Viņš sāk uzvesties savādi, sāk teikt dīvainas, neadekvātas runas un viņam ir pēkšņas garastāvokļa svārstības - pilnīgi pretstatā viņa ierasti mierīgajam raksturam.
Viņam ir jābūt "trakam" visu laiku - neviens, izņemot pāris vecāko virsnieku, nezina, ka viņš tēlo, un, ja kāds redzētu, ka viņš uzvedas "normāli", šai blēdībai būtu beigas, un visa nometne tiktu sodīta.
Galu galā pat vācu sargi kļūst norūpējušies par viņa neparasto uzvedību un ataicina psihiatru. Bēgšanas komiteja ir nobažījusies: tagad būs īstais pārbaudījums. Šis psihiatrs ir viens no vadošajiem ekspertiem savā jomā un spēj noteikt pat mazāko maldināšanas pazīmi.
Pārsteidzoši, ka pēc plašām pārbaudēm psihiatrs apliecina, ka ieslodzītais, kurš gatavojas bēgt, ir klīniski vājprātīgs, tādēļ var tikt repatriēts, kaut gan ieslodzītais pats cīnās par to, lai varētu palikt nometnē. Galu galā viņu iesēdina vieglajā automašīnā un aizved. Tā ir viena no sensacionālākajām bēgšanām, kāda jebkad īstenota.
Dažas nedēļas vēlāk citi ieslodzītie saņem vēstuli, ka viņš jau ir mājās. Tiklīdz virsnieki sāk viens otru apsveikt, vēstulē tālāk lasāms, ka viņš ir ievietots psihiatriskajā slimnīcā Anglijā kā bezcerīgs gadījums.
Virsnieki saprot patiesību. Viņš sāka izlikties, taču vienubrīd spriedze bija pārāk liela un viņš patiešām kļuva traks. Neviens no viņiem to nepamanīja un - pats sliktākais - viņi sajūsminājās par viņa vājprātu.
Trīsdesmitajos gados daudzi domāja, ka Hitlers bija taisnīgs un ārkārtīgi cinisks valstsvīrs. Daudziem viņš tāpēc patika. Protams, ka viņš neticēja daudz kam no tā, ko teica, un visas šīs uniformas, nacistiskie sveicieni un grāmatu dedzināšanas nebija nekas cits kā triki muļķa publikai, - bet viņš patiešām iekustināja lietas, vai ne?
Taču galu galā izrādījās, ka viņš netēlo. Uniformas, sveicieni, paceļot roku, un grāmatu dedzināšanas bija pati nacisma būtība, nevis tās sabiedrisko attiecību atzars; galu galā - viņš bija traks, un, kad viņš teica "galīgais risinājums", tad ar to arī domāja "galīgo risinājumu".
Pagājušajā nedēļā Minhenes Drošības konferences skatīšanās bija satraucoša - un iemesls nebija tas, ko teica Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs un augsta ranga Valsts domes deputāts Konstantīns Kosačovs, bet gan tas, kā viņi to pateica.
Nebija ironiskās vīpsnāšanas, kāda mēdz būt runātājam, kurš zina, ka melo, bet kuram ir tāds nicinājums pret klausītājiem, ka viņam ir vienalga. Un nebija arī bravūras, kāda ir provokatoram, kurš pateiks jebko, lai sasniegtu sev vēlamo rezultātu.
Visspilgtāko piemēru sniedza Kosačovs, kurš sašutis apgalvoja, ka modernajiem tankiem, pretgaisa aizsardzības baterijām, raķetēm un citam smagajam bruņojumam, kas ir Austrumukrainas "nemiernieku" rīcībā (un tas ir labi dokumentēts), kā arī "mazajiem zaļajiem cilvēciņiem" nav nekāda sakara ar Krieviju: "Neeksistē. Nav pierādījumu."
Gan Lavrovs, gan Kosačovs šķita patiesi apvainojušies un apbēdināti, ka labi informētie un parasti ļoti konservatīvie klausītāji viņu apgalvojumus par to, kā krievi tikuši apspiesti, bet Krima anektēta atbilstoši starptautiskajām tiesībām, uzskatīja par tik ērmīgiem, ka viņi atklāti par tiem smējās.
Daži zināmā mērā izbaudīja skatu, kad viņi tika izsmieti. Taču, lai gan esmu par to, ka politiķi dažkārt ir jānoliek pie vietas, par viņiem īstajā brīdī pasmejoties, šajā gadījumā es nesmējos.
Iemesls bija vienkāršs - par spīti ekspertu, tostarp Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa, apgalvotajam, ka Lavrovam būtu jājūtas diezgan muļķīgi, runājot tādas blēņas, viņa un īpaši Kosačova acu skatiens baisi atgādināja bēgli no "Koldicas".
I feel badly for smart people forced to say dumb things, to obfuscate and lie to a room full of other very smart people. Must be humiliating
— toomas hendrik ilves (@IlvesToomas) February 7, 2015
Tātad, kamēr netiks pierādīts kas cits, būs daudz drošāk, ja mēs uzskatīsim Putina bandu nevis par tādiem, kas ir aizgājuši maldu ceļos, bet prasmīgiem makiavellistiskiem stratēģiem, kas meklē un izmanto Rietumu vājās vietas.
Tā vietā mums būtu jāuzskata, ka viņi tic ikvienam savam teiktajam vārdam. Un tā ir patiešām šausminoša doma.
Kļūstot par Krievijas prezidentu, Putins acīmredzot bija gudrs cilvēks ar gudru 12 gadu plānu, lai padarītu Krieviju par savā ziņā plaukstošu un stabilu demokrātiju. Taču vienubrīd, spēlējot savu Pētera Lielā un Napoleona krustojuma lomu, viņš sāka ticēt pats savām fantāzijām.
Šis vēlīnā perioda Putins, kuram tiek veikta plastiskā ķirurģija, kurš nirstot atrod antīkas vāzes, kurš ar atkailinātām krūtīm jāj pa stepi un Jaunkrievijas sapņu zemi, varētu nebūt sabiedrisko attiecību veidojums. Tas pat varētu nebūt vienkārši egomānijas rezultāts. Tas varētu būt īstais Putins. Tie arī varētu būt īstais Lavrovs un īstais Kosačovs. Un šādā gadījumā mēs rīkotos prātīgi, ja parūpētos, lai mums pie rokas ir skapis, pilns ar trako krekliem.
Raksts oriģinālvalodā publicēts eng.lsm.lv.
"Ārpus ētera" autori pauž vienīgi savu personīgo viedokli. 
