Maiks Koljers: Paceliet rokas, ja gribat vadīt valsti

Ir pagājusi vairāk nekā nedēļa, kopš premjerministre Laimdota Straujuma pavēstīja, ka viņa vēlētos, lai turpmāk viņu dēvē par „bijušo” premjerministri Straujumu, un vairāki mēneši, kopš visi pārējie pareģoja, ka tā notiks.

Ja tā ir noticis, nebūtu nesaprātīgi paust viedokli, ka mums jau tagad vajadzētu būt nelielam priekšstatam par to, kurš stāsies viņas vietā. Mums šāda priekšstata nav.

Lielākajā daļā valstu, kad kāds pārtrauc būt premjerministrs, daži cilvēki paziņo, ka visai labprāt būtu par premjerministru. Viņi cenšas mazināt iespaidu, ka dara to, lai apmierinātu savu ego, un rada iespaidu, ka ir pārliecināti, ka spēj piedāvāt valstij „jaunu virzienu”.

Seko debates, kurās viņiem vai nu liek doties mājās, vai arī pasniedz valsts atslēgas un liek ķerties pie lietas.

Latvijā tā nenotiek. Latvijā visi saka – pašreizējam premjeram ir jāaiziet, bet – nedaudz pārsteidzoši – neviens neplāno to, kas notiks turpmāk.

Pat tad, kad debesīs sāk rēgoties lielais melnais caurums „Neviens īsti nav pie teikšanas” un sāk savā bezgalīgajā tukšumā iesūkt tādas lietas kā politiskus lēmumus un līgumus, viss, ko spēj politiskās partijas, ir kā papagaiļi atkārtot to, cik ļoti tām ir vajadzīgas diskusijas starp partijām par šo jautājumu. Vai tās nekad iepriekš nav tikušās?

Tas patiešām ir izcili. Saeimā ir tikai 100 deputātu, kas ir sadalīti starp sešām dažādām partijām. Deputāti nevar viens bez otra. Viņi tik ļoti dzīvo viens otra kabatās, ka viņi droši vien var pateikt, kādā krāsā tās ir no iekšpuses. Tomēr, kad lieta nonāk līdz tam, ka ir jāizvēlas premjerministrs, viņi klīst apkārt kā staigājošie miroņi, nejauši saskrienoties cits ar citu, taču viņiem nav skaidrs, kuram, vai kādam vispār, būtu jābūt pie teikšanas. 

Prezidents Raimonds Vējonis, kura pienākums ir kādu nominēt (un kurš pats piekrita kandidēt uz prezidenta amatu tikai pēc tam, kad tika draudēts ar moku rīkiem), rīkoja divu dienu sarunas ar partijām un pēc tām paziņoja, ka dod tām TRĪS NEDĒĻAS, lai tiktu skaidrībā ar sevi un un to, vai tās patīk cita citai, it kā divas iepriekšējās dienas būtu bijušas kaut kāds pagalam neveiksmīgs ātrās iepazīšanās eksperiments.

Viena persona, par kuru visi domā, ka tā vēlas ieņemt premjerministra amatu, ir Solvita Āboltiņa, taču tagad viņa ir pavisam sakautrējusies un paiet malā pēc tam, kad vairākas nedēļas tēlojusi lēdiju Makbetu, un viņa vēl nav nepārprotami pateikusi, ka viņa pārdotu savu dvēseli vīram krustcelēs, ja vien premjera autokorteža būtu viņas.

Pat ja viņa dabūtu šo krēslu, kuru viņa, šķiet, kāro pirmdienās, trešdienās un piektdienās, bet nicina otrdienās un ceturtdienās, tā viņai būtu Pirra uzvara.

Lai gan latviski politisko partiju nosaukumus liek pēdiņās, un tas ir diezgan kaitinoši, attiecībā uz Āboltiņas partiju „Vienotība” tas tagad ir pilnīgi piemēroti, liecinot par to, ka šis vārds ir jāuztver tikai sarkastiski.

Ir vēl viens cilvēks, kurš noteikti vēlētos vadīt Latviju, un tas ir Rīgas mērs Nils Ušakovs. Neatkarīgi no tā, kā tiek vērtēta viņa politika (aizvien eklektiskāks sociāldemokrātijas un sociālā konservatīvisma sajaukums), tīri kā politiķis viņš ir visprasmīgākais lietu bīdītājs valstī, kādu strēķīti pārāks par citiem.

Tā ir arī sagadījies, ka viņš vada lielāko partiju parlamentā, - lielākajā daļā valstu tas ir drošākais ceļš uz uzaicinājumu vadīt valdību. Taču Latvijā – mums ne tuvu nav tik daudz vietas, lai izskaidrotu iemeslus, ja jūs tos vēl nezināt, - tas faktiski garantē atrašanos pastāvīgā opozīcijā.

Taču vispārsteidzošākie ir nevis kritēriji jebkuram potenciālam kandidātam, bet vienkārši tas, ka visi ir tik nejēdzīgi kautrīgi, kad ir jāatzīst, ka vēlas būt par premjerministru.

Protams, ir tikai jāpaskatās uz sacensību par republikāņu nomināciju prezidenta amatam Savienotajās Valstīs, lai redzētu, pie kā noved otra galējība – varaskāre, kas ir balstīta uz vienkāršu egoismu.

Taču šeit, Latvijā, mums ir pretēja rakstura problēma: neviens negrib riskēt un iznākt atklātībā. Politiķu šķira neizskatās ne pēc kā daudz vairāk kā pēc 100 pusaudžiem, kuriem Saeima ir skolas diskotēka. Viņi mīcās apkārt, turoties cieši pie sienām un mēģinot izskatīties mierīgi, taču baidās kādu uzlūgt uz deju, kur nu vēl būt pirmajiem uz dejas grīdas, lai visiem parādītu, kā jālokās.

Nebūtu pārāk daudz prasīts, lai būtu kāds, kuram patīk skatīties spogulī un teikt: „Es esmu premjerministrs!”, bet kurš arī vēlas dažus gadus paciest personīgas neērtības, jo īstenībā grib izdarīt kaut ko labu savai valstij.

Straujuma pati kļuva par premjerministri tikai tad, kad neviens cits nebija gatavs spert soli uz priekšu (divreiz), un, ņemot vērā, ka sākumā viņa nemaz nebija politiķe, padarīja savu darbu visai labi.

Igaunijā un Lietuvā nav šīs problēmas. Cilvēki grib būt premjerministri. Bet kādu vēstījumu tas dod, ja mēs radām politisko sistēmu, kurā cilvēki kļūst par savas valsts līderiem tikai aiz žēlastības, ka viņi uzņemas šo godu ar nopūtu, nevis ar smaidu?

Mums ir vai nu jāizbeidz šī nogurdinošā kautrība, vai arī vienkārši jāatzīst sakāve un jāievieš Atēnu tipa izpildvara, velkot lozes (tas bieži tika uzskatīts par kaitinošu kavēkli, kas traucēja nodarboties ar filozofēšanu, diska mešanu un citām svarīgākām lietām).

Tā vietā, lai turpmāk samierinātos ar šo garlaicīgo mīņāšanos, es ierosinu atrast pašiem savu premjerministru. Daudz saprātīgu cilvēku, kuriem ir Latvijas pases, lasa LSM.

Ja jūs to darāt ne tikai tāpēc, lai pamanītu pārrakstīšanās kļūdas un pastāstītu mums par tām, ja jūs nebaidāties no tā, ka citi, kautrīgi cilvēki čukstus jūs apspriedīs, un, vissvarīgāk, ja jūs vēlaties savu valsti padarīt kaut mazliet labāku par to, kāda tā bija, kad jūs tajā piedzimāt, jums jau ir daudz vairāk premjerministra darbam atbilstošu īpašību nekā visai politiķu šķirai.

Lūdzu, ierakstiet savu vārdu un kontaktinformāciju komentāru sadaļā zem šī raksta, lai mēs to varētu nodot prezidentam Vējonim.        

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti