Attiecībā uz pašreizējo premjeru Māri Kučinski otrais iemesls ir svarīgāks par pirmo. Tā kā viņu iecēla amatā februārī, viņa pirmās simt dienas aprit tad, kad ziņu cikls ienāk klusajā vasaras sezonā. Turklāt viņam ir maz iespēju zaudēt darbu, ņemot vērā, ka pēc tam, kad 7.decembrī atkāpās iepriekšējā premjerministre Laimdota Straujuma, bija nepieciešami divi mēneši, lai atrastu kaut vienu cilvēku, kas bija gatavs nākt vietā.
Šīs valdības lielākais stabilitātes garants ir apātija, un nepielūdzamie inerces spēki var spēt to noturēt pie varas līdz nākamajām vēlēšanām 2018.gadā. Tas ir, ja vien neparādās kāda jauna partija, kuru vada kāds politisks dīvainis, kurš pārmaiņas pēc grib kļūt par premjerministru. Artuss Kaimiņš zināmā mērā atbilst šīm pazīmēm, un tam vajadzētu sāncenšus pamodināt, taču diez vai tas notiks.
Lai kādu spriedumu izteiktu par Kučinska pirmajām simt dienām, tam nevajadzētu būt pārāk kritiskam. Viņš vismaz vēlējās – lai gan bez acīmredzamas labpatikas – uzvilkt varas apmetni, kamēr pārējie potenciālie kandidāti vai nu domāja par saviem Briseles pensiju plāniem, vai izrādīja neticību paši savām partijām, noliecot galvas un cerot, ka viņus neviens nepamanīs.
100 plānošanas dienu
Ko tad Kučinskis ir paveicis savās pirmajās 100 dienās? Nu, vismaz viens noteikts rezultāts ir skaista grafika, kas parāda pirmajās 100 dienās paveikto. Īsumā - tajā apgalvots, ka šīs dienas veltītas atlikušo valdības dienu izplānošanai, lai cik to būtu atlicis. Paveikts nav daudz, tomēr paveikt ir plānots diezgan daudz.
Papildinot tabulu, pats Kučinskis solīja, ka viņa valdība nebūs “tukšu solījumu” valdība.
Kopumā var secināt, ka pēc 100 dienām (iepriekšējās 100 neskaitās, jo to laikā partijas plānoja, ko valdība plānos, kad tā būs izveidota ar mērķi lietas izplānot) viņa valdība ir gatava kaut ko darīt, nevis domāt par kaut kā darīšanu. Ja tas izklausās pēc sarkasma, tas nav tā domāts. Patiesībā man jāizsaka atzīšanās, kas varētu pabojāt manas izredzes pretendēt uz politisku neitralitāti: līdz šim Māris Kučinskis man šķiet visnotaļ patīkams.
Esmu gadiem vērojis viņu ieņemam dažādas lomas. Atceros viņu kā Tautas partijas Saeimas frakcijas vadītāju norādām Andra Šķēles un Aigara Kalvīša deputātiem, kā balsot - paceļot īkšķi vai nolaižot to uz leju. Viņš izskatījās pēc tuvākā Saeimā atrodamā ekvivalenta tam, ko Lielbritānijas parlamentā sauc par disciplīnas pārzini (chief whip). Viņš izskaidroja lietas, uzslavēja deputātus, skubināja viņus stāties rindā. Likās, ka viņam tas padodas, lai gan viņam trūka tikko apspiestas agresijas auras, kas raksturīga Lielbritānijas disciplīnas pārziņiem.
Pēc tam viņš darbojās Latvijas Lielo pilsētu asociācijā – tā ir pārspīlēti nosaukta organizācija, kas pārstāv pilsētas ar lielāku ietekmi. Arī tur viņš parādīja, ka labi spēj vadīt sanāksmes, uzslavējot cilvēkus un paskaidrojot, kāpēc varētu būt labāk darīt vienu, nevis otru lietu, pēcāk skubinot viņus attiecīgi rīkoties. Skaidrs, ka tas ieintriģēja ne tikai mani, jo starp “Vienotību” un Zaļo un zemnieku savienību norisinājās neilga virves vilkšana, lai tiktu pie Kučinska pakalpojumiem, abām partijām gandrīz vai atzīstot, ka Kučinskim ir garantēts deputāta krēsls, ja vien viņš pievienosies.
Kučinskis izvēlējās Zaļo un zemnieku savienību, iespējams, lai pabeigtu mikrogarhu (viņiem ir mazāk ietekmes, nekā īstiem oligarhiem) sarakstu, pie kuriem viņš ir strādājis: Šķēle, Šlesers, Lembergs. Tomēr ironiskā kārtā šķiet, ka “Vienotība” ir ieguvusi no Kučinska lēmuma nepievienoties. Tā kā viņi nespēja laikā piedāvāt paši savu kandidātu, mazākais ļaunums vismaz ir tikt pie premjera, kas gandrīz pievienojās partijai.
Un izrādās, ka Kučinskis, visticamāk, nav vienkārši mikrogarhu izsūtāmais zēns. Viņš nav nedz uzkrītošs, nedz dinamisks. No viņa nesagaidīt ļoti labus citātus. Viņš bieži murmina. Nesenās Amerikas Tirdzniecības palātas organizētās pusdienās tika solīts, ka Kučinskis atklās vīziju Latvijas attīstībai. Skaidrs, ka preses relīzi nerakstīja Kučinskis, jo viņš nekad neizmantotu šādu iedvesmojošu vārdu. Viņam nav vīzijas.
Taču viņam ir spēja izskaidrot, uzslavēt un paskubināt darīt vienu, nevis otru.
Nākamās 100 dienas
Nākamo 100, 200 vai 500 dienu lielais jautājums ir – vai viņš spēs iedrošināt pietiekami bieži un efektīvi, lai visa skubināšana pārvērstos noteiktā virzienā. Sākotnējās pazīmes dod pamatu zināmam optimismam. It sevišķi Valsts ieņēmumu dienesta (VID) reformu plāns šķiet pārdomāts, turklāt tas bija vajadzīgs jau gadiem ilgi. Viņa atturīgā pieeja var radīt vairāk rezultātu, nekā iepriekš izskanējušie trokšņainie zvēresti “saņemt grožos” un “izskaust”, kuru rezultāts ir pliks nekas.
Piemēram, jokainajā un histēriskajā pseidostrīdā par Stambulas konvencijas parakstīšanu daži Kučinski kritizēja par to, ka viņš nepauda savu autoritāti un neieņēma stingru nostāju. Tomēr var arī teikt, ka viņa rīcība bija diezgan gudra, ļaujot tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam un partneriem ierakt sevi arvien dziļākā bedrē ar savu pārspīlēto retoriku un sadomātiem vēsturiskiem argumentiem, pirms ar nopūtu pateikt: “Paldies tev, Dzintar, bet, man šķiet, mēs to tāpat parakstīsim.”
Uz pasaules skatuves pašlaik netrūkst krāsainu, trokšņainu, harismātisku un pretrunīgi vērtētu politiķu. Par laimi, premjerministrs Māris Kučinskis nav viens no viņiem, un nav iedomājams, ka viņš par tādu kļūs.
Ir jauki cerēt, ka premjers ar superspējām ir kaut kur tepat aiz stūra, taču, kamēr viņš vai viņa neparādās, nav pārāk slikti, ja ir cilvēks, kas labi prot cilvēkus uzslavēt un paskubināt iet pareizajā virzienā.
