Maiks Koljers: Kaitinoši lojāli

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Galvenā problēma, ko rada Latvijas krievu kopiena, ir nevis, ka tā ir potenciālā piektā kolonna, bet gan, ka tā ļoti stūrgalvīgi nevēlas būt normāli valsts pilsoņi.

Vismaz šķiet, ka šāds ir uzskats ir daļai Rietumu plašsaziņas līdzekļu, kuros var sajust neapmierināmu vēlmi, lai tiktu vicināti karogi, ar mīlestību auklētas Putina svētbildes un Latgalē celtas barikādes. "Veiksmes" gadījumā varētu būt pat daži Molotova kokteiļi - kaut vai tikai tāpēc, ka vārds "Molotovs" lieliski iederas gaidītajā padomju atdzimšanas bildē.

Ik nedēļu man jautā, kas notiek Latvijas austrumu rajonos, vai Latgalē notiek rūgšana, vai slepenās apmācību nometnēs trenējas Krimas parauga bruņoti grupējumi.

Atbilde ir "nē, nekas tāds nenotiek", un tā vienmēr izvilina vilšanās nopūtu un vieglu neticību telefonsavienojuma otrā galā.

Bet viņi ir krievi, vai ne? Protams, viņiem ir jāpatīk Putins!

Šīs neticības sausais atlikums ir tāds, ka tiek nosūtīts viens no populārajiem reportieriem, lai iegūtu īsto informāciju no Daugavpils (vai Narvas Igaunijas gadījumā, jo tā ir fotogēniskāka ar diviem cietokšņiem, kas nenovēršami "skatās viens uz otru pāri robežai", vai Visaginu Lietuvā, jo tā ir vienīgā vieta, kur ir daudz krievu, ja neskaita taksometru stāvvietu Viļņā). Tā būs varena reportāža.

Viņš vai viņa tad atgriežas centrālajā birojā ar ierakstiem, kuros dzirdami simtiem neizpalīdzīgu krieviski runājošo, kuri teic, ka, lai gan ir dažas problēmas, viņi kopumā ir pilnīgi apmierināti. Nē, viņi negrib atgriezties PSRS.

Vienmēr tuvākais, ko reportieris var dabūt tik ļoti gribētajam citātam "es gribu, lai Putins mani glābj", ir pensionārs, kurš saka: "Mums tolaik visiem bija darbs." Un tā ir pilnīga taisnība. Darba vietas bija. Sliktas. Tāds bija likums.

Žurnālists dara, ko spēj, bet redaktors nav apmierināts. Tā nav varena reportāža. Varbūt mēs to izmantosim nedēļas nogalē, jo sestdienās nav daudz sporta ziņu.

Tāpēc pirms pāris nedēļām sacēlās diezgan liela kņada, kad tika ziņots, ka Krāslavas mērs sacījis, ka ir pazīmes, kas liecina, ka vārdā nenosauktas personas pilsētā nodarbojas ar prokremlisku aģitāciju. Tika rezervēti lidojumi uz Rīgu.

Tad mērs paziņoja, ka viņš nekad neesot tā teicis. Ne LSM, ne citiem neizdevās noskaidrot jebkādus pierādījumus par aģitāciju, izņemot pāris trako, kurus zina visi un kurus gan krievi, gan latvieši uzskata par klauniem. Rezervācijas lidojumiem uz Rīgu tika atceltas.

Tādiem komentētājiem kā Edvardam Lūkasam no "The Economist" ir taisnība, kad viņi norāda, ka gados pēc neatkarības atjaunošanas 1991.gadā tika palaista garām svarīga iespēja palīdzēt izveidot "Baltijas krievu"  identitāti pretstatā Maskavā noteiktajam "Krievijas krievu" templeitam (atcerēsimies arī to, ka Krievija ir daudz dažādāka, nekā parasti tiek atzīts Austrumos vai Rietumos).

Tomēr aizvien acīmredzamāks šķiet tas, ka Baltijas krievi nav tieši tādi paši kā krievi otrpus robežai. Viņiem ir kopīga valoda un kultūra, bet viņi ir atšķirīgi, jo viņiem ir demokrātija, kuru viņi vēlas saglabāt - viņi tai pieder un daudzos gadījumos ir palīdzējuši līdz tai nonākt.

Tam līdz šim vislabākais pierādījums bija pagājušajā nedēļā - LSM reportāža par Latgales jauniešu attieksmi pret savu valsti. Tā vietā, lai ar sastingušu seju vai asaraini deklarētu mūžīgu lojalitāti, viņi vienkārši pasmējās par pieņēmumu, ka viņi ir kaut kādā ziņā tuvāki Maskavai nekā Rīgai, jo viņu dzimtā valoda bija krievu (visi arī brīvi runāja latviski).

Viņiem bija prieks būt jauniem, krieviem un piederīgiem Latvijai. Viņi bija ļoti entuziastiski un savlaicīgi atgādināja, ka būt par nācijas daļu katram ir kaut kas atšķirīgs. Nav tikai viens "pareizais" veids, kā būt piederīgam Latvijai. Viņi ļauj ar patiesām cerībām skatīties uz valsts nākotni.

Lai gan ik nedēļu semināros un brīfingos runā par Kremļa radītajiem "hibrīdkara" un dezinformācijas draudiem, mums būtu jānovērtē tas, ka par spīti bombardēšanai ar šādām muļķībām Latvijas krieviem pret to ir atzīstama imunitāte.

Ir tradicionāli aizbildnieciski domāt, ka "mēs" varam redzēt cauri propagandai, savukārt "viņi" to nespēj.

Jā, propaganda ir bīstama, un ne tikai tāpēc, ka tās ietekmē žurnālisti vēsta par lietām, par kurām viņi zina vai viņiem ir aizdomas, ka tās neatbilst patiesībai.

Cilvēki nav muļķi. Krievi nav uzņēmīgāki pret reklāmas metodēm kā rietumnieki, un par spīti to lielajiem valsts atbalstītajiem budžetiem Krievijas propagandas centieni bieži vien nav nekas daudz vairāk, kā glorificētas reklāmas kampaņas.

Ja jūs tiekat pakļauts nerimstošai 24 stundu reklāmas kampaņai, kas jums stāsta, ka veļas pulveris "Putina automātiskais" ir visu laiku labākais veļas pulveris, tas nenozīmē, ka jūs tam noteikti noticēsiet.

Gluži pretēji - lai gan jūs zināt, ka pastāv "Putina automātiskais", kas izmazgā baltāku par baltu, pat ja ir asins traipi, jūs galu galā izlemsiet nopirkt kaut ko citu tikai tāpēc, ka tas nav šis kaitinošais "Putina automātiskais", par kuru izteikti tik kliedzoši nereālistiski apgalvojumi, ka tie vienkārši nevar būt patiesi.

Pusaudži ir pat skeptiskāki un piekasīgāki nekā pieaugušie, analizējot reklāmas vēstījumus un līdz ar to arī propagandu. Kā jau Latgales jaunā paaudze ļoti skaidri parādīja, "Putina automātiskais" vairs nav "kruts" zīmols, bet būt Baltijas krievam nemaz ne pēc tik ilga laika tāds varētu būt.

Oriģinālraksts angļu valodā ir atrodams lsm.lv angļu valodas versijā

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti