums", pēkšņi atmiņā ataust mammas stāsts, ka viņas māte ir it kā strādājusi Liepājā kādā tekstila rūpnīcā vai šūšanas cehā, kur kaut ko nozagusi, vēlāk aizturēta un apcietināta.
Apmaiņā par brīvlaišanu, kā stāstīja mana mamma, Regīnai esot piedāvāts atteikties no meitas, ko viņa arī izdarījusi.
Bērnībā man šis stāsts likās tik neticams, bet tagad, redzot šo izziņu, saprotu, ka vismaz daļa tā, proti, par būšanu nebrīvē, ir patiesa. Tas izskaidrotu arī faktu, ka mana mamma bija Liepājas bērnunamā.
Izziņā, ko saņemu no Jēkabpils zonālā arhīva, ir arī norādīts, kur mamma 1962. gadā aizsūtīta tālāk – proti, uz Siguldas internātskolu.
[Telefona zvana signāls]
Zvanu Siguldas arhīvam.
Aiga: Labdien! Mani sauc Aiga Veckalne, un es meklēju informāciju par savu mammu.
Sākumā tā darbiniece ir skeptiska, jo nezina, vai tik senas internātskolas audzēkņu lietas pie viņiem vispār vēl ir. Neko daudz man nesola.
Taču pieprasījumu nosūtu, un diezgan drīz man zvana no arhīva un saka, ka mammas lieta tur esot, turklāt diezgan pabieza – tajā ir vēstules, liecības un citi dokumenti.
Arhivāre man iesaka doties uz arhīvu, lai pati varu izpētīt visu un saprast, ko vēlos nokopēt.
[Braucošas automašīnas un navigācijas lietotnes Waze skaņas]
Vasaras vidū dodos uz Siguldu.
Sajūtas ir pretrunīgas – gan cerība, ka atradīšu nozīmīgu informāciju par Regīnu, piemēram, viņas apcietināšanas lietas materiālus. Vai apliecinājumu tam, ka viņa ir meklējusi manu mammu.
Ceru arī uzzināt vairāk par manas mammas bērnību un raksturu.
[Automašīnā ierakstīta audiopiezīme]
Es pēkšņi tik labi viņu saprotu un tik ļoti redzu, ka viss, kā viņa darīja un kā viņa rīkojās, cik tas viss bija cilvēcīgi un tāpēc, ka tāda viņa bija. Vienīgais, par ko man ir visgrūtāk un visskumjāk, ka neesmu to izdarījusi agrāk. Es taču varēju šo izpēti veikt un nonākt pie šādas sapratnes un pietuvināties savai mammai daudz agrāk, nevis tagad, kad no tā patiesībā vairs nav lielas jēgas.
Aiga: Labdien!
Arhīva darbiniece: Lūdzu, lūdzu, nāciet tālāk!
Esmu Siguldas arhīvā.
Darbiniece lūdz mani iekārtoties lasītavā – gaišā telpā ar logiem. Tajā ir vairāki galdi, bet pie sienas – izstāde par Eduarda Smiļģa līdzgaitnieces Felicitas Ertneres radurakstiem.
Arhivāre noliek man priekšā mammas lietu. Tā ir gaišos kartona vākos, kas laika gaitā nobružājusies un sasmērējušies.
Uz vāka krievu valodā rakstīts: Tiškevičiute Teresa, 29.01.1955.
Drīkstu nofotografēt visu, ko vēlos. "Mājas gan neko nevajadzētu nest," piekodina darbiniece un atstāj mani vienu pašu.
Mape ir dažādi dokumenti, un tā ir vismaz divus centimetrus bieza. Tie ir gan krieviski, gan lietuviski, šis tas ir latviski. Ar roku rakstīti, drukāti ar rakstāmmašīnu. Lielāki, mazāki, pat mazas zīmītes.
Lietas dokumenti ir iesieti secībā no jaunākā uz senāko – no skolas pabeigšanas līdz skolas gaitu uzsākšanai, tāpēc paiet kāds laiks, līdz atrodu Regīnas 1964. gada 16. janvārī uzrakstīto pirmo vēstuli skolai.
Manai mammai tad ir nepilni 10 gadi.
[Aiga lasa vēstuli]
Cienījamais biedri Direktor! Vispirms vēlos atvainoties, ka traucēju. Redziet…
Viņa [krievu valodā] raksta, ka ir nesen uzzinājusi, ka meita atrodas Siguldas internātskolā. Jautā, kā meitai klājas, kā viņa mācās, kāda ir viņas veselība. Lūdz, vai varētu saņemt pāris Terezas rakstītas rindiņas. Meitas fotokartīti.
[Aiga lasa vēstuli]
Pagaidām es nevaru viņu paņemt pie sevis, jo man nav dzīvojamās platības, es pati dzīvoju ļoti mazā dzīvoklī, bet, tiklīdz man uzlabosies apstākļi, es uzreiz viņu paņemšu pie sevis. Uzrakstiet, ja viņai kaut kas ir vajadzīgs, un tad es atsūtīšu.
Man tas šķiet ļoti aizkustinoši un arī apliecina, ka viņa ir meklējusi manu mammu.
Tātad 1964. gada 16. janvāris. Mammai ir deviņi gadi, un viņa ir no 1958. gada prom, tātad bija nepieciešami seši gadi, lai Regīna atrastu viņu vai izteiktu vēlmi viņu atrast.
Manas mammas draudzene Sveta, ar kuru viņa kopā bijusi gan Jēkabpils bērnunamā, gan Siguldas internātskolā, atminas, ka Regīna ir arī ieradusies meitu apciemot un ka mana mamma ir ilgi slēpusies no viņas mežā, jo nav gribējusi vai baidījusies satikt.
Lielākā daļa Siguldas arhīva lietā esošo materiālu ir saistīta ar Regīnu un viņas parādu par mammas uzturēšanos internātskolā. Izrādās, mana mamma pirmos divus gadus, kad mācījās internātskolā, bija valsts apgādībā, taču no 1964. gada Regīnai turpmāk jāmaksā par meitas uzturēšanos šeit.
Samaksa bija atkarīga no vecāka izpeļņas, tāpēc vajadzēja regulāri iesniegt izziņas no darba devēja.
[Arhīvā ierakstīta audiopiezīme]
Tiek pievienota namu pārvaldes izziņa, ka viņa nestrādā. Radiorūpnīcas izziņa, ka Regīna tur vairs nestrādā. Un arī no kombināta, ka viņa tur vairs nestrādā.
Šķirstot Regīnas izziņas, uzzinu, ka viņa ļoti bieži nestrādājusi, ko apliecina vairākas namu pārvaldes sniegtās izziņas. Vai arī strādājusi ne pārāk kvalificētu darbu – par mācekli radiorūpnīcā, par apkopēju muzikālajā teātri, par apsardzi milicijas iecirknī.
[Arhīvā ierakstīta audiopiezīme]
Lūk, kārtējais atgādinājums, ka viņa nav samaksājusi, jo nav izziņu. "Atsūtiet izziņas."
Sarakste ir apjomīga – skolas grāmatvede vai direktors sūta atgādinājumu par parādu, Regīna atbild, ka nesaprot, kā veidojusies summa, lūdz to paskaidrot.
[Aiga lasa dokumentus]
Vājas redzes dēļ jāraksta atlūgums.
Šobrīd nekur nestrādāju.
Man ir ļoti grūti, esmu pati slima, man ir slimi nervi, un man ir vēl viens bērns. Ar vīru nedzīvoju.
[Aigas audiopiezīme arhīvā]
Varbūt vīrs bija cietumā tajā laikā.
[Aiga lasa dokumentus]
Un vēl 16 rubļus, ko es biju parādā, es nosūtu.
Lūdzu, man paziņojiet, kādas izziņas man jānosūta no namu pārvaldes, ka es nestrādāju.
Regīnas vēstules visbiežāk ir rakstītas uz līniju vai rūtiņu lapām, kas izrautas no burtnīcas. Dažas no tām ir rakstītas ar zīmuli. Ļoti pieklājīgas, detalizētas. Uzrakstītas plašā rokrakstā.
Jāsaka, ka sākumā esmu nedaudz vīlusies. Gribējās šajā skolas lietā vairāk uzzināt par mammu, kādu viņas raksturojumu vai piezīmi, viņas vēstuli, fotogrāfiju, kaut ko personīgu. Ieraudzīt viņas skolas gaitas, iztēloties, kā viņai te klājies.
Tomēr vēlāk apjaušu, ka šeit ir Regīna – viņas rokraksts, bažas, personība, viņas dzīves ķibeles un ģimenes situācija.
Lietā atrastā sarakste un telegrammas liecina, ka 1964. gada vasarā mana mamma devās uz Kauņu. Apciemot radus. Un tā turpmāk katru vasaru, kamēr mācījās internātā. To man savulaik stāstīja arī mamma. Tiem bērniem, kuriem nebija radinieku, bija jādodas uz vasaras nometni. Internātskolā neviens nepalika.
Pašās lietās beigās atrodu trīs raksturojumus – viens tapis Liepājas zīdaiņu namā pirms mammas došanās uz Jēkabpili, pārējie divi – Ābeļu bērnunamā.
[Fonā Aiga lasa raksturojumu]
1958. gada 6. oktobrī Liepājas bērnunama pedagoģe krievu valodā raksta:
Bērns runā brīvi, gariem teikumiem un pareizi. Bagāts vārdu krājums, ļoti laba atmiņa un fantāzija. Dzied dziesmiņas, stāsta stāstiņus, atceras, labi zina dažādus sadzīves priekšmetus un situācijas, ēd kārtīgi, apģērbjas un noģērbjas ar tikai nelielu palīdzību. Spēlējas patstāvīgi. Sveicinās. Saka "paldies". Zina krāsas."
[Aigas audiopiezīme arhīvā[
Mammai ir nepilni trīs gadi.
Šajā īsajā dokumentā mani satricina doma, ka mana mamma vairs neaug savā ģimenē un dzied dziesmiņas un runā teikumos valodā, kas nav viņas dzimtā.
Vēl Siguldas arhīva lietā ir divi diplomi par panākumiem sportā. Arhivāre man vēlāk pajautā, vai tos nofotografēju. Esot tik skaisti un krāsaini.
Mana mamma bija ļoti sportiska. Atceros, kā viņa stāstīja, ka skolā nodarbojusies ar vieglatlētiku un futbolu. Pat piedalījās Latvijas mēroga sacensībās zēna komandā, jo izskatījusies pēc puikas un neviens to nav pamanījis.
Vēlāk, jau pieaugušā vecumā, viņa peldēja, šāva ar loku, spēlēja galda tenisu un arī futbolu.
Pēc dažām nedēļām atkal esmu Siguldā un aizbraucu arī uz kādreizējo mammas internātskolu. Tagad šeit, šajā pašā ēkā Gaujas stāvkrastā, atrodas Laurenču sākumskola. Abas internātskolas ēkas ir vietā – tieši tā, kā es to atceros no pastaigas ar mammu. Viņa reiz šeit mani bija atvedusi, kad biju maza.
Vienā – mazākajā ēkā – bijusi kopmītne, otrā – skola.
Vēlos aplūkot, kā izskatās vide, kur mamma pavadīja nozīmīgu savas bērnības daļu. Viņa stāstīja, kā viņi ar klasesbiedriem šeit savā nodabā plosījušies pa mežiem un gravām, meklējuši Otrā pasaules karā lādiņus, spēlējuši spēles, iekopuši skolas dārzu.
Iztēlojos savu mammu maziņu. Kā bija dzīvot šeit? Vai viņa viegli atrada kopīgu valodu ar pārējiem? Kā tika galā? Kā viņa izdzīvoja internātskolā?
Laurenčus tagad ieraugu citām acīm. Kādreiz, kad viņa minēja, ka uzaugusi bērnunamā, vēlāk mācījusies šeit, internātā, es, protams, sapratu, ka tas nebija viegli. Bet tagad, uzzinot arvien vairāk jau pieaugušā vecumā un šo stāstu pētot, aptveru, cik smagi un traumatiski tas, visticamāk, ir bijis. Un kā tas ir ietekmējis viņas turpmāko dzīvi.
Atgriežoties mājās, šķirstu mammas jaunības dienu piezīmju blociņus, kas ilgu laiku stāvējuši manā vēstuļu kastē, un tur ieraugu vairāku Padomju Savienības cirka skolu adreses.
Cirka skola.
Pēkšņi atceros, ka tas bija mammas sapnis. Viņa ļoti gribēja tur mācīties, kļūt par cirka mākslinieci.
Tā vietā viņa pēc internātskolas beigšanas nosūtīta uz celtniecības tehnikumu, kuru izvēlējās sistēma.
Vēlāk viņa vienmēr strādāja tur, kur vajadzēja, kur bija iespēja, apstākļu spiesta.
Kad pirms vairākiem gadiem saņēmu piedāvājumu gadu strādāt ASV, mamma bija viens no pirmajiem cilvēkiem, kuriem to paziņoju. Viņa sacīja, ka man noteikti jābrauc, ka viņa pat redzējusi sapni, ka es dzīvoju Amerikā.
Mamma vienmēr ļāva piepildīt manus sapņus, uzticējās manām izvēlēm un neiejaucās. Es varu piepildīt arī tos sapņus, kas viņai bija liegti.
Mammas internātskolas lietā nav nekā par Regīnas apcietinājumu. Ir jāuzzina par Regīnu vēl vairāk. Viņas lēmumi ir ietekmējuši gan manas mammas dzīvi, gan arī manu.
Kāpēc, atrodot meitu 1964. gadā, Regīna nelūdza viņu pārvest uz Kauņu? Tur taču ir internātskolas, arī tur mamma varētu turpināt mācīties. Tur viņa iemācītos lietuviešu valodu.
Saprotu, ka jādodas uz Lietuvu. Kur Regīna dzīvoja līdz mūža beigām un kur joprojām dzīvo mammas brālis.
Šis ir podkāsts "Dokumentārijs". Stāsts "Mammas lieta".
Mani sauc Aiga Veckalne.
Manā iztēlē tas ir laiks, kad Padomju Savienībā joprojām valda liels trūkums, tiek novērstas kara sekas, notiek dažādas represijas. Cilvēks ir tikai skrūvīte lielajā sistēmas iekārtā, un svarīga šīs sistēmas daļa ir arī bērnunami.
Šis ir dokumentāls stāsts "Mammas lieta" par manu mammu, kura uzauga bērnu namā, un mani, kura pēc 40 gadiem mēģina saprast, kāpēc tā notika.
Latvijas Radio podkāstam "Dokumentārijs" to veidoju es – Aiga Veckalne – un redaktore Dace Krejere.
2. sērija. Tereza
Pirms ķeros klāt meklējumiem arhīvā, mēģinu apkopot visu, ko jau zinu par mammas nokļūšanu bērnunamā, un atcerēties papildu detaļas.
Atminos, ka mamma stāstīja, ka bijusi bērnunamā Pļaviņās, kur pavisam maziņa esot aizvesta no vecmāmiņas mājas Kauņā.
Meklēju internetā, taču atrodu tikai Ābeļu bērnunamu tolaik Jēkabpils rajonā, un pēkšņi viss saslēdzas – mamma tiešām pieminēja vārdu "абельский" – Ābeļu.
[Telefona zvana signāls]
Arhīva darbiniece: Jēkabpils zonālais valsts arhīvs!
Aiga: Labdien! Mani sauc Aiga Veckalne, un es meklēju savas mammas lietu Ābeļu bērnunama fondā.
Laipna darbiniece saka, ka Ābeļu bērnunama fonds viņiem tiešām ir. Viņa gan neesot pārliecināta, vai tur būs bērnu lietas. Tās parasti deva skolai, uz kuru bērns vēlāk nosūtīts, taču viņa rosina mani sūtīt elektronisku pieprasījumu Latvijas Nacionālajam arhīvam.
Pēc divām nedēļām saņemu izziņu no Jēkabpils zonālā arhīva. Sajūtu īstu izmeklētāja prieku.
[Audiodienasgrāmata]
Tikko uzzināju, ka mamma patiešām bija Ābeļu bērnunamā Jēkabpils rajonā. Mana atmiņa mani nepievīla. Viņa tur bija no 1958. līdz 1962. gadam. Tas, ko nezināju: ka viņa tika atvesta uz Ābeļu bērnunamu no Liepājas bērnunama šajā 1958. gadā. Tātad viņai bija trīs gadi. Nezināju, ka viņa pirms tam bija vēl Liepājas bērnunamā.
Tas apstiprina manas atmiņas un manu teoriju par to, ka tas stāsts sākās Liepājā, kur it kā strādājusi viņas māte.
Izziņā norādītas arī ziņas par vecākiem. Tēva nav. To jau zināju, ka mammas tēvs nekur netiek norādīts. Māte ir vientuļa. Profesijas nav, darbavietas nav. Dzīvo Lietuvas PSR, Kauņā, Krasnautas ielā 32, dzīvoklis 4.
Sekoju radurakstu pētnieces Agneses Lūses padomam šķetināt dokumentu aiz dokumenta un sūtu pieprasījumu Liepājas zonālajam [valsts] arhīvam.
Jau pēc pāris nedēļām pastkastītē saņemu nelielu aploksni – sūtījumu no Liepājas zonālā [valsts] arhīva. Tā ir izziņa – viena A4 lapa, kas salocīta četrās daļās.
[Audiodienasgrāmata]
Šajā izziņā ir teikts, ka viņa tika ievietota Liepājas Republikāniskajā zīdaiņu namā 1956. gada 14. decembrī – viņai bija nepilni divi gadi. Viņa dzimusi 1955. gada 29. janvārī un nepilnu divu gadu vecumā, pavisam maziņu, viņu nosūtīja uz Liepāju, un nosūtītājs ir Veselības aizsardzības ministrija un ievietošanas iemesls – "Vientuļās mātes bērns". Māte Tiškevičiute Regīna Zenona meita (es tagad zinu sava vecvectēva vārdu – Zenons) atrodas apcietinājumā, ir teikts šajā izziņā. Tātad tas bija iemesls, viņa bija vientuļā māte, kura atradās apcietinājumā.
Jūtos satraukta, šo lasot. It kā verot vaļā kādu noslēpumu, kas vienlaikus ir arī stāsts par to, kas es esmu, no kurienes es nāku. Arī šajā izziņā uzzinu ko jaunu.
Mana vecāmamma Regīna ir bijusi cietumā.
Ieraugot vārdu "apcietinājums", pēkšņi atmiņā ataust mammas stāsts, ka viņas māte ir it kā strādājusi Liepājā kādā tekstila rūpnīcā vai šūšanas cehā, kur kaut ko nozagusi, vēlāk aizturēta un apcietināta.
Apmaiņā par brīvlaišanu, kā stāstīja mana mamma, Regīnai esot piedāvāts atteikties no meitas, ko viņa arī izdarījusi.
Bērnībā man šis stāsts likās tik neticams, bet tagad, redzot šo izziņu, saprotu, ka vismaz daļa tā, proti, par būšanu nebrīvē, ir patiesa. Tas izskaidrotu arī faktu, ka mana mamma bija Liepājas bērnunamā.
Izziņā, ko saņemu no Jēkabpils zonālā arhīva, ir arī norādīts, kur mamma 1962. gadā aizsūtīta tālāk – proti, uz Siguldas internātskolu.
[Telefona zvana signāls]
Zvanu Siguldas arhīvam.
Aiga: Labdien! Mani sauc Aiga Veckalne, un es meklēju informāciju par savu mammu.
Sākumā tā darbiniece ir skeptiska, jo nezina, vai tik senas internātskolas audzēkņu lietas pie viņiem vispār vēl ir. Neko daudz man nesola.
Taču pieprasījumu nosūtu, un diezgan drīz man zvana no arhīva un saka, ka mammas lieta tur esot, turklāt diezgan pabieza – tajā ir vēstules, liecības un citi dokumenti.
Arhivāre man iesaka doties uz arhīvu, lai pati varu izpētīt visu un saprast, ko vēlos nokopēt.
[Braucošas automašīnas un navigācijas lietotnes Waze skaņas]
Vasaras vidū dodos uz Siguldu.
Sajūtas ir pretrunīgas – gan cerība, ka atradīšu nozīmīgu informāciju par Regīnu, piemēram, viņas apcietināšanas lietas materiālus. Vai apliecinājumu tam, ka viņa ir meklējusi manu mammu.
Ceru arī uzzināt vairāk par manas mammas bērnību un raksturu.
[Automašīnā ierakstīta audiopiezīme]
Es pēkšņi tik labi viņu saprotu un tik ļoti redzu, ka viss, kā viņa darīja un kā viņa rīkojās, cik tas viss bija cilvēcīgi un tāpēc, ka tāda viņa bija. Vienīgais, par ko man ir visgrūtāk un visskumjāk, ka neesmu to izdarījusi agrāk. Es taču varēju šo izpēti veikt un nonākt pie šādas sapratnes un pietuvināties savai mammai daudz agrāk, nevis tagad, kad no tā patiesībā vairs nav lielas jēgas.
Aiga: Labdien!
Arhīva darbiniece: Lūdzu, lūdzu, nāciet tālāk!
Esmu Siguldas arhīvā.
Darbiniece lūdz mani iekārtoties lasītavā – gaišā telpā ar logiem. Tajā ir vairāki galdi, bet pie sienas – izstāde par Eduarda Smiļģa līdzgaitnieces Felicitas Ertneres radurakstiem.
Arhivāre noliek man priekšā mammas lietu. Tā ir gaišos kartona vākos, kas laika gaitā nobružājusies un sasmērējušies.
Uz vāka krievu valodā rakstīts: Tiškevičiute Teresa, 29.01.1955.
Drīkstu nofotografēt visu, ko vēlos. "Mājas gan neko nevajadzētu nest," piekodina darbiniece un atstāj mani vienu pašu.
Mape ir dažādi dokumenti, un tā ir vismaz divus centimetrus bieza. Tie ir gan krieviski, gan lietuviski, šis tas ir latviski. Ar roku rakstīti, drukāti ar rakstāmmašīnu. Lielāki, mazāki, pat mazas zīmītes.
Lietas dokumenti ir iesieti secībā no jaunākā uz senāko – no skolas pabeigšanas līdz skolas gaitu uzsākšanai, tāpēc paiet kāds laiks, līdz atrodu Regīnas 1964. gada 16. janvārī uzrakstīto pirmo vēstuli skolai.
Manai mammai tad ir nepilni 10 gadi.
[Aiga lasa vēstuli]
Cienījamais biedri Direktor! Vispirms vēlos atvainoties, ka traucēju. Redziet…
Viņa [krievu valodā] raksta, ka ir nesen uzzinājusi, ka meita atrodas Siguldas internātskolā. Jautā, kā meitai klājas, kā viņa mācās, kāda ir viņas veselība. Lūdz, vai varētu saņemt pāris Terezas rakstītas rindiņas. Meitas fotokartīti.
[Aiga lasa vēstuli]
Pagaidām es nevaru viņu paņemt pie sevis, jo man nav dzīvojamās platības, es pati dzīvoju ļoti mazā dzīvoklī, bet, tiklīdz man uzlabosies apstākļi, es uzreiz viņu paņemšu pie sevis. Uzrakstiet, ja viņai kaut kas ir vajadzīgs, un tad es atsūtīšu.
Man tas šķiet ļoti aizkustinoši un arī apliecina, ka viņa ir meklējusi manu mammu.
Tātad 1964. gada 16. janvāris. Mammai ir deviņi gadi, un viņa ir no 1958. gada prom, tātad bija nepieciešami seši gadi, lai Regīna atrastu viņu vai izteiktu vēlmi viņu atrast.
Manas mammas draudzene Sveta, ar kuru viņa kopā bijusi gan Jēkabpils bērnunamā, gan Siguldas internātskolā, atminas, ka Regīna ir arī ieradusies meitu apciemot un ka mana mamma ir ilgi slēpusies no viņas mežā, jo nav gribējusi vai baidījusies satikt.
Lielākā daļa Siguldas arhīva lietā esošo materiālu ir saistīta ar Regīnu un viņas parādu par mammas uzturēšanos internātskolā. Izrādās, mana mamma pirmos divus gadus, kad mācījās internātskolā, bija valsts apgādībā, taču no 1964. gada Regīnai turpmāk jāmaksā par meitas uzturēšanos šeit.
Samaksa bija atkarīga no vecāka izpeļņas, tāpēc vajadzēja regulāri iesniegt izziņas no darba devēja.
[Arhīvā ierakstīta audiopiezīme]
Tiek pievienota namu pārvaldes izziņa, ka viņa nestrādā. Radiorūpnīcas izziņa, ka Regīna tur vairs nestrādā. Un arī no kombināta, ka viņa tur vairs nestrādā.
Šķirstot Regīnas izziņas, uzzinu, ka viņa ļoti bieži nestrādājusi, ko apliecina vairākas namu pārvaldes sniegtās izziņas. Vai arī strādājusi ne pārāk kvalificētu darbu – par mācekli radiorūpnīcā, par apkopēju muzikālajā teātri, par apsardzi milicijas iecirknī.
[Arhīvā ierakstīta audiopiezīme]
Lūk, kārtējais atgādinājums, ka viņa nav samaksājusi, jo nav izziņu. "Atsūtiet izziņas."
Sarakste ir apjomīga – skolas grāmatvede vai direktors sūta atgādinājumu par parādu, Regīna atbild, ka nesaprot, kā veidojusies summa, lūdz to paskaidrot.
[Aiga lasa dokumentus]
Vājas redzes dēļ jāraksta atlūgums.
Šobrīd nekur nestrādāju.
Man ir ļoti grūti, esmu pati slima, man ir slimi nervi, un man ir vēl viens bērns. Ar vīru nedzīvoju.
[Aigas audiopiezīme arhīvā]
Varbūt vīrs bija cietumā tajā laikā.
[Aiga lasa dokumentus]
Un vēl 16 rubļus, ko es biju parādā, es nosūtu.
Lūdzu, man paziņojiet, kādas izziņas man jānosūta no namu pārvaldes, ka es nestrādāju.
Regīnas vēstules visbiežāk ir rakstītas uz līniju vai rūtiņu lapām, kas izrautas no burtnīcas. Dažas no tām ir rakstītas ar zīmuli. Ļoti pieklājīgas, detalizētas. Uzrakstītas plašā rokrakstā.
Jāsaka, ka sākumā esmu nedaudz vīlusies. Gribējās šajā skolas lietā vairāk uzzināt par mammu, kādu viņas raksturojumu vai piezīmi, viņas vēstuli, fotogrāfiju, kaut ko personīgu. Ieraudzīt viņas skolas gaitas, iztēloties, kā viņai te klājies.
Tomēr vēlāk apjaušu, ka šeit ir Regīna – viņas rokraksts, bažas, personība, viņas dzīves ķibeles un ģimenes situācija.
Lietā atrastā sarakste un telegrammas liecina, ka 1964. gada vasarā mana mamma devās uz Kauņu. Apciemot radus. Un tā turpmāk katru vasaru, kamēr mācījās internātā. To man savulaik stāstīja arī mamma. Tiem bērniem, kuriem nebija radinieku, bija jādodas uz vasaras nometni. Internātskolā neviens nepalika.
Pašās lietās beigās atrodu trīs raksturojumus – viens tapis Liepājas zīdaiņu namā pirms mammas došanās uz Jēkabpili, pārējie divi – Ābeļu bērnunamā.
[Fonā Aiga lasa raksturojumu]
1958. gada 6. oktobrī Liepājas bērnunama pedagoģe krievu valodā raksta:
Bērns runā brīvi, gariem teikumiem un pareizi. Bagāts vārdu krājums, ļoti laba atmiņa un fantāzija. Dzied dziesmiņas, stāsta stāstiņus, atceras, labi zina dažādus sadzīves priekšmetus un situācijas, ēd kārtīgi, apģērbjas un noģērbjas ar tikai nelielu palīdzību. Spēlējas patstāvīgi. Sveicinās. Saka "paldies". Zina krāsas."
[Aigas audiopiezīme arhīvā[
Mammai ir nepilni trīs gadi.
Šajā īsajā dokumentā mani satricina doma, ka mana mamma vairs neaug savā ģimenē un dzied dziesmiņas un runā teikumos valodā, kas nav viņas dzimtā.
Vēl Siguldas arhīva lietā ir divi diplomi par panākumiem sportā. Arhivāre man vēlāk pajautā, vai tos nofotografēju. Esot tik skaisti un krāsaini.
Mana mamma bija ļoti sportiska. Atceros, kā viņa stāstīja, ka skolā nodarbojusies ar vieglatlētiku un futbolu. Pat piedalījās Latvijas mēroga sacensībās zēna komandā, jo izskatījusies pēc puikas un neviens to nav pamanījis.
Vēlāk, jau pieaugušā vecumā, viņa peldēja, šāva ar loku, spēlēja galda tenisu un arī futbolu.
Pēc dažām nedēļām atkal esmu Siguldā un aizbraucu arī uz kādreizējo mammas internātskolu. Tagad šeit, šajā pašā ēkā Gaujas stāvkrastā, atrodas Laurenču sākumskola. Abas internātskolas ēkas ir vietā – tieši tā, kā es to atceros no pastaigas ar mammu. Viņa reiz šeit mani bija atvedusi, kad biju maza.
Vienā – mazākajā ēkā – bijusi kopmītne, otrā – skola.
Vēlos aplūkot, kā izskatās vide, kur mamma pavadīja nozīmīgu savas bērnības daļu. Viņa stāstīja, kā viņi ar klasesbiedriem šeit savā nodabā plosījušies pa mežiem un gravām, meklējuši Otrā pasaules karā lādiņus, spēlējuši spēles, iekopuši skolas dārzu.
Iztēlojos savu mammu maziņu. Kā bija dzīvot šeit? Vai viņa viegli atrada kopīgu valodu ar pārējiem? Kā tika galā? Kā viņa izdzīvoja internātskolā?
Laurenčus tagad ieraugu citām acīm. Kādreiz, kad viņa minēja, ka uzaugusi bērnunamā, vēlāk mācījusies šeit, internātā, es, protams, sapratu, ka tas nebija viegli. Bet tagad, uzzinot arvien vairāk jau pieaugušā vecumā un šo stāstu pētot, aptveru, cik smagi un traumatiski tas, visticamāk, ir bijis. Un kā tas ir ietekmējis viņas turpmāko dzīvi.
Atgriežoties mājās, šķirstu mammas jaunības dienu piezīmju blociņus, kas ilgu laiku stāvējuši manā vēstuļu kastē, un tur ieraugu vairāku Padomju Savienības cirka skolu adreses.
Cirka skola.
Pēkšņi atceros, ka tas bija mammas sapnis. Viņa ļoti gribēja tur mācīties, kļūt par cirka mākslinieci.
Tā vietā viņa pēc internātskolas beigšanas nosūtīta uz celtniecības tehnikumu, kuru izvēlējās sistēma.
Vēlāk viņa vienmēr strādāja tur, kur vajadzēja, kur bija iespēja, apstākļu spiesta.
Kad pirms vairākiem gadiem saņēmu piedāvājumu gadu strādāt ASV, mamma bija viens no pirmajiem cilvēkiem, kuriem to paziņoju. Viņa sacīja, ka man noteikti jābrauc, ka viņa pat redzējusi sapni, ka es dzīvoju Amerikā.
Mamma vienmēr ļāva piepildīt manus sapņus, uzticējās manām izvēlēm un neiejaucās. Es varu piepildīt arī tos sapņus, kas viņai bija liegti.
Mammas internātskolas lietā nav nekā par Regīnas apcietinājumu. Ir jāuzzina par Regīnu vēl vairāk. Viņas lēmumi ir ietekmējuši gan manas mammas dzīvi, gan arī manu.
Kāpēc, atrodot meitu 1964. gadā, Regīna nelūdza viņu pārvest uz Kauņu? Tur taču ir internātskolas, arī tur mamma varētu turpināt mācīties. Tur viņa iemācītos lietuviešu valodu.
Saprotu, ka jādodas uz Lietuvu. Kur Regīna dzīvoja līdz mūža beigām un kur joprojām dzīvo mammas brālis.
Šis ir podkāsts "Dokumentārijs". Stāsts "Mammas lieta".
Mani sauc Aiga Veckalne.
"Cienījamais biedri Direktor! [..] Pagaidām es nevaru viņu paņemt pie sevis, jo man nav dzīvojamās platības, es pati dzīvoju ļoti mazā dzīvoklī, bet, tiklīdz man uzlabosies apstākļi, es uzreiz viņu paņemšu pie sevis."
Terezas mātes pirmā vēstule Siguldas internātskolas direktoram krievu valodā. Foto: Siguldas valsts zonālā arhīva materiāli
Terezas mātes pirmā vēstule Siguldas internātskolas direktoram krievu valodā. Foto: Siguldas valsts zonālā arhīva materiāli
Aiga satiek mammas draudzeni Svetu – viņas kopā bijušas gan Ābeļu bērnunamā, gan Siguldas internātskolā. Draudzene atminas, ka māte Terezu Latvijā ir apciemojusi, bet meitene ir ilgi slēpusies no viņas mežā, jo nav gribējusi vai baidījusies satikt.
Tereza (pirmajā rindā trešā no kreisās puses) Ābeļu bērnunamā Jēkabpilī.
Foto uzņemts Daugavas krastā 1958. gada rudenī.
Foto: no personīgā arhīva
Foto uzņemts Daugavas krastā 1958. gada rudenī.
Foto: no personīgā arhīva
Siguldas arhīva lietā ir divi diplomi par panākumiem sportā. Aigas mamma tiešām bija ļoti sportiska. Nodarbojās ar vieglatlētiku un futbolu, piedalījās Latvijas mēroga futbola sacensībās zēnu komandā, jo izskatījusies pēc puikas un neviens to nav pamanījis. Vēlāk, jau pieaugušā vecumā, Aigas mamma peldēja, šāva ar loku, spēlēja galda tenisu, futbolu.
Aiga šķirsta mammas jaunības dienu piezīmju blociņus, un ierauga Padomju Savienības cirka skolu adreses. "Pēkšņi atceros, ka tas bija mammas sapnis. Viņa ļoti gribēja kļūt par cirka mākslinieci." Tā vietā Terezu pēc internātskolas beigšanas nosūtīja uz celtniecības tehnikumu. "Vēlāk viņa vienmēr strādāja tur, kur vajadzēja, kur bija iespēja."
Aiga šķirsta mammas jaunības dienu piezīmju blociņus, un ierauga Padomju Savienības cirka skolu adreses. "Pēkšņi atceros, ka tas bija mammas sapnis. Viņa ļoti gribēja kļūt par cirka mākslinieci." Tā vietā Terezu pēc internātskolas beigšanas nosūtīja uz celtniecības tehnikumu. "Vēlāk viņa vienmēr strādāja tur, kur vajadzēja, kur bija iespēja."
3. sērija. "Regīna"
Aiga dodas uz Lietuvu. Tur līdz mūža beigām dzīvoja Terezas māte Regīna, un Kauņā joprojām dzīvo Aigas mammas pusbrālis. Valdis viņu sagaida dzīvokļa durvīs – smaidīgs un slaids, kā allaž – tērpies sporta tērpā.
Aiga dodas uz Lietuvu. Tur līdz mūža beigām dzīvoja Terezas māte Regīna, un Kauņā joprojām dzīvo Aigas mammas pusbrālis. Valdis viņu sagaida dzīvokļa durvīs – smaidīgs un slaids, kā allaž – tērpies sporta tērpā.
Šķirstu mammas albumu, un tajā atrodu tikai vienu taustāmu liecību par manu vecomammu Regīnu. Tā ir fotogrāfija, un tajā redzami trīs cilvēki – skaista aptuveni 30 gadu veca sieviete ar tumšiem gariem matiem, apmēram sešgadīgs zēns un pusauga meitene.
Mana mamma fotokartītes otrā pusē savā smalkajā un līdzenajā rokrakstā krievu valodā raksta:
Моя семья: сестра Вита, брат Валдис, мать. г. Каунас
"Mana ģimene: māsīca Vita, brālis Valdis un māte. Kauņā."
Savu māsīcu Vitu mamma krievu valodā sauc par māsu.
Interesanti, ka mamma ir uzrakstījusi "māte", nevis "mamma". Nezinu, kad viņa ir to pierakstījusi. Attēla uzņemšanas brīdī, spriežot pēc brāļa Valda vecuma, manai mammai, visticamāk, bija kādi 14 vai 15 gadi, proti, tas bija laiks, kad viņa mācījās internātskolā.
Vārdi "mana ģimene" mani sāpīgi aizskar. Ģimene? Ģimene, ar kuru viņa nedzīvoja kopā, ģimene, ko viņa satika vien dažus gadus vasarās.
Jūtu kaklā kāpjam dusmas uz Regīnu par viņas rīcību un izvēlēm.
Šis ir dokumentāls stāsts "Mammas lieta". To Latvijas Radio podkāstam "Dokumentārijs" veidoju es – Aiga Veckalne – un redaktore Dace Krejere.
3. sērija. Regīna
Pirmā un vienīgā reize, kad Regīnu satiku, bija astoņdesmito gadu beigās – man bija kādi astoņi gadi. Mamma paņēma mani līdzi uz Kauņu, lai parādītu savu dzimto vietu. Braucām ar vilcienu plackartes vagonā un vēlu vakarā ieradāmies vecāsmātes Regīnas savrupnamā Kauņā.
Atceros, ka tur nebija nekā ēdama un Regīna bija piedzērusies. Mamma iedeva naudu ēdamajam, bet Regīna atgriezās ar pudeli šņabja un rupjmaizes "ķieģelīti".
Atminos, ka viņa visu nakti savā istabā bļaustījās un stumdīja mēbeles. Atceros viņu kā tādu sirmu spoku baltā plīvojošā naktskreklā.
Ap pieciem no rīta viņa mūs abas ar mammu izdzina ārā, jo neatpazina. Braucām uz centru ar funikulieri, kas iet no Zaļā kalna, lai atrastu ko ēdamu. Kad pēcpusdienā atgriezāmies, Regīna bija laipna un priecīga un nemaz neatcerējās, ko darījusi naktī un ka dzinusi mūs ārā.
Viesojāmies arī pie mammas pusbrāļa Valda un viņa sievas. Atceros, ka viņi mums iedeva mammai pārdošanai Rīgā kafiju un ārzemju sporta tērpu, taču mums to vilcienā nozaga. Mammai bija kauns to atzīt vai arī radi tam neticēja, tagad vairs neatceros, bet sakari ar Lietuvas radiem pārtrūka uz ilgiem laikiem.
Savu māti mana mamma Tereza vairs nesatika.
Kad 2005. gadā sāku Viļņā veidot tā uzņēmuma filiāli, kurā tolaik strādāju, mēģināju atrast savus Lietuvas radus. Man pašai nebija nekādas kontaktinformācijas, bet atradu Regīnas adresi mammas piezīmju blociņā.
Atceros, kā, aizbraucot uz Kauņu, atmiņā atausa viss – gan funikulieris, gan iela, gan nams, kur dzīvoja vecāmāte. Spiedu vairākas zvanu pogas, kas bija pie ieejas durvīm, līdz beidzot aiz tām atskanēja vecišķa un piesardzīga balss.
Kad teicu, ka meklēju Regīnu un ka esmu viņas mazmeita, kaimiņiene durvis neatvēra un turpat aiz aizvērtām durvīm pateica, ka Regīna jau sen kā mirusi. Dzīvojusi savas mājas pagrabā, jo nācies pārdot pašu savrupnamu, lai izdzīvotu, un tur, pagrabstāva dzīvoklī, arī nomirusi. Dēls bijis tolaik prom, un Regīnas līķis nogulējis istabā vairākas dienas. Kad viņš beidzot atbrauca, mātes mirstīgās atliekas bijušas žurku apgrauztas.
Turpinām sabļauties aiz aizvērtām ārdurvīm. Kaimiņiene norāda, ka tagad pagrabstāva dzīvoklī mitinās Regīnas dēls Valdis, mans onkulis, ar ģimeni. Pagraba dzīvoklī neviena nebija, tāpēc atstāju zīmīti ar savu telefona numuru.
Jau tajā pašā vakarā man piezvanīja Valda sieva Marina, un kopš tā laika pāris reižu gadā sazināmies.
Tagad esmu izpētījusi Latvijas arhīvu dokumentu un sarunāju tikties Kauņā ar mammas brāli Valdi . Viņš ar sievu un diviem dēliem Nedu un Redu ir vienīgie mammas radinieki, ko es Lietuvā zinu. Ar citiem pārtrūkuši sakari arī pašam Valdim.
Manam tēvocim Valdim pa visām laulībām kopā piedzimuši septiņi bērni. Tātad man bez Neda un Reda ir vēl pieci brālēni un māsīcas un viņu bērni, un par viņiem es gandrīz neko nezinu. Tā ir vesela liela ģimene.
Mēs gan ar mammu vienmēr domājām, ka esam divas vien. Svētkos un ikdienā.
[Audiodienasgrāmata]
Es pošos ceļā uz Lietuvu, uz Kauņu. Rīt no rīta tur braukšu, lai satiktos ar mammas brāli un viņa ģimeni un noskaidrotu vairāk par manu vecomammu un to, kāpēc mana mamma tika aizvesta uz Latviju. Gatavojos, pārdomāju visu un paņēmu dažus dokumentus līdzi, un man ir cerība, ka viņiem būs saglabājušies kādi dokumenti, varbūt kādas fotogrāfijas, atmiņas.
Es gribētu uzzināt vairāk par savu vecomammu, kas tur īsti notika, kāpēc notika, vai mana vecāmamma kādreiz nožēloja, vai viņa domāja par manu mammu.
Man ir daudz jautājumu un vienlaikus arī bailīgi. Gribas uzzināt, gribas braukt, jo neesmu viņus arī sen satikusi, bet vienlaikus arī ļoti bail, vai man izdosies kaut ko noskaidrot, kā es jutīšos, vai es nesabēdāšos, vai es to spēšu psiholoģiski izturēt. Vai viņi gribēs ar mani par to runāt?
Domāju paņemt līdzi arī tās dažas bildes, kas manai mammai ir, un secināju, ka manai mammai ir tik maz bērnības fotogrāfiju. Viņai kopā ir trīs fotogrāfijas. Trīs fotogrāfijas.
[Braucošas automašīnas skaņas]
Nopērku ciemakukulim konfekšu kasti un dodos ceļā īsi pēc deviņiem.
Kad iegriežos Višinsko ielā, mēģinu saskatīt divstāvu namu, ko esmu redzējusi vien dažas reizes, un te nu tas ir – pelēka funkcionālisma stilā celta ēka.
[Krieviski]
Ну привет!
Sveiks!
Valdis mani sagaida dzīvokļa durvīs – smaidīgs un slaids, kā allaž – tērpies sporta tērpā.
[Fonā īss dialogs krievu valodā]
Viņam ir manas mammas acis. Zilas, dzīvas un labsirdīgas.
Tēvocis mani ļoti cieši apskauj un brīdi klusējam, abi domādami par vienu un to pašu – mammas nāvi.
[Runā krieviski]
Valdis: Как там мамка умерла?
Kā mamma nomira?
Īsi izstāstu, kā tas notika. Valdu asaras.
Teresinka. Viņš nesauc māsu jeb manu mammu citādi, kā vien Teresinka. Šeit mammas īstajam vārdam "Teresa" ir arī īstais skanējums, šeit ir viņas mājas. Mani viņš mīļi sauc par "Aigutė". Savukārt mana mamma viņu allaž saukusi "Valdukas", un arī es tā turpinu darīt. Tas skan tik ierasti un dabiski.
[Runā krieviski]
Aiga: Ну ты ее с детства своего помнишь, да?
Tu no bērnības taču viņu atceries, vai ne?
Valdis: Да, конечно.
Jā, protams.
Valdis nav jāpierunā, un viņš raitā krievu valodā stāsta visu, ko zina un atceras. Valdim bija seši vai septiņi gadi, kad pirmo reizi saticis savu māsu. Viņai – 12 vai 13. Mamma bija septiņus gadus vecāka.
Abi ātri vien iedraudzējušies, kopā gājuši peldēt uz Nemunu, makšķerēt tajā, pa kluso pīpējuši un vēlāk ilgi sarakstījušies. Valdis saka, ka ilgu laiku pavadījis plaušu sanatorijā, un mamma reiz vēstulē ielikusi rubli.
[Runā krieviski]
Aiga: Принеси альбом, да.
Atnes albumu, jā.
Jautāju, vai Valdim ir Regīnas fotogrāfijas. Jā, esot vesels albums. Tajā starp daudzām citām Valda un Regīnas vīra Aļģa fotogrāfijām gan ir tikai viena manas mammas fotokartīte – mazs trīs reiz piecus centimetrus liels attēls ar robainām malām.
Valdis: Вот Тересина.
Lūk, Teresa.
Tajā uz koka mājas palodzes sēž meitene baltā kleitā ar volāniem, un aiz viņas istabā pa logu veras māte.
[Runā krieviski]
Aiga: Я сфоткаю. Такая красивая. Мне кажется, это первое лето, когда она была в Каунасе.
Es nofotografēšu. Tik skaista. Manuprāt, tā ir pirmā vasara, kad viņa bija Kauņā.
Meitenei – manai mammai – ir ļoti gaiši mati, apgriezti pa internāta "bļodiņas" modei, un viņa mēģina smaidīt. Spriežot pēc mammas vecuma fotokartītē, tā varētu būt pirmā vasara, kad viņas tikās.
[Runā krieviski]
Valdis: Так забери эту фотографию себе!
Ņem šo fotogrāfiju sev!
Regīnai bijusi tikai viena bilde ar manu mammu. Tā, it kā viņa nemaz nebūtu bijusi. Atkal jāraud.
Lūdzu tēvoci aizvest mani uz to vietu, kur reiz bijusi vecvecmāmiņas Marijas koka māja, kurā dažas vasaras pusaudža gados pavadījusi mana mamma.
[Fonā Valdis runā krieviski]
Viņš to atpazīst pēc ūdenspumpja, kas joprojām stāv ielas malā, un dažām vecajām mājām.
Ilgi stāvu klusēdama un skatos pāri uz Nemunu un domās ieraugu mazu puisēnu un pusauga meiteni baltiem matiem makšķerējam upes krastos.
Manas domas pārtrauc lietus piles. Dodamies tālāk.
[Runā krieviski]
Aiga: А ты знаешь, кто здесь похоронен?
Vai tu zini, kurš te ir apglabāts?
Valdis: Да, отец, мать.
Jā, tēvs, māte.
Braucam uz Seniavos kapiem, kur apglabāta Regīna un viņas vīrs Aļģis. Brīdi abi ar Valdi stāvam apskāvušies pie ģimenes kapu pieminekļa.
Kāda bija Regīna, es prasu. Labsirdīga. Vienmēr esot rūpējusies par Valdi.
Vēlāk lēni dodamies uz izeju un runājam par to, cik daudz neesam abi paguvuši pateikt savām mammām un cik ļoti to nožēlojam. Sajūtu milzu tuvību un atbalstu. Valdis ir mana ģimene.
[Virtuves skaņas, svilpj tējkanna]
Atgriežamies Valda dzīvoklī un turpinām sarunu, jo man vēl ir daudz jautājumu.
Prasu Valdim par savu vectēvu. Mammas dzimšanas apliecībā un citos dokumentos norādīts vien "Edvards". Stāstu, ka mammai bijusi teorija, ka viņas tēvs bija Aļģis – Regīnas vīrs un Valda tēvs.
Valdis saka – vai tad mamma tev neteica? Neteica, ko? Valdis apgalvo, ka mans vectēvs ir ukraiņu virsnieks Ļoša. Aleksejs Docenko.
Pirms vai drīz pēc manas mammas piedzimšanas viņš devies prom no Lietuvas.
Kam tādam es neesmu gatava. Kāpēc mamma man neko neteica? Vai viņa zināja?
[Runā krieviski]
Valdis: Вот Лёша.
Re, Ļoša.
Aiga: Серьёзно, это мой дедушка?
Tiešām? Tas ir mans vectēvs?
Tajā pašā albumā, ko rāda Valdis, ir viena Alekseja fotogrāfija. Drīzāk tā ir tāda kā kartīte, kurā kopā blakus saliktas divas ovālas fotogrāfijas – Regīnas un Alekseja.
[Runā krieviski]
Valdis: Она была в заключение, в изоляторе.
Viņa bija apcietinājumā, izolatorā.
Valdis stāsta, ka tādas [fotogrāfijas] savulaik taisījuši cietumā. Pirmo reizi dzīvē ieraugu savu iespējamo vectēvu.
[Runā krieviski]
Fotogrāfijas aizmugurē ir ar roku rakstīts teksts – Regīnas vēstule, kas datēta ar 1956. gada 11. janvāri. Gandrīz gadu pēc manas mammas dzimšanas. Kauņā.
Lūdzu Valdim iztulkot šo vēstuli.
[Runā krieviski]
Valdis: Она пишет. "Лёша! Я думала что стану твоей женой…"
Valdis: Viņa raksta. Ļoša! Es domāju, ka kļūšu tava sieva…"
"Mīļais Ļoša! Kad solīju, ka rudenī apprecēsimies, biju pārliecināta, ka būsim kopā. Bet viss mainās, un es vairs nevaru būt kopā ar Tevi, jo man ir jāiet cietumā…"
Vai Aleksejs zināja, ka viņam ir meita? Kāpēc viņa šo vēstuli nenosūtīja? Vai uzrakstīja citu? Un kāpēc dzimšanas apliecībā nav rakstīts "Aleksejs", bet gan "Edvards"?
Tik daudz jautājumu.
[Runā krieviski]
Aiga: Везде Едвардас показывается.
Visur ir rakstīts "Edvards".
Turpat Regīnas albumā ir divu smaidīgu un skaistu jauniešu fotogrāfija. Tā ir apgriezta, palikušas tikai sejas, un kartītes aizmugurē teksts vairs nav salasāms (varbūt tā ir apgriezta tīšām). Bet arī tā ir vēstule un datēta tajā pašā datumā – 1956. gada 11. janvārī, Kauņā.
Ir redzami tikai daži vārdi: "Man jādodas aiz dzelzs restēm…"
Attēlā redzamais smaidīgais jaunietis, kas stāv blakus Regīnai, ir Aļģis. Regīnas nākamais vīrs, dēla Valda tēvs.
Tātad 1956. gada janvārī Regīna jau zināja, ka drīz jādodas apcietinājumā un jau pazina Aļģi. Bet kāpēc Regīna tika apcietināta? Par kādu nodarījumu?
Stāstu Valdim savas mammas teoriju, ka Regīna strādājusi Liepājas rūpnīcā, kur kaut ko nozagusi.
[Runā krieviski]
Aiga: Где она это украла.
Kur viņa to nozaga?
Valdis: Здесь в Каунасе.
Šeit, Kauņā.
Aiga: Здесь?
Šeit?
Valdis:
Да.
Jā.
Valdim gan ir cits skaidrojums. Zādzība esot notikusi tepat Kauņā, tagadējā gājēju ielā, un Regīna nozagusi veikalā katliņu un nonākusi cietumā Latvijā.
Valdis stāsta, ka arī vēlāk Regīnai bijušas kleptomānijas lēkmes, piemēram, vecumdienās viņa zagusi desas un gaļas gabaliņus tirgū. Viņaprāt, mana mamma nonāca bērnunamā Latvijā tāpēc, ka viņa piedzima cietumā, taču dokumenti to neapliecina – manas mammas dzimšanas apliecība ir izdota Lietuvā, un kā dzimšanas vieta norādīta Kauņa.
Bet kāpēc Regīna bija cietumā Latvijā, ja veica zādzību Kauņā, jautāju Valdim? Tolaik Baltijā vienīgais sieviešu cietums bijis Latvijā, un uz to veduši no visas Baltijas, viņš skaidro.
Valdis turpina stāstīt. Par zādzību Regīnai piespriesti trīs gadi cietumsoda, no kuriem gan viņa izcietusi tikai vienu, jo tolaik strādājošajiem ieslodzītajiem ieskaitīja vienu gadu kā trīs.
[Runā krieviski]
Valdis stāsta, ka viena no fotogrāfijām, kurā Regīna redzama šujot, arī ir no cietuma. Tas, visticamāk, bijis 1956. gadā. Domās atzīmēju, ka jāatrod arhīvos Regīnas lieta, lai saprastu, kas īsti ir noticis.
Kāpēc Regīna pēc iznākšanas no cietuma neatveda savu meitu atpakaļ uz Kauņu? Jautāju Valdim.
[Runā krieviski]
Valdis: Не знаю. Отец хотел.
Nezinu. Tēvs [Aļģis] gribēja.
Kāpēc mamma nepalika Lietuvā, kad Regīna viņu 1964. gadā atrada un viņa pavadīja pirmo vasaru Lietuvā?
Valdis skaidro. Regīna ļoti mīlējusi Aļģi un gribējusi viņu precēt, bet Aļģa māte, tolaik slavena ārste, bijusi pret ārlaulības bērnu kaut kur bērnunamā un negribējusi piedzīvot šādu kaunu. Aļģis pats gan neesot iebildis un būtu gatavs Terezu pieņemt, taču mātes spiediens darījis savu. Turklāt abi ar Regīnu viņi dzīvojuši pie vīramātes Višinisko ielā. 1962. gadā piedzimis dēls Valdis, kas arī prasīja rūpes un uzmanību.
Ja jau Aļģis nav iebildis, kāpēc Regīna tomēr nav bērnu atvedusi? Varbūt gribēja sākt jaunu dzīvi? Bija pārāk jauna? Valdis nosaka, ka, iespējams, tāpēc, ka Aļģi drīz vien pēc kāzām apcietina par ieroču neatļautu turēšanu. Pēc kara viņš jau bijis izsūtīts uz Sibīriju par mežabrāļu gaitām, tātad jau tiek uzskatīts par recidīvistu.
Tas nozīmē, ka Regīna dzīvo vīramātes mājā un nav Aļģa, kas varētu iestāties par viņu.
Kad Aļģis iznācis no cietuma, viņš mēdzis Regīnu iekaustīt, un viņa ar mazo dēlu bieži slēpusies pie mātes Aleksotos. Aļģis lietojis alkoholu, un arī Regīna vēlāk to sākusi darīt.
Atminos Siguldas arhīvā lasīto, ka Regīna nav varējusi ilgi noturēties vienā darbavietā, ilgākus laikposmus nav strādājusi vispār. Vēstulēs Siguldas internātskolai viņa atsaucas uz nervu slimībām un veselības stāvokli. Dēls minēja kleptomānijas epizodes mūža garumā.
Vai tā bijusi depresija? Veģetatīvā distonija? Arī tas varēja ietekmēt viņas lēmumus un rīcību.
Regīna nomira 1996. gada 20. septembrī 61 gada vecumā. Miršanas apliecībā, ko atrodu turpat albumā, ir norādīts nāves iemesls – hronisks alkoholisms.
Pateicoties Valdim, esmu daudz atklājusi, tomēr man joprojām nav dokumentālu liecību par Regīnas izdarīto noziegumu un to, kāpēc mana mamma aizvesta uz bērnunamu Latvijā.
Pēc atgriešanās no Kauņas nosūtu pieprasījumu Latvijas Republikas Ieslodzījumu vietu pārvaldei un arī Iekšlietu ministrijas Informācijas centra arhīvam, lai uzzinātu, kur Regīna izcietusi sodu un par ko.
Šis ir podkāsts "Dokumentārijs". Stāsts "Mammas lieta".
Mani sauc Aiga Veckalne.
Mana mamma fotokartītes otrā pusē savā smalkajā un līdzenajā rokrakstā krievu valodā raksta:
Моя семья: сестра Вита, брат Валдис, мать. г. Каунас
"Mana ģimene: māsīca Vita, brālis Valdis un māte. Kauņā."
Savu māsīcu Vitu mamma krievu valodā sauc par māsu.
Interesanti, ka mamma ir uzrakstījusi "māte", nevis "mamma". Nezinu, kad viņa ir to pierakstījusi. Attēla uzņemšanas brīdī, spriežot pēc brāļa Valda vecuma, manai mammai, visticamāk, bija kādi 14 vai 15 gadi, proti, tas bija laiks, kad viņa mācījās internātskolā.
Vārdi "mana ģimene" mani sāpīgi aizskar. Ģimene? Ģimene, ar kuru viņa nedzīvoja kopā, ģimene, ko viņa satika vien dažus gadus vasarās.
Jūtu kaklā kāpjam dusmas uz Regīnu par viņas rīcību un izvēlēm.
Šis ir dokumentāls stāsts "Mammas lieta". To Latvijas Radio podkāstam "Dokumentārijs" veidoju es – Aiga Veckalne – un redaktore Dace Krejere.
3. sērija. Regīna
Pirmā un vienīgā reize, kad Regīnu satiku, bija astoņdesmito gadu beigās – man bija kādi astoņi gadi. Mamma paņēma mani līdzi uz Kauņu, lai parādītu savu dzimto vietu. Braucām ar vilcienu plackartes vagonā un vēlu vakarā ieradāmies vecāsmātes Regīnas savrupnamā Kauņā.
Atceros, ka tur nebija nekā ēdama un Regīna bija piedzērusies. Mamma iedeva naudu ēdamajam, bet Regīna atgriezās ar pudeli šņabja un rupjmaizes "ķieģelīti".
Atminos, ka viņa visu nakti savā istabā bļaustījās un stumdīja mēbeles. Atceros viņu kā tādu sirmu spoku baltā plīvojošā naktskreklā.
Ap pieciem no rīta viņa mūs abas ar mammu izdzina ārā, jo neatpazina. Braucām uz centru ar funikulieri, kas iet no Zaļā kalna, lai atrastu ko ēdamu. Kad pēcpusdienā atgriezāmies, Regīna bija laipna un priecīga un nemaz neatcerējās, ko darījusi naktī un ka dzinusi mūs ārā.
Viesojāmies arī pie mammas pusbrāļa Valda un viņa sievas. Atceros, ka viņi mums iedeva mammai pārdošanai Rīgā kafiju un ārzemju sporta tērpu, taču mums to vilcienā nozaga. Mammai bija kauns to atzīt vai arī radi tam neticēja, tagad vairs neatceros, bet sakari ar Lietuvas radiem pārtrūka uz ilgiem laikiem.
Savu māti mana mamma Tereza vairs nesatika.
Kad 2005. gadā sāku Viļņā veidot tā uzņēmuma filiāli, kurā tolaik strādāju, mēģināju atrast savus Lietuvas radus. Man pašai nebija nekādas kontaktinformācijas, bet atradu Regīnas adresi mammas piezīmju blociņā.
Atceros, kā, aizbraucot uz Kauņu, atmiņā atausa viss – gan funikulieris, gan iela, gan nams, kur dzīvoja vecāmāte. Spiedu vairākas zvanu pogas, kas bija pie ieejas durvīm, līdz beidzot aiz tām atskanēja vecišķa un piesardzīga balss.
Kad teicu, ka meklēju Regīnu un ka esmu viņas mazmeita, kaimiņiene durvis neatvēra un turpat aiz aizvērtām durvīm pateica, ka Regīna jau sen kā mirusi. Dzīvojusi savas mājas pagrabā, jo nācies pārdot pašu savrupnamu, lai izdzīvotu, un tur, pagrabstāva dzīvoklī, arī nomirusi. Dēls bijis tolaik prom, un Regīnas līķis nogulējis istabā vairākas dienas. Kad viņš beidzot atbrauca, mātes mirstīgās atliekas bijušas žurku apgrauztas.
Turpinām sabļauties aiz aizvērtām ārdurvīm. Kaimiņiene norāda, ka tagad pagrabstāva dzīvoklī mitinās Regīnas dēls Valdis, mans onkulis, ar ģimeni. Pagraba dzīvoklī neviena nebija, tāpēc atstāju zīmīti ar savu telefona numuru.
Jau tajā pašā vakarā man piezvanīja Valda sieva Marina, un kopš tā laika pāris reižu gadā sazināmies.
Tagad esmu izpētījusi Latvijas arhīvu dokumentu un sarunāju tikties Kauņā ar mammas brāli Valdi . Viņš ar sievu un diviem dēliem Nedu un Redu ir vienīgie mammas radinieki, ko es Lietuvā zinu. Ar citiem pārtrūkuši sakari arī pašam Valdim.
Manam tēvocim Valdim pa visām laulībām kopā piedzimuši septiņi bērni. Tātad man bez Neda un Reda ir vēl pieci brālēni un māsīcas un viņu bērni, un par viņiem es gandrīz neko nezinu. Tā ir vesela liela ģimene.
Mēs gan ar mammu vienmēr domājām, ka esam divas vien. Svētkos un ikdienā.
[Audiodienasgrāmata]
Es pošos ceļā uz Lietuvu, uz Kauņu. Rīt no rīta tur braukšu, lai satiktos ar mammas brāli un viņa ģimeni un noskaidrotu vairāk par manu vecomammu un to, kāpēc mana mamma tika aizvesta uz Latviju. Gatavojos, pārdomāju visu un paņēmu dažus dokumentus līdzi, un man ir cerība, ka viņiem būs saglabājušies kādi dokumenti, varbūt kādas fotogrāfijas, atmiņas.
Es gribētu uzzināt vairāk par savu vecomammu, kas tur īsti notika, kāpēc notika, vai mana vecāmamma kādreiz nožēloja, vai viņa domāja par manu mammu.
Man ir daudz jautājumu un vienlaikus arī bailīgi. Gribas uzzināt, gribas braukt, jo neesmu viņus arī sen satikusi, bet vienlaikus arī ļoti bail, vai man izdosies kaut ko noskaidrot, kā es jutīšos, vai es nesabēdāšos, vai es to spēšu psiholoģiski izturēt. Vai viņi gribēs ar mani par to runāt?
Domāju paņemt līdzi arī tās dažas bildes, kas manai mammai ir, un secināju, ka manai mammai ir tik maz bērnības fotogrāfiju. Viņai kopā ir trīs fotogrāfijas. Trīs fotogrāfijas.
[Braucošas automašīnas skaņas]
Nopērku ciemakukulim konfekšu kasti un dodos ceļā īsi pēc deviņiem.
Kad iegriežos Višinsko ielā, mēģinu saskatīt divstāvu namu, ko esmu redzējusi vien dažas reizes, un te nu tas ir – pelēka funkcionālisma stilā celta ēka.
[Krieviski]
Ну привет!
Sveiks!
Valdis mani sagaida dzīvokļa durvīs – smaidīgs un slaids, kā allaž – tērpies sporta tērpā.
[Fonā īss dialogs krievu valodā]
Viņam ir manas mammas acis. Zilas, dzīvas un labsirdīgas.
Tēvocis mani ļoti cieši apskauj un brīdi klusējam, abi domādami par vienu un to pašu – mammas nāvi.
[Runā krieviski]
Valdis: Как там мамка умерла?
Kā mamma nomira?
Īsi izstāstu, kā tas notika. Valdu asaras.
Teresinka. Viņš nesauc māsu jeb manu mammu citādi, kā vien Teresinka. Šeit mammas īstajam vārdam "Teresa" ir arī īstais skanējums, šeit ir viņas mājas. Mani viņš mīļi sauc par "Aigutė". Savukārt mana mamma viņu allaž saukusi "Valdukas", un arī es tā turpinu darīt. Tas skan tik ierasti un dabiski.
[Runā krieviski]
Aiga: Ну ты ее с детства своего помнишь, да?
Tu no bērnības taču viņu atceries, vai ne?
Valdis: Да, конечно.
Jā, protams.
Valdis nav jāpierunā, un viņš raitā krievu valodā stāsta visu, ko zina un atceras. Valdim bija seši vai septiņi gadi, kad pirmo reizi saticis savu māsu. Viņai – 12 vai 13. Mamma bija septiņus gadus vecāka.
Abi ātri vien iedraudzējušies, kopā gājuši peldēt uz Nemunu, makšķerēt tajā, pa kluso pīpējuši un vēlāk ilgi sarakstījušies. Valdis saka, ka ilgu laiku pavadījis plaušu sanatorijā, un mamma reiz vēstulē ielikusi rubli.
[Runā krieviski]
Aiga: Принеси альбом, да.
Atnes albumu, jā.
Jautāju, vai Valdim ir Regīnas fotogrāfijas. Jā, esot vesels albums. Tajā starp daudzām citām Valda un Regīnas vīra Aļģa fotogrāfijām gan ir tikai viena manas mammas fotokartīte – mazs trīs reiz piecus centimetrus liels attēls ar robainām malām.
Valdis: Вот Тересина.
Lūk, Teresa.
Tajā uz koka mājas palodzes sēž meitene baltā kleitā ar volāniem, un aiz viņas istabā pa logu veras māte.
[Runā krieviski]
Aiga: Я сфоткаю. Такая красивая. Мне кажется, это первое лето, когда она была в Каунасе.
Es nofotografēšu. Tik skaista. Manuprāt, tā ir pirmā vasara, kad viņa bija Kauņā.
Meitenei – manai mammai – ir ļoti gaiši mati, apgriezti pa internāta "bļodiņas" modei, un viņa mēģina smaidīt. Spriežot pēc mammas vecuma fotokartītē, tā varētu būt pirmā vasara, kad viņas tikās.
[Runā krieviski]
Valdis: Так забери эту фотографию себе!
Ņem šo fotogrāfiju sev!
Regīnai bijusi tikai viena bilde ar manu mammu. Tā, it kā viņa nemaz nebūtu bijusi. Atkal jāraud.
Lūdzu tēvoci aizvest mani uz to vietu, kur reiz bijusi vecvecmāmiņas Marijas koka māja, kurā dažas vasaras pusaudža gados pavadījusi mana mamma.
[Fonā Valdis runā krieviski]
Viņš to atpazīst pēc ūdenspumpja, kas joprojām stāv ielas malā, un dažām vecajām mājām.
Ilgi stāvu klusēdama un skatos pāri uz Nemunu un domās ieraugu mazu puisēnu un pusauga meiteni baltiem matiem makšķerējam upes krastos.
Manas domas pārtrauc lietus piles. Dodamies tālāk.
[Runā krieviski]
Aiga: А ты знаешь, кто здесь похоронен?
Vai tu zini, kurš te ir apglabāts?
Valdis: Да, отец, мать.
Jā, tēvs, māte.
Braucam uz Seniavos kapiem, kur apglabāta Regīna un viņas vīrs Aļģis. Brīdi abi ar Valdi stāvam apskāvušies pie ģimenes kapu pieminekļa.
Kāda bija Regīna, es prasu. Labsirdīga. Vienmēr esot rūpējusies par Valdi.
Vēlāk lēni dodamies uz izeju un runājam par to, cik daudz neesam abi paguvuši pateikt savām mammām un cik ļoti to nožēlojam. Sajūtu milzu tuvību un atbalstu. Valdis ir mana ģimene.
[Virtuves skaņas, svilpj tējkanna]
Atgriežamies Valda dzīvoklī un turpinām sarunu, jo man vēl ir daudz jautājumu.
Prasu Valdim par savu vectēvu. Mammas dzimšanas apliecībā un citos dokumentos norādīts vien "Edvards". Stāstu, ka mammai bijusi teorija, ka viņas tēvs bija Aļģis – Regīnas vīrs un Valda tēvs.
Valdis saka – vai tad mamma tev neteica? Neteica, ko? Valdis apgalvo, ka mans vectēvs ir ukraiņu virsnieks Ļoša. Aleksejs Docenko.
Pirms vai drīz pēc manas mammas piedzimšanas viņš devies prom no Lietuvas.
Kam tādam es neesmu gatava. Kāpēc mamma man neko neteica? Vai viņa zināja?
[Runā krieviski]
Valdis: Вот Лёша.
Re, Ļoša.
Aiga: Серьёзно, это мой дедушка?
Tiešām? Tas ir mans vectēvs?
Tajā pašā albumā, ko rāda Valdis, ir viena Alekseja fotogrāfija. Drīzāk tā ir tāda kā kartīte, kurā kopā blakus saliktas divas ovālas fotogrāfijas – Regīnas un Alekseja.
[Runā krieviski]
Valdis: Она была в заключение, в изоляторе.
Viņa bija apcietinājumā, izolatorā.
Valdis stāsta, ka tādas [fotogrāfijas] savulaik taisījuši cietumā. Pirmo reizi dzīvē ieraugu savu iespējamo vectēvu.
[Runā krieviski]
Fotogrāfijas aizmugurē ir ar roku rakstīts teksts – Regīnas vēstule, kas datēta ar 1956. gada 11. janvāri. Gandrīz gadu pēc manas mammas dzimšanas. Kauņā.
Lūdzu Valdim iztulkot šo vēstuli.
[Runā krieviski]
Valdis: Она пишет. "Лёша! Я думала что стану твоей женой…"
Valdis: Viņa raksta. Ļoša! Es domāju, ka kļūšu tava sieva…"
"Mīļais Ļoša! Kad solīju, ka rudenī apprecēsimies, biju pārliecināta, ka būsim kopā. Bet viss mainās, un es vairs nevaru būt kopā ar Tevi, jo man ir jāiet cietumā…"
Vai Aleksejs zināja, ka viņam ir meita? Kāpēc viņa šo vēstuli nenosūtīja? Vai uzrakstīja citu? Un kāpēc dzimšanas apliecībā nav rakstīts "Aleksejs", bet gan "Edvards"?
Tik daudz jautājumu.
[Runā krieviski]
Aiga: Везде Едвардас показывается.
Visur ir rakstīts "Edvards".
Turpat Regīnas albumā ir divu smaidīgu un skaistu jauniešu fotogrāfija. Tā ir apgriezta, palikušas tikai sejas, un kartītes aizmugurē teksts vairs nav salasāms (varbūt tā ir apgriezta tīšām). Bet arī tā ir vēstule un datēta tajā pašā datumā – 1956. gada 11. janvārī, Kauņā.
Ir redzami tikai daži vārdi: "Man jādodas aiz dzelzs restēm…"
Attēlā redzamais smaidīgais jaunietis, kas stāv blakus Regīnai, ir Aļģis. Regīnas nākamais vīrs, dēla Valda tēvs.
Tātad 1956. gada janvārī Regīna jau zināja, ka drīz jādodas apcietinājumā un jau pazina Aļģi. Bet kāpēc Regīna tika apcietināta? Par kādu nodarījumu?
Stāstu Valdim savas mammas teoriju, ka Regīna strādājusi Liepājas rūpnīcā, kur kaut ko nozagusi.
[Runā krieviski]
Aiga: Где она это украла.
Kur viņa to nozaga?
Valdis: Здесь в Каунасе.
Šeit, Kauņā.
Aiga: Здесь?
Šeit?
Valdis:
Да.
Jā.
Valdim gan ir cits skaidrojums. Zādzība esot notikusi tepat Kauņā, tagadējā gājēju ielā, un Regīna nozagusi veikalā katliņu un nonākusi cietumā Latvijā.
Valdis stāsta, ka arī vēlāk Regīnai bijušas kleptomānijas lēkmes, piemēram, vecumdienās viņa zagusi desas un gaļas gabaliņus tirgū. Viņaprāt, mana mamma nonāca bērnunamā Latvijā tāpēc, ka viņa piedzima cietumā, taču dokumenti to neapliecina – manas mammas dzimšanas apliecība ir izdota Lietuvā, un kā dzimšanas vieta norādīta Kauņa.
Bet kāpēc Regīna bija cietumā Latvijā, ja veica zādzību Kauņā, jautāju Valdim? Tolaik Baltijā vienīgais sieviešu cietums bijis Latvijā, un uz to veduši no visas Baltijas, viņš skaidro.
Valdis turpina stāstīt. Par zādzību Regīnai piespriesti trīs gadi cietumsoda, no kuriem gan viņa izcietusi tikai vienu, jo tolaik strādājošajiem ieslodzītajiem ieskaitīja vienu gadu kā trīs.
[Runā krieviski]
Valdis stāsta, ka viena no fotogrāfijām, kurā Regīna redzama šujot, arī ir no cietuma. Tas, visticamāk, bijis 1956. gadā. Domās atzīmēju, ka jāatrod arhīvos Regīnas lieta, lai saprastu, kas īsti ir noticis.
Kāpēc Regīna pēc iznākšanas no cietuma neatveda savu meitu atpakaļ uz Kauņu? Jautāju Valdim.
[Runā krieviski]
Valdis: Не знаю. Отец хотел.
Nezinu. Tēvs [Aļģis] gribēja.
Kāpēc mamma nepalika Lietuvā, kad Regīna viņu 1964. gadā atrada un viņa pavadīja pirmo vasaru Lietuvā?
Valdis skaidro. Regīna ļoti mīlējusi Aļģi un gribējusi viņu precēt, bet Aļģa māte, tolaik slavena ārste, bijusi pret ārlaulības bērnu kaut kur bērnunamā un negribējusi piedzīvot šādu kaunu. Aļģis pats gan neesot iebildis un būtu gatavs Terezu pieņemt, taču mātes spiediens darījis savu. Turklāt abi ar Regīnu viņi dzīvojuši pie vīramātes Višinisko ielā. 1962. gadā piedzimis dēls Valdis, kas arī prasīja rūpes un uzmanību.
Ja jau Aļģis nav iebildis, kāpēc Regīna tomēr nav bērnu atvedusi? Varbūt gribēja sākt jaunu dzīvi? Bija pārāk jauna? Valdis nosaka, ka, iespējams, tāpēc, ka Aļģi drīz vien pēc kāzām apcietina par ieroču neatļautu turēšanu. Pēc kara viņš jau bijis izsūtīts uz Sibīriju par mežabrāļu gaitām, tātad jau tiek uzskatīts par recidīvistu.
Tas nozīmē, ka Regīna dzīvo vīramātes mājā un nav Aļģa, kas varētu iestāties par viņu.
Kad Aļģis iznācis no cietuma, viņš mēdzis Regīnu iekaustīt, un viņa ar mazo dēlu bieži slēpusies pie mātes Aleksotos. Aļģis lietojis alkoholu, un arī Regīna vēlāk to sākusi darīt.
Atminos Siguldas arhīvā lasīto, ka Regīna nav varējusi ilgi noturēties vienā darbavietā, ilgākus laikposmus nav strādājusi vispār. Vēstulēs Siguldas internātskolai viņa atsaucas uz nervu slimībām un veselības stāvokli. Dēls minēja kleptomānijas epizodes mūža garumā.
Vai tā bijusi depresija? Veģetatīvā distonija? Arī tas varēja ietekmēt viņas lēmumus un rīcību.
Regīna nomira 1996. gada 20. septembrī 61 gada vecumā. Miršanas apliecībā, ko atrodu turpat albumā, ir norādīts nāves iemesls – hronisks alkoholisms.
Pateicoties Valdim, esmu daudz atklājusi, tomēr man joprojām nav dokumentālu liecību par Regīnas izdarīto noziegumu un to, kāpēc mana mamma aizvesta uz bērnunamu Latvijā.
Pēc atgriešanās no Kauņas nosūtu pieprasījumu Latvijas Republikas Ieslodzījumu vietu pārvaldei un arī Iekšlietu ministrijas Informācijas centra arhīvam, lai uzzinātu, kur Regīna izcietusi sodu un par ko.
Šis ir podkāsts "Dokumentārijs". Stāsts "Mammas lieta".
Mani sauc Aiga Veckalne.
Aiga apciemo mammas pusbrāli Valdi Kauņā 2022. gada vasarā.
Foto: no personīgā arhīva
Foto: no personīgā arhīva
"Prasu Valdim par savu vectēvu. Mammas dzimšanas apliecībā un citos dokumentos norādīts vien "Edvards"."
- Vai tad mamma tev neteica?
- Neteica ko?
Valdis apgalvo, ka Aigas vectēvs ir ukraiņu virsnieks Ļoša. Aleksejs Docenko. Pirms vai drīz pēc Aigas mammas piedzimšanas viņš devies prom no Lietuvas.
- Vai tad mamma tev neteica?
- Neteica ko?
Valdis apgalvo, ka Aigas vectēvs ir ukraiņu virsnieks Ļoša. Aleksejs Docenko. Pirms vai drīz pēc Aigas mammas piedzimšanas viņš devies prom no Lietuvas.
Regīna un Aleksejs Docenko – iespējams, Terezas īstais tēvs.
Foto: no personīgā arhīva
Foto: no personīgā arhīva
Fotokartītes otrā pusē ir viņam adresēta vēstule lietuviešu valodā no Regīnas.
Foto: no personīgā arhīva
Foto: no personīgā arhīva
"Mīļais Ļoša! Kad solīju, ka rudenī apprecēsimies, biju pārliecināta, ka būsim kopā. Bet viss mainās, un es vairs nevaru būt kopā ar Tevi, jo man ir jāiet cietumā…"
Vai Aleksejs zināja, ka viņam ir meita? Bet kāpēc dzimšanas apliecībā rakstīts "Edvards", nevis "Aleksejs"?
Turpat Regīnas albumā ir cita divu jauniešu fotogrāfija. Tā ir apgriezta, palikušas tikai sejas, un kartītes aizmugurē redzami tikai daži vārdi: "Man jādodas aiz dzelzs restēm…" Arī tā ir vēstule un datēta tajā pašā datumā – 1956. gada 11. janvārī, Kauņā.
Attēlā redzamais smaidīgais vīrietis, kas stāv blakus Regīnai, ir Aļģis. Regīnas nākamais vīrs, dēla Valda tēvs.
Kāpēc Regīna pēc iznākšanas no cietuma neatveda savu meitu Terezu atpakaļ uz Kauņu?
Vai Aleksejs zināja, ka viņam ir meita? Bet kāpēc dzimšanas apliecībā rakstīts "Edvards", nevis "Aleksejs"?
Turpat Regīnas albumā ir cita divu jauniešu fotogrāfija. Tā ir apgriezta, palikušas tikai sejas, un kartītes aizmugurē redzami tikai daži vārdi: "Man jādodas aiz dzelzs restēm…" Arī tā ir vēstule un datēta tajā pašā datumā – 1956. gada 11. janvārī, Kauņā.
Attēlā redzamais smaidīgais vīrietis, kas stāv blakus Regīnai, ir Aļģis. Regīnas nākamais vīrs, dēla Valda tēvs.
Kāpēc Regīna pēc iznākšanas no cietuma neatveda savu meitu Terezu atpakaļ uz Kauņu?
Regīna un Terezas pusbrāļa tēvs Aļģis, vēlāk viņi apprecēsies.
Foto: no personīgā arhīva
Foto: no personīgā arhīva
4. sērija. "Izlīgšana"
Pēc Lietuvas brauciena Aiga jūt dusmas pret Regīnu. "Liekas, ka viss, kas zemapziņā gruzdējis, pēkšņi uzšķiļas ar spožu liesmu." Šķiet, ka Regīna atstāja savu meitu novārtā un salauza viņas turpmāko dzīvi.
"Ar grūtībām spēju viņu saukt par vecmāmiņu. Un nemaz nenojaušu, ka jauni atklājumi jau drīz mainīs manu attieksmi pret Regīnu un pagātnes notikumiem."
Pēc Lietuvas brauciena Aiga jūt dusmas pret Regīnu. "Liekas, ka viss, kas zemapziņā gruzdējis, pēkšņi uzšķiļas ar spožu liesmu." Šķiet, ka Regīna atstāja savu meitu novārtā un salauza viņas turpmāko dzīvi.
"Ar grūtībām spēju viņu saukt par vecmāmiņu. Un nemaz nenojaušu, ka jauni atklājumi jau drīz mainīs manu attieksmi pret Regīnu un pagātnes notikumiem."
Pēc Lietuvas brauciena izjūtu dusmas pret Regīnu. Liekas, ka viss, kas zemapziņā gruzdējis, pēkšņi uzšķiļas ar spožu liesmu. Kāpēc viņa pieļāva manas mammas nokļūšanu un palikšanu bērnunamā? Kāpēc neņēma viņu atpakaļ uz Lietuvu? Kāpēc atstāja novārtā? Salauza manas mammas dzīvi.
Iztēlojos Regīnu kā neiejūtīgu un emocionāli vēsu. Ar grūtībām spēju viņu saukt par vecmāmiņu.
Un nemaz nenojaušu, kā jauni atklājumi arhīvā un saruna ar vēsturniekiem jau drīz mainīs manu attieksmi pret Regīnu un pagātnes notikumiem.
Šis ir dokumentāls stāsts "Mammas lieta". To Latvijas Radio podkāstam "Dokumentārijs" veidoju es – Aiga Veckalne – un redaktore Dace Krejere.
4. un noslēguma sērija. Izlīgšana
Pāris nedēļas pēc Lietuvas brauciena e-pastā saņemu atbildi no Iekšlietu ministrijas Informācijas centra.
[Audiodienasgrāmata]
Esmu satraukta, verot vaļā šo elektroniski parakstīto dokumentu. Ievelku elpu un sāku lasīt. Uzzinu, ka Regīna tiešām ir bijusi notiesāta Lietuvā un vēlāk izcietusi sodu Latvijā. Līdz ar to sakrīt viss, vismaz tas, ko Valdis man bija teicis.
Tātad – kādi mums ir fakti? Regīnu notiesāja 1956. gada 9. martā, piespriežot cietumsodu uz pieciem gadiem par īpašuma zādzību.
Sodu paredzēts izciest labošanas darbu kolonijā itk-6. Tas rakstīts krievu burtiem. Kā vēlāk uzzinu, itk-6 ir labošanas darbu kolonija jeb ispraviteļnaja trudovaja kolonija, un Nr. 6 atrodas Iļģuciemā. Tas ir Iļģuciema sieviešu cietums. Mana mamma Regīnas notiesāšanas brīdī bija vienu gadu veca.
[Audiodienasgrāmata]
Izziņā ir rakstīts arī, kad Regīnu atbrīvoja no ieslodzījuma. Valdis man bija teicis, ka viņa nosēdēja tikai gadu no paredzētā cietumsoda, un izziņa to apliecina. 1957. gada aprīlī viņa ir atbrīvota no apcietinājuma saskaņā ar lēmumu par apžēlošanu.
Atliek tikai noskaidrot, ko viņa nozaga un kādos apstākļos. Vai tiešām tas bija katliņš veikalā, kā man Lietuvā sacīja Valdis?
Sazinos ar lietuviešu ģenealogu Laimoni Grīvu, jo man ir nepieciešama palīdzība Lietuvas tiesas sprieduma meklējumos un skaidrojumā. Laimonis iesaka rakstīt Kauņas arhīvam un lūgt krāsainu sprieduma kopiju, lai to varētu vieglāk salasīt. Dažas nedēļas vēlāk e-pastā saņemu spriedumu manas vecāsmammas Regīnas Tiškevičiutes lietā.
Spriedumi patiesībā ir divi – sākotnējais, ko Tautas tiesa pieņēma 1956. gada martā, un arī apelācijas spriedums, ko pēc mēneša pieņēma augstākas instances tiesa. Tie abi ir uz trim lappusēm, kopā sešas lapas, un piespriestais sods abos spriedumos ir identisks.
Arhīva atsūtītās krāsainās kopijas kvalitāte ir izcila, un es varu labi salasīt ne tikai ar zilo tinti rakstīto tekstu smalkā un rūpīgā rokrakstā, bet arī saskatīt nolocītās vietas, laika gaitā sadzeltējušas un sarullējušās lapas, ātršuvēja izveidotos caurumus sprieduma ievietošanai lietā.
[Runā angliski]
Aiga: I'll start recording, ok?
Es ieslēgšu ierakstu, labi?
Laimonis: Okay.
Labi.
Aiga: They are beautifully scanned, right?
Sprieduma lapas ir tik labi ieskenētas, vai ne?
Tajā pašā vakarā sazvanos ar Laimoni, kurš man šo spriedumu pārtulko un paskaidro.
Beidzot zinu, kāpēc mana vecāmāte nokļuva cietumā.
[Runā angliski]
Laimonis: And the reason is, she tried to steal one hundred seventy roubles.
Iemesls bija tas, ka viņa centās nozagt simt septiņdesmit rubļus.
1955. gada 13. septembrī viņa [Regīna] no kādas auduma veikala apmeklētājas rokassomas nozog 170 rubļu. Tolaik tā bija apmēram piektdaļa tā laika vidējās algas, norāda Laimonis Grīva. Zādzība notika tagadējā Laisves ielā – populārā Kauņas gājēju ielā.
Regīnai zādzības brīdī bija 23 gadi. Manai mammai – nepilni septiņi mēneši.
[Runā angliski]
Laimonis: She opened her handbag and tried to steal one hundred seventy roubles.
Viņa atvērusi pircējas rokassomu un centās nozagt simt septiņdesmit rubļus.
Kas īsti notika? Regīna pamanījusi naudu Valatkaites kundzes rokassomas augšpusē un paņēmusi to sev. To savukārt redzēja cita veikala apmeklētāja Pilskaukienes kundze. Viņa sāka skaļi saukt, ka notiek zādzība. Aizturēt zagli, proti, Regīnu, palīdzēja Pratkaviča kungs, kurš arī tobrīd atradās veikalā.
Regīna noliedz, ka kaut ko nozagusi, un tāpēc tiek aizvesta uz milicijas iecirkni. Šo zādzības faktu viņa neatzīst arī tiesas sēdē, lai gan naudu, kā teikts spriedumā, atdevusi Valatkaitei jau pirms tiesas.
[Runā angliski]
Laimonis: Tiškevičiute then denied that she took one hundred seventy roubles and they called milicija.
Tiškevičiute noliegusi, ka viņa paņēmusi simt septiņdesmit rubļus, un viņi izsaukuši miliciju.
Laimonis saka, ka piespriestais sods ir bargs. Viņš norāda, ka tolaik Hruščova atkušņa vēsmas vēl nav sasniegušas tiesu sistēmu Lietuvā un sodi piespriesti pēc Staļina laika likumiem un ieviestās prakses.
To, ka spriedums ir salīdzinoši bargs, apstiprina arī lietuviešu vēsturniece un bērnunamu pētniece Ieva Balčūne.
[Runā angliski]
Ieva: In case that you were asking about if the punishment was adequate, yes it was. There were very harsh penalties for relatively small crimes. It could be five or even eight years of imprisonment, especially for women, actually.
Vai sods bija adekvāts? Jā, tolaik bija bargi sodi par relatīvi sīkiem nodarījumiem. Pieci vai pat astoņi gadi cietumsoda. Jo īpaši sievietēm.
Viņa novērojusi, ka sievietes tolaik sodītas bargāk nekā vīrieši. Iespējams, tāpēc ka viņas atļāvās diskreditēt tolaik ļoti cildināto padomju sievietes tēlu. Maza bērna māte nozog naudu – kaut kas neiedomājams un nepieļaujams. Bet kā būtu, ja to pašu izdarītu 23 gadus vecs jaunietis?
Manas mammas – Terezas – vārds spriedumā nav minēts. Nav arī norādīts, kas ar viņu notiks, kad māte nonāks ieslodzījuma vietā. Vārds "bērns" dokumentā ir atrodams tikai vienu reizi, kad pati Regīna norāda, ka viņa ir jauna un viena pati audzina mazu bērnu.
Kad jautāju Ievai, kāpēc Regīna nonākusi cietumā Latvijā, nevis Kauņā vai citur Lietuvā, Ieva teic, ka, iespējams, vietējie cietumi ir bijuši pārpildīti.
[Runā angliski]
Ieva: At that time between 1954 and 1956 there was massive reorganisation made in the system of institutions in general.
Laikposmā no 1954. līdz 1956. gadam iestāžu sistēmā kopumā tika veikta liela reorganizācija.
Viņa norāda, ka 1954. gadā un līdz pat 1956. gadam Lietuvā valdījis haoss gan cietumu, gan tiesu, gan arī bērnunamu sistēmā, notikušas lielas reorganizācijas, un iestādēs trūcis vietu.
Padomju Savienībā tolaik viss bija vienots, un tā bijusi regulāra prakse – sūtīt izciest sodu uz citas republikas cietumu. Vai arī sūtīt bērnu uz bērnunamiem citās padomju pilsētās.
Liepājas arhīvā savulaik iegūtā informācija liecina, ka mana mamma nonāca republikāniskajā zīdaiņu namā Liepājā 1956. gada 12. decembrī – vairāk nekā pusgadu pēc Regīnas ievietošanas cietumā. Kur mana mamma bija laikposmā no tiesas sēdes līdz decembrim? Un kāpēc sūtīta uz bērnunamu?
Lietuviešu vēsturniece skaidro, ka šajā laikā Lietuvā esot katastrofāli trūcis pārtikas, un valsts bijusi uz bada sliekšņa, tostarp arī neizdevušās kolektivizācijas reformas dēļ.
[Runā angliski]
Ieva: They were not orphans. They usually had mothers or fathers or even both parents.
Viņi nebija bāreņi. Viņiem parasti bija māte vai tēvs, vai abi vecāki.
Ieva teic, ka tolaik daudzi vecāki sūtījuši bērnus uz bērnunamiem, lai izdzīvotu. Liela daļa bērnu tajos nebija bāreņi un arī netika par šādiem uzskatīti.
Kamēr bērni bijuši prom, vecāki smagi strādājuši, pelnījuši naudu, reizēm apciemojuši bērnus un, kad situācija normalizējusies, ņēmuši tos atpakaļ. Jo īpaši, kad bērni sasnieguši 13 gadu vecumu, jo paši varēja palīdzēt darbos.
Sistēmas iestādes tolaik oficiāli pārdēvē no bāreņu namiem par bērnunamiem. Presē un radio tie rādīti ļoti labvēlīgā un perspektīvā gaismā – kā vieta, kur bērni ir aprūpēti, paēduši, saņem izglītību un medicīnas pakalpojumus. Cilvēki pat iedrošināti tur sūtīt savus bērnus, un daudzi vecāki bijuši pārliecināti, ka tā ir labāka vieta, kur bērniem uzaugt.
Tomēr bērnu gan bijis vairāk nekā vietu bērnunamos, un Ieva izpētījusi gadījumus, kad bērni sūtīti uz Baltkrieviju.
[Runā angliski]
Ieva: I have found some occasions, when children have moved from Lithuania to Belarus.
Esmu atradusi gadījumus, kad bērni tika pārvietoti no Lietuvas uz Baltkrieviju.
Jo īpaši trūcis vietu to māšu bērniem, kuras atradās cietumā.
Regīnas tiesas spriedumā teikts, ka viņa tolaik nestrādāja un audzināja bērnu viena. Regīnas mammai – manai vecvecmammai Marijai – savukārt bijusi invaliditāte. Regīnas brāļi un māsas – nepilngadīgi. Atceros – Valdis stāstīja, ka Regīnai bijuši septiņi vai astoņi brāļi un māsas un ka visi vienmēr bijuši izsalkuši. Mans vecvectēvs Zenons jau bija miris. Marijas mājā Aleksotos bijusi tikai viena liela istaba, kur visi dzīvojuši.
Man ir viegli iztēloties, ka Regīna, visticamāk, zagusi aiz izmisuma un trūkuma, mēģinot izdzīvot un pabarot bērnu. Iespējams, šo ģimenes apstākļu dēļ mana mamma 1956. gada beigās aizvesta uz Liepājas zīdaiņu namu, jo galu galā arī viņas māte Regīna atradās Latvijā – Iļģuciema cietumā.
Bet varbūt tika pildīts toreiz likumā noteiktais: ja bērna vienīgais apgādnieks nonāk cietumā, bērnu sūta uz bērnunamu. Vecmāmiņa Marija bija slima, tādēļ nebija uzskatāma par apgādnieku.
Saku Ievai, ka Liepājas arhīva izziņā minēts, ka mana mamma tur aizvesta ar Lietuvas Veselības ministrijas transportu, par ko liecina ceļazīmes numurs.
[Runā angliski]
Ieva: And especially if the child was for example sick at that time and had to be put in the hospital and if the medical personnel would notice that there is nobody who is visiting that child…
Jo īpaši, ja bērns bija, piemēram, slims tajā laikā un bija jāievieto slimnīcā un ja medicīnas personāls pamanīja, ka nav neviena, kurš bērnu apciemotu.
Ieva apstiprina, ka šādos gadījumos, jo īpaši, ja bija runa par zīdaiņiem, patiesi bieži iejaucās Veselības ministrija vai slimnīca, ja, piemēram, bērns bijis slims vai novārdzis.
Iespējams, kāds bija apsekojis vecvecmammas Marijas mitekli un nolēmis, ka bērnam būs labāk bērnunamā.
Tolaik arī bijis uzstādījums mazināt bērnu mirstību, un Veselības ministrija cieši sadarbojusies ar zīdaiņu namiem. Varbūt kāds bija pieņēmis lēmumu atrisināt problēmu šādi? Nereti to darīja cilvēki, kas vēlējās palīdzēt, kuriem bija pazīšanās un iespēja bērnus iekārtot kādā iestādē. To bieži risinājuši arī neoficiāli, norāda Ieva.
[Runā angliski]
Ieva: So, yes, if the situation at your grandmother's place was difficult and was seen as a threat to her life…
Jā, ja situācijas tavas vecvecmammas mājā bija sarežģīta un tika uzskatīta par draudu viņas [Terezas] dzīvībai…
Pētniece pieļauj, ka kāds varēja pamanīt, ka situācija manas vecvecmammas mājās apdraud bērna veselību un drošību, tāpēc pieņēma lēmumu ievietot manu mammu bērnunamā.
Varbūt tā nemaz nebija Regīna vai vecvecmamma Marija, kas pieņēmusi lēmumu atteikties no bērna un sūtīt to prom. Varbūt viņu vietā lēmis kāds cits?
Vēlāk jau mana mamma nonākusi sistēmā: no nepilnu divu gadu vecuma zīdaiņu namā Liepājā, no četru gadu līdz skolas vecumam – bērnunamā Jēkabpilī, skolas gaitas – Siguldas internātskolā. Vienmēr tur, kur bija brīva vieta. Tagad man tas šķiet tik sarežģīti un necilvēciski, bet tolaik – ierasta un bezpersoniska prakse.
Bet varbūt mana vecvecmāmiņa Marija pati nosūtīja mazmeitu uz bērnunamu, jo nespēja viņu pienācīgi aprūpēt? Un šo faktu vēlāk noklusēja? Intuitīvi pretojos šai domai, jo mamma stāstīja, ka visu to laiku palikusi Marijas mājā Aleksotos un ka viņai kādu dienu atbraukuši pakaļ un aizveduši prom. Stāstā īpaši uzsvērta melnā mašīna un tumšie stāvi, kas atbraukuši nakts vidū.
Mamma arī allaž atcerējās, cik ļoti viņu vecvecmāmiņa mīlējusi. Man ir grūti noticēt, ka Marija būtu pati sūtījusi manu divgadīgo mammu prom, tāpēc izvēlos ticēt versijai, kā kāds tiešām atbrauca pakaļ un aizveda meitenīti no Kauņas uz Liepāju.
Protams, tā ir mana faktu interpretācija. Es nezinu, kā tieši viss notika, kādi bija Regīnas un Marijas motīvi un situācija.
Agnese: Kad skaties uz pagātni, tu vari to pārrakstīt, izstāstīt sev citādi to pašu stāstu. Tas nozīmē, ka mēs uz to visu varam brīvi skatīties.
Tā ir ģenealoģe Agnese Lūse. Jūs viņu dzirdējāt pirmajā sērijā, kad uzsāku "Mammas lietu", un viņa mani iedrošināja pētījumam. Tagad tiekamies otrreiz, un es dalos ar saviem atklājumiem un palikušajām neskaidrībām.
Agnese mani mudina izvēlēties tās atbildes, kas der man pašai.
Agnese: Un kāpēc arī ne, jo tu pagātni vari visu laiku veidot pēc savas vajadzības. Reālu dokumentālu stāstu var stāstīt no dažādiem viedokļiem. Vari skatīties uz to traģiski vai arī – gluži otrādi – izstāstīt pozitīvi. Un tas pat skaitās kaut kā dziedējoši, jo citādi paskaties uz šo notikumu. Tu izvēlies versiju, kas Tev liekas vislabākā vai nomierinošākā.
[Runā angliski]
Aiga: Yes, it makes a lot of sense.
Jā, tas izklausās ļoti loģiski.
Jautāju Lietuvas vēsturniecei Ievai Balčūnei, kādēļ Regīna neizņēma manu mammu no bērnunama jau 1957. gadā – pēc iznākšanas no cietuma. Mamma vēl bija Liepājā un tikai divus gadus veca.
Ieva teic, ka pēc kara joprojām bija pagājis salīdzinoši īss laiks un izdzīvošana bija grūta. Turklāt Regīna grasījās precēties ar Aļģi, bet viņa māte neatbalstīja sveša bērna ienākšanu ģimenē.
Ieva min vēl kādu lietu.
[Runā angliski]
Ieva: If the mother was a single mother and there was no father for different reasons, the emotional value of a child could be very different.
Ja māte viena pati audzināja bērnu un dažādu iemeslu dēļ nebija tēva, bērna emocionālā vērtība bija ļoti atšķirīga.
Tolaik bērna emocionālā vērtība nebijusi tik augsta un nebija tik izteikta pieķeršanās viņiem. Tas bija cits laiks. Izdzīvošanas cena bija augsta.
Pēc sprieduma izlasīšanas un sarunas ar lietuviešu vēsturnieci Regīna manā apziņā iegūst arvien cilvēcīgākas aprises. Jauna sieviete, kurai jāizdzīvo un vienai jārūpējas par zīdainīti un pusauga brāļiem un māsām. Sieviete, kurai nav izglītības un darba. Sieviete, kura bērnībā piedzīvojusi kara šausmas. Viņa rīkojās tā, kā tolaik prata.
Jā, viņa izdara pārkāpumu, absolūti muļķīgu lietu, un nozog naudu. Droši vien par to guvumu nemaz daudz neko nevarēja nopirkt, un viņa, visticamāk, nedomāja, kādas būs sekas. Vai es varu viņai pārmest? Kā es būtu rīkojusies pati?
Tagad es spēju saprast savu vecomammu Regīnu labāk. Man joprojām sāp notikušais ar manu mammu, bet es arī spēju saskatīt to, cik daudz bija atkarīgs no ārējiem apstākļiem, nevis no Regīnas izvēles. Saprotu arī to, kāpēc 1964. gadā, kad Regīna atrod meitu Siguldā un aicina pavadīt vasaru Kauņā, viņa neved meitu sev līdzi uz Kauņu pavisam. Viņai nav darba, ir garīgās veselības problēmas, Aļģis dzer un ir vardarbīgs.
[Runā angliski]
Aiga: It all happened in a very unfortunate time.
Tas viss notika ļoti sliktā laikā.
"Ja vien mana mamma būtu piedzimusi piecus gadus vēlāk, viss būtu citādi," es saku Ievai.
Padomju režīms, tā bezpersoniskums un tā laika situācija sadragāja Regīnas dzīvi. Manu mammu no divu gadu vecuma audzināja bērnunamu sistēmas darbinieki, kuri runāja svešā valodā un kuri nesniedza ģimenes siltumu un mīlestību.
Es uzaugu ģimenē, kurā jutu šo notikumu atskaņas. Mantojums, ko viena otrai atstājām. Un pēkšņi es skaidri apzinos, ka mana mamma izdarīja vislabāko, ko spēja tajos grūtajos apstākļos, kuros viņa uzauga un kuros izdzīvoja. Viņa izdarīja gandrīz neiespējamo, lai izaudzinātu mani un iedotu man spēcīgu pamatu dzīvē.
Man vienmēr ir licies, ka vairāk līdzinos tēvam – gara auguma, zaļām acīm, robustiem sejas vaibstiem, tumšiem matiem. Nekad neesmu sevī saskatījusi līdzību ar mamma – smalko, kluso gaišmati. Arī raksturā, nē.
Bet šogad, kad esmu nogriezusi īsus matus un kad pētu savas mammas lietu, ik pa laikam spogulī ieraugu, cik līdzīga viņai esmu. Kad tā notiek pirmo reizi, es satrūkstos, jo šķiet, ka uz brīdi ieraugu viņu. Tas ir kas netverams manā skatienā.
Arī pētot Regīnas bildes, nu saskatu līdzību. Nolieku blakus mūsu abu fotogrāfijas un pētu. Viņas sejas vaibsti ir izteiktāki, lielāki, gluži kā man. Jo īpaši tas redzams profilā. Un deguns? Vai man gadījumā nav vecmammas deguns? Man patīk šī līdzība. Patīk, ka beidzot sevī atpazīstu mammu. Varbūt ar laiku notveršu arī rakstura īpašības. Varbūt tās jau ir, bet neesmu apzinājusies šo līdzību.
Es sevī ieraugu mammas dzimtu. Tā ir ierakstīta manī spēcīgāk, nekā biju domājusi. Tukšie lauciņi dzimtas kokā aizpildās, un es gūstu atbildes uz saviem jautājumiem. Gan par to, kas notika, gan par to, kāda bija Regīna un mana mamma un kāpēc viņas rīkojās tā vai citādi.
Jūtu, ka izlīgstu ar Regīnu. Jūtos spēcīgāka un pilnīgāka. Un šo spēku man vairs nevarēs atņemt.
Bet kā ar manu iespējamo vectēvu – ukraiņu virsnieku Alekseju Docenko? Vai es viņu meklēšu? Lietuviešu ģenealogs Laimonis Grīva saka, ka tas esot bezcerīgi – es nezinu viņa dzimšanas datus, nav arī citu pavedienu, turklāt padomju laikos virsniekus sūtīja no vienas vietas uz citu. Taču nevēlos arī atmest ar roku, jo arī Ukrainā šobrīd aktīvi darbojas radurakstu pētnieki un varbūt tomēr izdodas ko atrast.
Vispirms vēlos rast apstiprinājumu tam, vai manī tiešām ir ukraiņu asinis, tāpēc iegādājos DNS analīzes komplektu. Esmu nosūtījusi materiālu uz laboratoriju un gaidu rezultātus.
[Audiodienasgrāmata]
Es saņēmu atbildi no laboratorijas. Patiesībā tā atnāca daudz agrāk, nekā biju plānojusi. Bija teikts, ka paies astoņas nedēļas, bet es to saņēmu pēc mēneša. Nezināju, kas mani tur sagaidīs. Tur parādās pasaules karte un arvien tuvāk pievelk tos reģionus, no kuriem it kā ir tava DNS izcelsme. Man parādīja, ka 64% ir Baltijas reģions, īpaši izceļot Latviju un Lietuvu. Tad 24% ir Balkāni, kas man ir lielākais pārsteigums. 8% Skandināvija un 4% Austrumeiropa, un iznāk, ka iespējamība, ka mans vectēvs bija ukrainis, ir salīdzinoši neliela. Ja vien viņš nav cēlies no Balkāniem. Vēl ir interesanti, ka neparādās Vācija, jo mana tēva dzimta nāk no Vācijas.
Izskatās, ka izpēte turpināsies.
Šis ir podkāsts "Dokumentārijs". Stāsts "Mammas lieta". Mani sauc Aiga Veckalne.
Podkāsta skaņu režisors ir Ivo Tauriņš. Redaktore – Dace Krejere. Bez viņas iedrošinājuma un palīdzības šis stāsts nebūtu tapis. Producente – Justīne Savitska. Stāsta vizuālo identitāti veidoja Beāte Bērziņa.
Ģenealoģe Agnese Lūse man iemācīja meklēt informāciju un šķetināt tās pavedienus, bet atsaucīgie arhīvu speciālisti sagādāja piekļuvi dokumentiem.
Lietuvieši vēsturnieki Ieva Balčūne un Laimonis Grīva ļāva ielūkoties vēsturiskajā kontekstā un atšifrēt Lietuvas dokumentos minēto. Īpašs paldies manas mammas draudzenēm Svetai, Ludmilai Rīgā un Ludmilai Igaunijā – par ieskatu mammas dzīvē un iespēju sajust viņas klātbūtni kaut uz mirkli.
Novembra beigās, kad podkāsts jau bija ierakstīts, saņēmu ziņu, ka mammas brālis Valdis ir miris. Aizgājis tikpat strauji un pēkšņi kā mana mamma un tikai gadu pēc viņas nāves. Esmu pateicīga, ka "Dokumentārija" dēļ man bija iespēja aizbraukt pie Valda uz Kauņu, sajust viņa ģimenes spēcīgo atbalstu un atklāt nezināmo par mammu.
Piezvaniet mammai. Atā!
Iztēlojos Regīnu kā neiejūtīgu un emocionāli vēsu. Ar grūtībām spēju viņu saukt par vecmāmiņu.
Un nemaz nenojaušu, kā jauni atklājumi arhīvā un saruna ar vēsturniekiem jau drīz mainīs manu attieksmi pret Regīnu un pagātnes notikumiem.
Šis ir dokumentāls stāsts "Mammas lieta". To Latvijas Radio podkāstam "Dokumentārijs" veidoju es – Aiga Veckalne – un redaktore Dace Krejere.
4. un noslēguma sērija. Izlīgšana
Pāris nedēļas pēc Lietuvas brauciena e-pastā saņemu atbildi no Iekšlietu ministrijas Informācijas centra.
[Audiodienasgrāmata]
Esmu satraukta, verot vaļā šo elektroniski parakstīto dokumentu. Ievelku elpu un sāku lasīt. Uzzinu, ka Regīna tiešām ir bijusi notiesāta Lietuvā un vēlāk izcietusi sodu Latvijā. Līdz ar to sakrīt viss, vismaz tas, ko Valdis man bija teicis.
Tātad – kādi mums ir fakti? Regīnu notiesāja 1956. gada 9. martā, piespriežot cietumsodu uz pieciem gadiem par īpašuma zādzību.
Sodu paredzēts izciest labošanas darbu kolonijā itk-6. Tas rakstīts krievu burtiem. Kā vēlāk uzzinu, itk-6 ir labošanas darbu kolonija jeb ispraviteļnaja trudovaja kolonija, un Nr. 6 atrodas Iļģuciemā. Tas ir Iļģuciema sieviešu cietums. Mana mamma Regīnas notiesāšanas brīdī bija vienu gadu veca.
[Audiodienasgrāmata]
Izziņā ir rakstīts arī, kad Regīnu atbrīvoja no ieslodzījuma. Valdis man bija teicis, ka viņa nosēdēja tikai gadu no paredzētā cietumsoda, un izziņa to apliecina. 1957. gada aprīlī viņa ir atbrīvota no apcietinājuma saskaņā ar lēmumu par apžēlošanu.
Atliek tikai noskaidrot, ko viņa nozaga un kādos apstākļos. Vai tiešām tas bija katliņš veikalā, kā man Lietuvā sacīja Valdis?
Sazinos ar lietuviešu ģenealogu Laimoni Grīvu, jo man ir nepieciešama palīdzība Lietuvas tiesas sprieduma meklējumos un skaidrojumā. Laimonis iesaka rakstīt Kauņas arhīvam un lūgt krāsainu sprieduma kopiju, lai to varētu vieglāk salasīt. Dažas nedēļas vēlāk e-pastā saņemu spriedumu manas vecāsmammas Regīnas Tiškevičiutes lietā.
Spriedumi patiesībā ir divi – sākotnējais, ko Tautas tiesa pieņēma 1956. gada martā, un arī apelācijas spriedums, ko pēc mēneša pieņēma augstākas instances tiesa. Tie abi ir uz trim lappusēm, kopā sešas lapas, un piespriestais sods abos spriedumos ir identisks.
Arhīva atsūtītās krāsainās kopijas kvalitāte ir izcila, un es varu labi salasīt ne tikai ar zilo tinti rakstīto tekstu smalkā un rūpīgā rokrakstā, bet arī saskatīt nolocītās vietas, laika gaitā sadzeltējušas un sarullējušās lapas, ātršuvēja izveidotos caurumus sprieduma ievietošanai lietā.
[Runā angliski]
Aiga: I'll start recording, ok?
Es ieslēgšu ierakstu, labi?
Laimonis: Okay.
Labi.
Aiga: They are beautifully scanned, right?
Sprieduma lapas ir tik labi ieskenētas, vai ne?
Tajā pašā vakarā sazvanos ar Laimoni, kurš man šo spriedumu pārtulko un paskaidro.
Beidzot zinu, kāpēc mana vecāmāte nokļuva cietumā.
[Runā angliski]
Laimonis: And the reason is, she tried to steal one hundred seventy roubles.
Iemesls bija tas, ka viņa centās nozagt simt septiņdesmit rubļus.
1955. gada 13. septembrī viņa [Regīna] no kādas auduma veikala apmeklētājas rokassomas nozog 170 rubļu. Tolaik tā bija apmēram piektdaļa tā laika vidējās algas, norāda Laimonis Grīva. Zādzība notika tagadējā Laisves ielā – populārā Kauņas gājēju ielā.
Regīnai zādzības brīdī bija 23 gadi. Manai mammai – nepilni septiņi mēneši.
[Runā angliski]
Laimonis: She opened her handbag and tried to steal one hundred seventy roubles.
Viņa atvērusi pircējas rokassomu un centās nozagt simt septiņdesmit rubļus.
Kas īsti notika? Regīna pamanījusi naudu Valatkaites kundzes rokassomas augšpusē un paņēmusi to sev. To savukārt redzēja cita veikala apmeklētāja Pilskaukienes kundze. Viņa sāka skaļi saukt, ka notiek zādzība. Aizturēt zagli, proti, Regīnu, palīdzēja Pratkaviča kungs, kurš arī tobrīd atradās veikalā.
Regīna noliedz, ka kaut ko nozagusi, un tāpēc tiek aizvesta uz milicijas iecirkni. Šo zādzības faktu viņa neatzīst arī tiesas sēdē, lai gan naudu, kā teikts spriedumā, atdevusi Valatkaitei jau pirms tiesas.
[Runā angliski]
Laimonis: Tiškevičiute then denied that she took one hundred seventy roubles and they called milicija.
Tiškevičiute noliegusi, ka viņa paņēmusi simt septiņdesmit rubļus, un viņi izsaukuši miliciju.
Laimonis saka, ka piespriestais sods ir bargs. Viņš norāda, ka tolaik Hruščova atkušņa vēsmas vēl nav sasniegušas tiesu sistēmu Lietuvā un sodi piespriesti pēc Staļina laika likumiem un ieviestās prakses.
To, ka spriedums ir salīdzinoši bargs, apstiprina arī lietuviešu vēsturniece un bērnunamu pētniece Ieva Balčūne.
[Runā angliski]
Ieva: In case that you were asking about if the punishment was adequate, yes it was. There were very harsh penalties for relatively small crimes. It could be five or even eight years of imprisonment, especially for women, actually.
Vai sods bija adekvāts? Jā, tolaik bija bargi sodi par relatīvi sīkiem nodarījumiem. Pieci vai pat astoņi gadi cietumsoda. Jo īpaši sievietēm.
Viņa novērojusi, ka sievietes tolaik sodītas bargāk nekā vīrieši. Iespējams, tāpēc ka viņas atļāvās diskreditēt tolaik ļoti cildināto padomju sievietes tēlu. Maza bērna māte nozog naudu – kaut kas neiedomājams un nepieļaujams. Bet kā būtu, ja to pašu izdarītu 23 gadus vecs jaunietis?
Manas mammas – Terezas – vārds spriedumā nav minēts. Nav arī norādīts, kas ar viņu notiks, kad māte nonāks ieslodzījuma vietā. Vārds "bērns" dokumentā ir atrodams tikai vienu reizi, kad pati Regīna norāda, ka viņa ir jauna un viena pati audzina mazu bērnu.
Kad jautāju Ievai, kāpēc Regīna nonākusi cietumā Latvijā, nevis Kauņā vai citur Lietuvā, Ieva teic, ka, iespējams, vietējie cietumi ir bijuši pārpildīti.
[Runā angliski]
Ieva: At that time between 1954 and 1956 there was massive reorganisation made in the system of institutions in general.
Laikposmā no 1954. līdz 1956. gadam iestāžu sistēmā kopumā tika veikta liela reorganizācija.
Viņa norāda, ka 1954. gadā un līdz pat 1956. gadam Lietuvā valdījis haoss gan cietumu, gan tiesu, gan arī bērnunamu sistēmā, notikušas lielas reorganizācijas, un iestādēs trūcis vietu.
Padomju Savienībā tolaik viss bija vienots, un tā bijusi regulāra prakse – sūtīt izciest sodu uz citas republikas cietumu. Vai arī sūtīt bērnu uz bērnunamiem citās padomju pilsētās.
Liepājas arhīvā savulaik iegūtā informācija liecina, ka mana mamma nonāca republikāniskajā zīdaiņu namā Liepājā 1956. gada 12. decembrī – vairāk nekā pusgadu pēc Regīnas ievietošanas cietumā. Kur mana mamma bija laikposmā no tiesas sēdes līdz decembrim? Un kāpēc sūtīta uz bērnunamu?
Lietuviešu vēsturniece skaidro, ka šajā laikā Lietuvā esot katastrofāli trūcis pārtikas, un valsts bijusi uz bada sliekšņa, tostarp arī neizdevušās kolektivizācijas reformas dēļ.
[Runā angliski]
Ieva: They were not orphans. They usually had mothers or fathers or even both parents.
Viņi nebija bāreņi. Viņiem parasti bija māte vai tēvs, vai abi vecāki.
Ieva teic, ka tolaik daudzi vecāki sūtījuši bērnus uz bērnunamiem, lai izdzīvotu. Liela daļa bērnu tajos nebija bāreņi un arī netika par šādiem uzskatīti.
Kamēr bērni bijuši prom, vecāki smagi strādājuši, pelnījuši naudu, reizēm apciemojuši bērnus un, kad situācija normalizējusies, ņēmuši tos atpakaļ. Jo īpaši, kad bērni sasnieguši 13 gadu vecumu, jo paši varēja palīdzēt darbos.
Sistēmas iestādes tolaik oficiāli pārdēvē no bāreņu namiem par bērnunamiem. Presē un radio tie rādīti ļoti labvēlīgā un perspektīvā gaismā – kā vieta, kur bērni ir aprūpēti, paēduši, saņem izglītību un medicīnas pakalpojumus. Cilvēki pat iedrošināti tur sūtīt savus bērnus, un daudzi vecāki bijuši pārliecināti, ka tā ir labāka vieta, kur bērniem uzaugt.
Tomēr bērnu gan bijis vairāk nekā vietu bērnunamos, un Ieva izpētījusi gadījumus, kad bērni sūtīti uz Baltkrieviju.
[Runā angliski]
Ieva: I have found some occasions, when children have moved from Lithuania to Belarus.
Esmu atradusi gadījumus, kad bērni tika pārvietoti no Lietuvas uz Baltkrieviju.
Jo īpaši trūcis vietu to māšu bērniem, kuras atradās cietumā.
Regīnas tiesas spriedumā teikts, ka viņa tolaik nestrādāja un audzināja bērnu viena. Regīnas mammai – manai vecvecmammai Marijai – savukārt bijusi invaliditāte. Regīnas brāļi un māsas – nepilngadīgi. Atceros – Valdis stāstīja, ka Regīnai bijuši septiņi vai astoņi brāļi un māsas un ka visi vienmēr bijuši izsalkuši. Mans vecvectēvs Zenons jau bija miris. Marijas mājā Aleksotos bijusi tikai viena liela istaba, kur visi dzīvojuši.
Man ir viegli iztēloties, ka Regīna, visticamāk, zagusi aiz izmisuma un trūkuma, mēģinot izdzīvot un pabarot bērnu. Iespējams, šo ģimenes apstākļu dēļ mana mamma 1956. gada beigās aizvesta uz Liepājas zīdaiņu namu, jo galu galā arī viņas māte Regīna atradās Latvijā – Iļģuciema cietumā.
Bet varbūt tika pildīts toreiz likumā noteiktais: ja bērna vienīgais apgādnieks nonāk cietumā, bērnu sūta uz bērnunamu. Vecmāmiņa Marija bija slima, tādēļ nebija uzskatāma par apgādnieku.
Saku Ievai, ka Liepājas arhīva izziņā minēts, ka mana mamma tur aizvesta ar Lietuvas Veselības ministrijas transportu, par ko liecina ceļazīmes numurs.
[Runā angliski]
Ieva: And especially if the child was for example sick at that time and had to be put in the hospital and if the medical personnel would notice that there is nobody who is visiting that child…
Jo īpaši, ja bērns bija, piemēram, slims tajā laikā un bija jāievieto slimnīcā un ja medicīnas personāls pamanīja, ka nav neviena, kurš bērnu apciemotu.
Ieva apstiprina, ka šādos gadījumos, jo īpaši, ja bija runa par zīdaiņiem, patiesi bieži iejaucās Veselības ministrija vai slimnīca, ja, piemēram, bērns bijis slims vai novārdzis.
Iespējams, kāds bija apsekojis vecvecmammas Marijas mitekli un nolēmis, ka bērnam būs labāk bērnunamā.
Tolaik arī bijis uzstādījums mazināt bērnu mirstību, un Veselības ministrija cieši sadarbojusies ar zīdaiņu namiem. Varbūt kāds bija pieņēmis lēmumu atrisināt problēmu šādi? Nereti to darīja cilvēki, kas vēlējās palīdzēt, kuriem bija pazīšanās un iespēja bērnus iekārtot kādā iestādē. To bieži risinājuši arī neoficiāli, norāda Ieva.
[Runā angliski]
Ieva: So, yes, if the situation at your grandmother's place was difficult and was seen as a threat to her life…
Jā, ja situācijas tavas vecvecmammas mājā bija sarežģīta un tika uzskatīta par draudu viņas [Terezas] dzīvībai…
Pētniece pieļauj, ka kāds varēja pamanīt, ka situācija manas vecvecmammas mājās apdraud bērna veselību un drošību, tāpēc pieņēma lēmumu ievietot manu mammu bērnunamā.
Varbūt tā nemaz nebija Regīna vai vecvecmamma Marija, kas pieņēmusi lēmumu atteikties no bērna un sūtīt to prom. Varbūt viņu vietā lēmis kāds cits?
Vēlāk jau mana mamma nonākusi sistēmā: no nepilnu divu gadu vecuma zīdaiņu namā Liepājā, no četru gadu līdz skolas vecumam – bērnunamā Jēkabpilī, skolas gaitas – Siguldas internātskolā. Vienmēr tur, kur bija brīva vieta. Tagad man tas šķiet tik sarežģīti un necilvēciski, bet tolaik – ierasta un bezpersoniska prakse.
Bet varbūt mana vecvecmāmiņa Marija pati nosūtīja mazmeitu uz bērnunamu, jo nespēja viņu pienācīgi aprūpēt? Un šo faktu vēlāk noklusēja? Intuitīvi pretojos šai domai, jo mamma stāstīja, ka visu to laiku palikusi Marijas mājā Aleksotos un ka viņai kādu dienu atbraukuši pakaļ un aizveduši prom. Stāstā īpaši uzsvērta melnā mašīna un tumšie stāvi, kas atbraukuši nakts vidū.
Mamma arī allaž atcerējās, cik ļoti viņu vecvecmāmiņa mīlējusi. Man ir grūti noticēt, ka Marija būtu pati sūtījusi manu divgadīgo mammu prom, tāpēc izvēlos ticēt versijai, kā kāds tiešām atbrauca pakaļ un aizveda meitenīti no Kauņas uz Liepāju.
Protams, tā ir mana faktu interpretācija. Es nezinu, kā tieši viss notika, kādi bija Regīnas un Marijas motīvi un situācija.
Agnese: Kad skaties uz pagātni, tu vari to pārrakstīt, izstāstīt sev citādi to pašu stāstu. Tas nozīmē, ka mēs uz to visu varam brīvi skatīties.
Tā ir ģenealoģe Agnese Lūse. Jūs viņu dzirdējāt pirmajā sērijā, kad uzsāku "Mammas lietu", un viņa mani iedrošināja pētījumam. Tagad tiekamies otrreiz, un es dalos ar saviem atklājumiem un palikušajām neskaidrībām.
Agnese mani mudina izvēlēties tās atbildes, kas der man pašai.
Agnese: Un kāpēc arī ne, jo tu pagātni vari visu laiku veidot pēc savas vajadzības. Reālu dokumentālu stāstu var stāstīt no dažādiem viedokļiem. Vari skatīties uz to traģiski vai arī – gluži otrādi – izstāstīt pozitīvi. Un tas pat skaitās kaut kā dziedējoši, jo citādi paskaties uz šo notikumu. Tu izvēlies versiju, kas Tev liekas vislabākā vai nomierinošākā.
[Runā angliski]
Aiga: Yes, it makes a lot of sense.
Jā, tas izklausās ļoti loģiski.
Jautāju Lietuvas vēsturniecei Ievai Balčūnei, kādēļ Regīna neizņēma manu mammu no bērnunama jau 1957. gadā – pēc iznākšanas no cietuma. Mamma vēl bija Liepājā un tikai divus gadus veca.
Ieva teic, ka pēc kara joprojām bija pagājis salīdzinoši īss laiks un izdzīvošana bija grūta. Turklāt Regīna grasījās precēties ar Aļģi, bet viņa māte neatbalstīja sveša bērna ienākšanu ģimenē.
Ieva min vēl kādu lietu.
[Runā angliski]
Ieva: If the mother was a single mother and there was no father for different reasons, the emotional value of a child could be very different.
Ja māte viena pati audzināja bērnu un dažādu iemeslu dēļ nebija tēva, bērna emocionālā vērtība bija ļoti atšķirīga.
Tolaik bērna emocionālā vērtība nebijusi tik augsta un nebija tik izteikta pieķeršanās viņiem. Tas bija cits laiks. Izdzīvošanas cena bija augsta.
Pēc sprieduma izlasīšanas un sarunas ar lietuviešu vēsturnieci Regīna manā apziņā iegūst arvien cilvēcīgākas aprises. Jauna sieviete, kurai jāizdzīvo un vienai jārūpējas par zīdainīti un pusauga brāļiem un māsām. Sieviete, kurai nav izglītības un darba. Sieviete, kura bērnībā piedzīvojusi kara šausmas. Viņa rīkojās tā, kā tolaik prata.
Jā, viņa izdara pārkāpumu, absolūti muļķīgu lietu, un nozog naudu. Droši vien par to guvumu nemaz daudz neko nevarēja nopirkt, un viņa, visticamāk, nedomāja, kādas būs sekas. Vai es varu viņai pārmest? Kā es būtu rīkojusies pati?
Tagad es spēju saprast savu vecomammu Regīnu labāk. Man joprojām sāp notikušais ar manu mammu, bet es arī spēju saskatīt to, cik daudz bija atkarīgs no ārējiem apstākļiem, nevis no Regīnas izvēles. Saprotu arī to, kāpēc 1964. gadā, kad Regīna atrod meitu Siguldā un aicina pavadīt vasaru Kauņā, viņa neved meitu sev līdzi uz Kauņu pavisam. Viņai nav darba, ir garīgās veselības problēmas, Aļģis dzer un ir vardarbīgs.
[Runā angliski]
Aiga: It all happened in a very unfortunate time.
Tas viss notika ļoti sliktā laikā.
"Ja vien mana mamma būtu piedzimusi piecus gadus vēlāk, viss būtu citādi," es saku Ievai.
Padomju režīms, tā bezpersoniskums un tā laika situācija sadragāja Regīnas dzīvi. Manu mammu no divu gadu vecuma audzināja bērnunamu sistēmas darbinieki, kuri runāja svešā valodā un kuri nesniedza ģimenes siltumu un mīlestību.
Es uzaugu ģimenē, kurā jutu šo notikumu atskaņas. Mantojums, ko viena otrai atstājām. Un pēkšņi es skaidri apzinos, ka mana mamma izdarīja vislabāko, ko spēja tajos grūtajos apstākļos, kuros viņa uzauga un kuros izdzīvoja. Viņa izdarīja gandrīz neiespējamo, lai izaudzinātu mani un iedotu man spēcīgu pamatu dzīvē.
Man vienmēr ir licies, ka vairāk līdzinos tēvam – gara auguma, zaļām acīm, robustiem sejas vaibstiem, tumšiem matiem. Nekad neesmu sevī saskatījusi līdzību ar mamma – smalko, kluso gaišmati. Arī raksturā, nē.
Bet šogad, kad esmu nogriezusi īsus matus un kad pētu savas mammas lietu, ik pa laikam spogulī ieraugu, cik līdzīga viņai esmu. Kad tā notiek pirmo reizi, es satrūkstos, jo šķiet, ka uz brīdi ieraugu viņu. Tas ir kas netverams manā skatienā.
Arī pētot Regīnas bildes, nu saskatu līdzību. Nolieku blakus mūsu abu fotogrāfijas un pētu. Viņas sejas vaibsti ir izteiktāki, lielāki, gluži kā man. Jo īpaši tas redzams profilā. Un deguns? Vai man gadījumā nav vecmammas deguns? Man patīk šī līdzība. Patīk, ka beidzot sevī atpazīstu mammu. Varbūt ar laiku notveršu arī rakstura īpašības. Varbūt tās jau ir, bet neesmu apzinājusies šo līdzību.
Es sevī ieraugu mammas dzimtu. Tā ir ierakstīta manī spēcīgāk, nekā biju domājusi. Tukšie lauciņi dzimtas kokā aizpildās, un es gūstu atbildes uz saviem jautājumiem. Gan par to, kas notika, gan par to, kāda bija Regīna un mana mamma un kāpēc viņas rīkojās tā vai citādi.
Jūtu, ka izlīgstu ar Regīnu. Jūtos spēcīgāka un pilnīgāka. Un šo spēku man vairs nevarēs atņemt.
Bet kā ar manu iespējamo vectēvu – ukraiņu virsnieku Alekseju Docenko? Vai es viņu meklēšu? Lietuviešu ģenealogs Laimonis Grīva saka, ka tas esot bezcerīgi – es nezinu viņa dzimšanas datus, nav arī citu pavedienu, turklāt padomju laikos virsniekus sūtīja no vienas vietas uz citu. Taču nevēlos arī atmest ar roku, jo arī Ukrainā šobrīd aktīvi darbojas radurakstu pētnieki un varbūt tomēr izdodas ko atrast.
Vispirms vēlos rast apstiprinājumu tam, vai manī tiešām ir ukraiņu asinis, tāpēc iegādājos DNS analīzes komplektu. Esmu nosūtījusi materiālu uz laboratoriju un gaidu rezultātus.
[Audiodienasgrāmata]
Es saņēmu atbildi no laboratorijas. Patiesībā tā atnāca daudz agrāk, nekā biju plānojusi. Bija teikts, ka paies astoņas nedēļas, bet es to saņēmu pēc mēneša. Nezināju, kas mani tur sagaidīs. Tur parādās pasaules karte un arvien tuvāk pievelk tos reģionus, no kuriem it kā ir tava DNS izcelsme. Man parādīja, ka 64% ir Baltijas reģions, īpaši izceļot Latviju un Lietuvu. Tad 24% ir Balkāni, kas man ir lielākais pārsteigums. 8% Skandināvija un 4% Austrumeiropa, un iznāk, ka iespējamība, ka mans vectēvs bija ukrainis, ir salīdzinoši neliela. Ja vien viņš nav cēlies no Balkāniem. Vēl ir interesanti, ka neparādās Vācija, jo mana tēva dzimta nāk no Vācijas.
Izskatās, ka izpēte turpināsies.
Šis ir podkāsts "Dokumentārijs". Stāsts "Mammas lieta". Mani sauc Aiga Veckalne.
Podkāsta skaņu režisors ir Ivo Tauriņš. Redaktore – Dace Krejere. Bez viņas iedrošinājuma un palīdzības šis stāsts nebūtu tapis. Producente – Justīne Savitska. Stāsta vizuālo identitāti veidoja Beāte Bērziņa.
Ģenealoģe Agnese Lūse man iemācīja meklēt informāciju un šķetināt tās pavedienus, bet atsaucīgie arhīvu speciālisti sagādāja piekļuvi dokumentiem.
Lietuvieši vēsturnieki Ieva Balčūne un Laimonis Grīva ļāva ielūkoties vēsturiskajā kontekstā un atšifrēt Lietuvas dokumentos minēto. Īpašs paldies manas mammas draudzenēm Svetai, Ludmilai Rīgā un Ludmilai Igaunijā – par ieskatu mammas dzīvē un iespēju sajust viņas klātbūtni kaut uz mirkli.
Novembra beigās, kad podkāsts jau bija ierakstīts, saņēmu ziņu, ka mammas brālis Valdis ir miris. Aizgājis tikpat strauji un pēkšņi kā mana mamma un tikai gadu pēc viņas nāves. Esmu pateicīga, ka "Dokumentārija" dēļ man bija iespēja aizbraukt pie Valda uz Kauņu, sajust viņa ģimenes spēcīgo atbalstu un atklāt nezināmo par mammu.
Piezvaniet mammai. Atā!
Aiga nosūta pieprasījumu Latvijas Republikas Ieslodzījuma vietu pārvaldei un Iekšlietu ministrijas Informācijas centra arhīvam, lai uzzinātu, kur Regīna izcietusi sodu un par ko.
ITK-6 nozīmē Labošanas darbu kolonija (Ispravitelnaja trudovaja kolonija), un Nr. 6 tolaik atrodas Iļģuciemā, Latvijā. Tas ir Iļģuciema sieviešu cietums. Regīnas notiesāšanas brīdī Tereza bija vienu gadu veca.
Aiga no Kauņas arhīva saņem Regīnas tiesas sprieduma un apelācijas instances lēmuma kopiju.
ITK-6 nozīmē Labošanas darbu kolonija (Ispravitelnaja trudovaja kolonija), un Nr. 6 tolaik atrodas Iļģuciemā, Latvijā. Tas ir Iļģuciema sieviešu cietums. Regīnas notiesāšanas brīdī Tereza bija vienu gadu veca.
Aiga no Kauņas arhīva saņem Regīnas tiesas sprieduma un apelācijas instances lēmuma kopiju.
Kauņas pilsētas tiesas spriedums un apelācijas instances lēmums Regīnas lietā lietuviešu valodā.
Kauņas reģiona valsts zonālā arhīva materiāli
Kauņas reģiona valsts zonālā arhīva materiāli
Atrastie dokumenti, sarunas ar vēsturniekiem un pētniekiem maina Aigas domas par Regīnu, viņa iegūst arvien cilvēcīgākas aprises. "Vai es varu viņai pārmest? Kā būtu rīkojusies es pati?" jautā Aiga.
"Kad skaties uz pagātni, tu vari to pārrakstīt, izstāstīt sev citādi to pašu stāstu,"
Aigai saka radurakstu pētniece Agnese Lūse. "Reālu dokumentālu stāstu var stāstīt no dažādiem viedokļiem. Vari skatīties uz to traģiski vai arī – izstāstīt pozitīvi. Tu izvēlies versiju, kas tev liekas vislabākā, nomierinošākā."
"Kad skaties uz pagātni, tu vari to pārrakstīt, izstāstīt sev citādi to pašu stāstu,"
Aigai saka radurakstu pētniece Agnese Lūse. "Reālu dokumentālu stāstu var stāstīt no dažādiem viedokļiem. Vari skatīties uz to traģiski vai arī – izstāstīt pozitīvi. Tu izvēlies versiju, kas tev liekas vislabākā, nomierinošākā."
1932. gads
Kauņā piedzimt Regīna Tičkevičiute Zenona meita.
1955. gada 29. janvāris
Kauņā piedzimst Regīnas meita Tereza (Teresa) Tičkevičiute. Iespējams, viņas tēvs ir padomju virsnieks Aleksejs Docenko, ar kuru Regīna ir neilgu laiku tikusies.
1955. gada 13. septembris
Regīna Kauņā izdara noziegumu.
1955. gada nogale
Regīna iepazīstas ar savu nākamo vīru Aļģi, dēla Valda tēvu.
1956.gada 9. marts
Regīnu notiesā ar brīvības atņemšanu, sodu izcieš Iļģuciema cietumā.
1956. gada 14. decembris
Regīnas meitu Terezu aizved uz republikānisko zīdaiņu namu Liepājā.
1957. gads
Regīnu priekšlaicīgi atbrīvo, viņa atgriežas Kauņā.
1958. gads
Terezu pārved uz Ābeļu bērnunamu Jēkabpilī.
1962. gads
Terezu nosūta uz Siguldas internātskolu.
1964. gads
Regīna atrod Terezu, pirmā vēstule Siguldas internātskolas direktoram.
1970. gads
Tereza pabeidz Siguldas internātskolu (8. klasi).
1989. gads
Aiga pirmo un vienīgo reizi satiek savu vecmammu Regīnu.
1996. gads
nomirst Regīna.
2021. gads
nomirst Tereza.
2022. gada novembris
nomirst Aigas mammas Terezas brālis Valdis.