Maiks Koljers: Meklējam ģēniju - piesakies!

Vai tu esi Latvijas ģēnijs? Vai tu pazīsti kādu Latvijas ģēniju? Vai tu vēlētos būt Latvijas ģēnijs? Ja uz kādu "vai" - ideālā gadījumā uz visiem - no šiem jautājumiem atbildēji ar "jā", tu esi tieši tāds cilvēks, kādu meklējam!

Diez vai jums paskrējis garām, ka Latvija nākošgad svin simtgadi. Visiem patīk apaļi skaitļi, tāpēc šī ir lieliska iespēja celt valsts prestižu un izrādīt visas lietas, kas ir latviskas un lieliskas.

Pagājušnedēļ Londonas grāmatu tirgū es dabūju pasmelties no sagaidāmā.

Pirmkārt, man jāsaka, ka biju patiesi iespaidots, kā cilvēkiem pie Latvijas stenda izdevās reklamēt latviešu grāmatas. Viņi kustējās, runāja, smaidīja, sniedza informāciju. Tas varētu neizklausīties pēc nekā īpaša, taču, apskatot dažus citus stendus, tas bija kā salīdzināt industriālo revolūciju ar akmens laikmetu.

Dažām Tuvo Austrumu valstīm bija stendi, kuros nebija nekā, izņemot eleganti ģērbtas dāmas, kas stundām nekustīgas stāvēja nopietnu šeihu biogrāfiju kaudzīšu priekšā. Es tikai minu, tomēr esmu diezgan pārliecināts, ka visas šīs biogrāfijas secina, ka aprakstītie šeihi bija avangardisti, kuri saviem ļaudīm darīja lieliskas lietas, taču neapraksta viņu milzīgās personīgās bagātības.

Taču manā mīļākajā stendā bija tikai viens resns vīrietis, kas sēdēja krēslā, kam apkārt bija tūkstošiem jaunākā "Newsweek" numura eksemplāru. Aiz šī vīrieša bija desmitiem plakātu ar jaunākā "Newsweek" numura vāku. Vīrietim pat nebija galda. "Paņem vienu" vēstīja uzraksts. Resnais vīrietis tikai sēdēja tur, lasot jaunāko "Newsweek" numuru. Jaunākajam "Newsweek" numuram uz vāka bija priecīgā, mirdzošā Kima Čenuna seja, kas izskatījās pēc nospodrināta šķiņķa. Šī bija pirmā reize, kad man tik ļoti negribējās paņemt kādu žurnālu. Stends izskatījās pēc šaušalīgas modernās mākslas instalācijas.

Turpretim Latvijas stendā bija liels labu grāmatu piedāvājums ar interesantiem vākiem. Taču man šķiet, ka mēs tomēr varētu kaut ko iemācīties no šeihiem un korpulentā diktatora. Tas, ko mums vajag, ir kāda centrāla personība, kuru var pasniegt kā latviešu tautas talanta iemiesojumu.

Ir jauki cilvēkiem stāstīt par labām grāmatām, taču tas ir daudz vienkāršāk, ja jums ir ģēnijs. Lai paskaidrotu "Fausta" vai "Karaļa Līra" sižetu, vajadzīgs kāds laiciņš. Taču, pasakot "To sarakstīja Gēte", vai "Šekspīrs", automātiski tiks pieņemts, ka, lai kas tas būtu, to ir vērts lasīt.

Latvijai ir mākslinieciskie ģēniji, taču viņi ir kaitinoši grūti reklamējamās nozarēs. Diriģenti Mariss Jansons un Andris Nelsons, visticamāk, kvalificētos, taču izpildītāji ir mazāk noderīgi par komponistiem vai māksliniekiem, jo viņi interpretē, nevis rada patērējamus produktus.

Ja viņš būtu piedzimis Ņujorkā, nevis Rīgā, kā arī kļuvis atpazīstams, rakstot dziesmas Tin Pan Alley (Ņujorkas apkaime, kur dzīvoja daudz mūzikas izdevēju un dziesmu autoru - red.) nevis Padomju Savienībā, Raimonds Pauls ar lielu ticamību būtu pasaulē atzīts amerikāņu ģēnijs nevis Latvijas "Maestro". Ir daudz ļoti labu latviešu rakstnieku un gleznotāju, taču, visticamāk, pat viņu kvēlākie pielūdzēji nevienu no viņiem spontāni nenosauktu par ģēniju.

Vienīgais atzītais literārais ģēnijs Latvijas vēsturē ir Rainis, taču būtu pagrūti panākt, lai viņš vada simtgadi tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņš gandrīz 90 gadus ir miris. Mums vajag kādu dzīvu cilvēku, kurš spēj stāvēt TV kameru priekšā un tikt apbrīnots, tajā pašā laikā izstarojot harismu. Igaunijai ir Arvo Pērts. Viņa ierakstus pārdod tūkstošos eksemplāru. Nav nepieciešams stendā sēdošs resns vecis, kurš tos dalītu.

Būtu jauki, ja tuvākajā nākotnē spontāni rastos kāds ģēnijs. Taču laiks ir ierobežots. Jāpasteidzas, ja vēlamies, lai mūsu ģēnijs būtu vietā un apstiprināts, pirms sākas simtgade.

Tautas ģēnijs ir kā Dievs: ja viņš (vai viņa) neeksistē, viņš (vai viņa) jāizgudro.

Šis ir mans ieteikums: jāizsludina iepirkums oficiālā valsts ģēnija pozīcijai. Pagaidām pāris nedēļas, paskatāmies, kurš pieteicies un kas viņiem padomā - sirdi plosošs romāns, debesīs uznesoša simfonija, lieliska glezna utt. Ja neatrodas neviens ģēnijs, iestādēm vienkārši kāds jāizvēlas, tāpat kā atēnieši izvēlējās savus vadoņus no negribīgu pilsoņu vidus.

Bet no mums pārējiem ir atkarīgs turpmākajos mēnešos atzīt, nostiprināt un nemitīgi uzturēt mūsu ģēnija statusu. To varētu uzskatīt par patriotisku pienākumu. Pie katras iespējas mums jāliecina par šī indivīda ģenialitāti un spēku, kas nāk no viņa mākslas, pat ja mēs tam neticam.

Patiesi, savā ziņā tas pat būtu labāk, ja mēs īsti neticētu, ka šis cilvēks ir ģēnijs, jo tas ļaus mums būt apmierinātākiem, kad saliedēsimies cēla mērķa vārdā un ļausim visiem citiem domāt, ka arī viņi ir ģēniji.

Kad nu būsim noteikuši savu neapstrīdamo ģēniju, sekos arī pārējais: citu ģēniju skola, kurā redzama viņa vai viņas tieša ietekme; tālāk - dumpīgie ģēniji, kas reaģē pret galveno ģēniju; un, visbeidzot, arī postģēniji, kas dekonstruē un ironiski rotaļājas ar ģēnija impozanto mantojumu, tajā pašā laikā atzīstot, ka tas nebūtu iespējams, ja sākotnējais ģēnijs nebūtu bijis īsts ģēnijis.

Tāpēc nekautrējies. Ja tu esi ģēnijs, panāc priekšā. Tas ir jautrs darbs. Tavā vārdā dēvēs skolas un ielas. Tiks taisītas tavas statujas, un centrālā banka tevi uzliks uz monētas, ja ne banknotes.

Tev sanāks satikt arī daudzus citus ģēnijus, un tu varēsi noskaidrot, vai viņi tiešām ir tādi, par kādiem viņus tur.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt