Maiks Koljers: Šausminošs un šokējošs pastāsts

Ceru, nesenie notikumi mums iemācījuši, ka histērija parasti nepalīdz.

Vai tā būtu politiska kampaņa, referendums, izvērtējums par progresu kāda svarīga uzdevuma veikšanā, vai vienkārši norādīšana uz kaut ko, kas iepriekš atkārtojies vēsturē, kā bija sagaidāms, jau ir kļuvis apnicīgi, ka par to izsakās pāremocionālos un pārspīlētos toņos.

Tieši tendence pārspīlēt un sensacionalizēt stāv aiz nepatiesajām ziņām (kuras pamatoti varētu saukt arī par "nepatieso drāmu", jo tās balstās vairāk stereotipiskos stāstījuma principos - nevis žurnālistikā), un tas ir arī princips, kura dēļ jebkuru demagogu salīdzina ar Hitleru un jebkuras sociālās pārmaiņas dēvē par genocīdu.

Visas šīs parādības pašlaik redzamas gan Latvijā, gan citās Baltijas valstīs, taču jaunākais piemērs nepamatotai sensācijai, kas tiek atkārtota - it kā tā būtu fakts -, ir apgalvojums, ka Baltijas valstis ir "šausminātas" Krievijas dēļ.

Šausmas ir stāvoklis, kurā cilvēki dreb, nobijušies līdz kaulam, kurā prāts ir vairāk vai mazāk nespējīgs sakarīgi domāt un kurā galvenais impulss ir bēgt.

Līdz ar to komentāri "New York Times", kurus teicis Pentagona ģenerālis Reimonds Tomass, par Baltijas valstīm, kuras "nāvīgi baidās no Krievijas" un ir "izmisušas" pēc ASV vadības, iezīmē vietējo iedzīvotāju gatavību karam visnotaļ nepateicīgās krāsās. 

Tas liek domāt, ka neviens nezina, ko darīt. Tas liek domāt par bezpalīdzību un uzvedina uz domām, ka starp vairāk nekā sešiem miljoniem cilvēku nav neviena, kurš spētu piedāvāt neatkarīgu vadību. Šie izteikumi ir ļoti aizgādnieciski.

Man labpatiktos domāt, ka ģenerāli Tomasu vai nu citējuši selektīvā veidā, vai varbūt viņš vienkārši gribējis izpatikt intervētājam. Tomēr šādi komentāri tikai papildina slinkumu veicinošo pieņēmumu, ka Baltijas valstis ir disfunkcionālas mailītes, kas nespēj tikt galā ar savām lietām bez lielo zivju palīdzības, ka tās gandrīz vai nav īstas valstis... un tā ir doma, kas ved ļoti nepatīkamā un ļoti negodīgā virzienā.

Baltijas valstis nav ne "šausminātas", ne "izmisušas". 

Tas gan nenozīmē, ka tās ir bezrūpīgas attiecībā pret Krieviju. Gadsimtiem ilgi precedenti un mūsdienu piemēri - Ukraina un Gruzija - sniedz vairāk iemeslu nekā nepieciešams, ka dzīvošana blakus Krievijai ir pamats nepārtrauktām rūpēm - un tas arī ir precīzākais vārds, lai aprakstītu šeit valdošo sajūtu: rūpes. Rūpes ir saprātīgas, nopietnas un pašos pamatos racionālas.

Un šīs rūpes nav nekas jauns. Tās ir bijušas aktuālas, kopš pastāv Latvija, Igaunija un Lietuva - un, iespējams, pat pirms tās pastāvēja. Rūpēm vajag atbildēt, un tas jau notiek - visas trīs valstis palielina aizsardzības budžetu, palielina savu spēku apmēru un efektivitāti, kā arī uzlabo sadarbību ar saviem NATO sabiedrotajiem, un tāpat no NATO sabiedrotajiem ir gaidāms, ka viņi uzlabos sadarbību arī otrā virzienā.

Rūpēm ir ļoti maz sakara ar "šausmām", izņemot atzinumu, ka pastāv kāds apdraudējums. Rūpēm ir vēl mazāk sakara ar sensacionalizētām ziņām, kurās neinteresējas par apdraudējuma patieso raksturu, kamēr vien var sakāpināt emocijas līdz augstākajām notīm.

Jau atkal derīgāks ir salīdzinājums ar šabloniskām drāmām nekā ziņām. Lasītājiem jābūt sajūtai, ka spriedze palēnām aug, līdz tiek sasniegta apmierinoša (lasīt: šausminoša) intensitāte, kad dramatiskā struktūra nosaka - līdz kulminācijai ilgi nav jāgaida.

Tomēr Baltijas valstu vēsture nav trīs cēlienu melodrāma. Ir simtiem cēlienu, no kuriem visi ir improvizēti, turklāt izrāde, šķiet, turpināsies nevis vienu sezonu, bet gan mūžīgi. Nav vērts pietēlot un simulēt.

Manā pieredzē viens no labākajiem veidiem, kā saskatīt šo svarīgo atšķirību starp emocionāliem un pragmatiskiem veidiem, kā domāt par ģeopolitiku, ir apskatīt mediju dienu armijas mācībās. Tie ir tieši mediji (un dažreiz politiķi), kuri visi ir satraukušies, spindz apkārt, velk virsū ķiveres un skatās caur tēmekli, dīvaini saliekušies.

Taču pašas militārpersonas vienmēr ir nedaudz nerunīgas, pat kautrīgas. Neizbēgamais jautājums par to, vai kaujā nav bail, parasti tiek atbildēts ar plecu paraustīšanu un variāciju par tēmu "daru savu darbu". Varbūt vēlme izpatikt vai ieraudzīt savu vārdu drukātā formā (uz ko savukārt žurnālisti parausta plecus un saka "daru savu darbu") izsauc kaut ko pārspīlētāku - tas varētu būt tas, kas notika ģenerāļa Tomasa gadījumā.

Tas, protams, nenozīmē, ka piedzīvojumu meklētāja un profesionāļa pasaule nekad nepārklājas. Vienmēr būs daži nenopietni cīnītāji, kuriem patīk izlikties, it kā viņi gribētu lomu filmā "Komando", kamēr lielākā daļa militārpersonu turpinās pilnveidot savas iemaņas.

Tāpat būs arī dažas ofisa amatpersonas, kurām pa vidu izklājlapu veidošanai patīk izkliegties par ģeopolitiku; tomēr ir daudz vairāk tautas kalpu, kuri koncentrējas uz to, lai nodrošinātu laicīgas aprīkojuma piegādes un to, ka karavīrus laikā atalgo un paēdina. 

Un, cerams, ka nepazudīs arī reportieri, kuri turēsies pie pamata pienākuma - reportāžu veidošanas - nepakļaujoties redaktoru pieprasījumiem pēc sakāpinātākām emocijām.

Patiešām - man vairāk bail par turpmāku augstu kvalificētu un motivētu reportieru pastāvēšanu nekā par mūsu augsti kvalificēto un motivēto karavīru nākotni.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt