Herberts Cukurs nebija nedz sadistisks nacistu slepkava, nedz autodidaktisks aviācijas ģēnijs. Viņš bija labsirdīgs vidusmēra cilvēks, kurš mīlēja savu zemi, savu meiteni un būtu dzīvojis ilgi un laimīgi, ja vien visa pārējā pasaule būtu ļāvusi viņam vienkārši nodoties aviācijai. Šis arī ir jaunā, pretrunīgi vērtētā mūzikla „Cukurs. Herberts Cukurs” pamatarguments. Tieši Liepāja, kur 11.oktobrī norisinājās pirmizrāde, ir Cukura dzimtā pilsēta.
Vispirms vērts atzīmēt, ka izrāde nebija izpārdota, skatītāju varēja būt ap trīs simti. Pirms priekškara pacelšanas iestudējuma producents Juris Millers aicināja klātesošos pārsēsties, lai priekšējās skatītāju rindas būtu aizpildītas. Viņš arī apgalvoja, ka “daudzi, kuri bija plānojuši ierasties, tomēr pārdomājuši” mediju un politiķu izdarītā spiediena dēļ.
“Mēs neesam nedz Herberta Cukura advokāti, nedz viņa tiesneši,” sacīja Millers, piebilstot, “es ceru, ka šis uzvedums liks jums domāt.”
Un te nu viņam bija taisnība. Skatoties izrādi, neviens no klātesošajiem nevarēja izvairīties no pārdomām, uz ko tieši viņi noraugās. Mūzikls rada vairākus nopietnus jautājumus, uz kuriem atbildes netiek sniegtas, izņemot uzkrītošu norādi uz Herbertu Cukuru kā pozitīvo varoni, kurš drīzāk glāba, ne slepkavoja ebrejus.
Pirmā aina sākas ar visai paredzamu epizodi, kurā jaunais Herberts rotaļājas ar spēļu lidmašīnu, sapņodams par lidošanu. Gandrīz acumirklī viņš ir kļuvis par izskatīgu pieaugušo, par kura ārējiem dotumiem meitenes Rīgas kafejnīcās nebeidz ķiķināt. Mums tiek atskaņota jautra pēcpusdienas mūzika, klikšķošs tango un visbeidzot, pārtraucis sarunāties ar kapteini par dzenskrūvēm, Cukurs ierauga Mildu. Viņš acumirklī iemīlas viņas vārdā ne mazāk kā viņā pašā, jūsmodams: “Milda ir patiesi latvisks vārds!” Par laimi, viņas vārds nav Hilda, jo šajā gadījumā patriotiskais Herberts, kurš katrā nākamajā ainā atgādina par savu dzimtenes mīlestību, nekādā ziņā nebūtu meitenē iemīlējies.
Atlikušajā uzveduma pirmajā daļā skatītāji var noraudzīties, kā Cukurs izaug līdz nacionālā varoņa statusam. Pirmā daļa noslēdzas ar saviļņojoši patriotisku pateicības dziesmu tēvzemei, kurā, godīgi sakot, saklausāms daudz vairāk enerģijas nekā valsts himnā.
Faktiski uzveduma pirmā, uzmundrinošā daļa (kura ir krietni garāka par “nopietno” otro daļu) sastāv no pāris jaukām dziesmām un dejām. Bet ir pilnīgi neiespējami to uztvert kā viegli baudāmu izklaidi, kādai tai vajadzētu būt, jo tikpat neiespējami ir izvairīties no paša konteksta, kurā norisinās mūzikla darbība. Mēs šeit runājam par cilvēku, par kuru ir skaidrs, ka nākamajā ainā viņam būs saistība ar kādu no visšaušalīgākajiem noziegumiem, kādi jebkad pastrādāti. Šis fakts allaž atrodas kaut kur fonā, līdzīgi kā aisberga motīvs, kas neskaidri, bet nepārtraukti iezīmējas mūziklā par Titāniku.
Pirmajā uzveduma daļā ir kāda īpaši savāda epizode, kad Herberts pēc sava rekorda vērtā lidojuma no Rīgas ierodas Gambijā, kas savukārt ietver sevī simboliskus augšupejošus un lejupejošus soļus.
Par laimi, iespējami apšaubāma epizode ar rituāliem un riņķī skraidošiem tumšādainiem iezemiešiem, izpaliek. Tā vietā ir tumšādaina ciltsmāte, kura, sēžot ēnā, šūpojas uz priekšu un atpakaļ, tādējādi liekot noprast par viņai piemītošu senu cilts gudrību.
“Ak, balto cilvēk, tu runā par brīvību!” viņa intonē, pirms uzsāk tādu kā Pola Saimona un Pola Robsona hibrīddziesmu par savas tautas atbrīvošanos no sapuvušās kolonistu varas. Tas tiek aplūkots caur bērna uzskatu prizmu par to, kāda būtu politiski pareiza pieeja, bet rezultāts ir politiski absolūti nepareizs.
Lai cik neapdomāts ir pats mūzikla projekts, tajā iespējams atrast arī ko pozitīvu, kaut gan tas kļūst maznozīmīgs līdzās trūkumiem un kļūdām. Galvenās lomas izpildītājs Juris Jope izceļas ar labu tenora balsi. Tā kā Cukura kā robežpersonības sindroma mākta vientieša attēlošana prasa no aktiera tik vien kā vispirms izskatīties apbrīnojami pieticīgam, bet pēc tam – dziļi satrauktam, viņa tēlotājprasmes tā arī nekad netiek nopietni pārbaudītas.
Neskatoties uz ierobežotajiem līdzekļiem uzveduma īstenošanā (dzīvās mūzikas vietā ir ieraksts), dekorācijas un horeogrāfija ir profesionāli nostrādātas. Iespējams, ja šī pati komanda būtu iestudējusi kādu tiešām vieglu, bezrūpīgu mūziklu bez smagnēja vēsturiski revizionistiska virstoņa, to būtu vērts noskatīties.
Vienīgais tēlojums ar potenciālu dziļumu ir Atim Auzānam īsteni ļaunā varoņa Zeliga lomā. Vispirms viņš ir lišķīgs Latvijas vēstnieks Francijā, kurš pārliecina Herbertu parakstīt finansiāla atbalsta līgumu ar “Renault”, kurš savukārt draud sagraut viņa ticību savam paša spēkiem sasniegtajam. Pēcāk viņš parādās kā ļauns NKVD komisārs, kurš piespiež Cukuru kļūt par spiegu (pret paša gribu), uzjautrinoties par viņa buržuāzisko tiekšanos uz labklājību. Šo vīpsnāšanu viņš vēl vairāk akcentē, iemiesojoties SS oficiera Voldemāra Mutina tēlā, kurš atkārto to pašu Herberta piespiedu parakstīšanās procesu, papildinot to ar ebreja Šapiro nonāvēšanu skatuves malā, Herbertam nevainīgi atrodoties skatuves centrā.
Otrā uzveduma daļa ir atkal jau pilnībā prognozējama. Pretēja pirmajai, šoreiz iztiekot bez romantiskās frivolitātes. Mūzika kļūst nolemtības apdvesta un disharmoniska. Par cietuma dziesmu kalpo primitīvs „Comme d'habitude”/”My way” fragments un pat vēl niknāks ir „Baigo gadu” interpretējums.
Visā notiekošajā pats Herberts Cukurs ir gandrīz pilnīgi pasīva figūra. Ar viņu kaut kas atgadās – vispirms pozitīvs, tad negatīvs. Kad viņa dzīvē notiek kaut kas labs, viņš kļūst laimīgs, kad viņu piemeklē kāda nelaime, viņš noskumst. Viņa emocionālais diapazons ir pielīdzināms Pinokio emocijām, tikai bez dziļuma, kuru Pinokio tēlam piešķir viņa deguns.
Un, ja Herberta patiesā būtība ir labākajā gadījumā kaut nedaudz ieskicēta, pārējo raksturi ir knapi pamanāmi. Milda dzemdē (Herberta) bērnu, kamēr viņš pats klejo pa pasauli. Kas notiek ar viņa nekaunīgajiem mehāniķiem, kuri nodrošina gaismas reljefu vienā no ainām? Vai viņi ir kļuvuši par lielgabalu gaļu? To mēs nekad neuzzināsim. Kas notiek ar viņa kapteini? Vai viņš tiek aizvākts? Vai savādais “Renault” magnāts tiek nosūtīts uz koncentrācijas nometni? Un seksuālā flamenko meitene? Viņa cietuma kameras biedri? Arī to mums nav lemts uzzināt. Viņu likteņiem, salīdzinot ar Herberta Cukura dzīvi, ir gadījuma raksturs.
Viszemāko punktu uzvedums sasniedz, atkārtoti parādoties ebreju uzņēmējam Šapiro. Pirmajā cēlienā iemiesojot komisku tēlu, tagad viņa varonis ir pilnveidots, ierodoties kopā ar savu jauno dēlu. Nacisti sadzen kopā ebrejus. “Papiņ, kāpēc tu raudi?” dēls vaicā savam tēvam Šapiro. Līdzko ebreji ir sagūstīti un nosūtīti uz geto, mazais puika saņem atbildi uz savu jautājumu. Par laimi tuvumā atrodas Herberts Cukurs un vienīgajā no aktīvajām iejaukšanās epizodēm, kurā viņš piedalās visa uzveduma garumā, Cukurs izglābj puisēnu no vācu tvēriena.
Dažas sekundes vēlāk vecais Šapiro aizkulisēs tiek nošauts ar pilnīgi lieku norādi, ka tas noticis nevis tāpēc, ka to paredz genocīda politika, bet tāpēc, ka viņš mēģinājis bēgt. “Stāt, žīd!” Mutins nokliedzas mirkli pirms liktenīgā rībiena.
Pirms vēl atbalss no šāviena, kas nogalināja viņa tēvu, ir norimusi, Šapiro dēls vēršas pret skatītājiem satvēris savu spēļu lācēnu, dziedot solo dziesmiņu par to, cik viņš ir noskumis. Tā ir viszemākās kvalitātes emocionālā manipulācija, un praktiski vienīgais mirklis izrādes laikā, kad patiesi rodas vēlme atstāt zāli.
Sākot no šī punkta, izrāde kļūst par izgāšanos. Ir kāda īsa ainiņa, kurā, šķiet, katrs Rīgā esošais zina, ka Herberts Cukurs dod patvērumu ebrejiem, pirms vēl autori aptvēruši, ka paši sevi ir iesprostojuši. Viņiem nākas Herbertu attēlot vai nu kā genocīda līdzdalībnieku, vai atzīt, ka viņš ir vienkārši muļķīgs visa notiekošā aculiecinieks. Stāsts tiek pilnībā saputrots, kad viss tēlotāju sastāvs, sākumā čukstot, tad, arvien skaļāk izsakot vārdu “Slepkava!”, liek Cukuram pavēstīt, ka arī viņam reiz ir gana, izsaucoties, ka “mans vārds ir debesīs ierakstīts!”.
Priekškars. Aplausi. Īsas skatītāju lielākās daļas stāvovācijas, pārējiem izskatoties vairāk pēc auditorijas, kas, noskatījušies mūziklu „Springtime For Hitler”, ir pārsteigti un skeptiski.
Visdīvainākais ir tas, ka patiesais stāsta nelietis nav ne Herberts Cukurs, ne ebreji, ne padomes un pat ne nacisti. Vainojami ir līgumi.
Šapiro (stereotipiski apsēsts ar naudu, noraizējies par sava semītiskā deguna formu) neliek mierā Herbertu, vēloties, lai tas paraksta līgumu, cenšoties pabeigt sava lidaparāta būvniecību. Lišķīgais Latvijas vēstnieks Francijā un “Renault” pārstāvis novērš Cukura uzmanību, piedāvājot izdevīgu finansiāla atbalsta līgumu pa ceļam uz Āfriku. Gan NKVD, gan SS pieprasa viņa parakstu. Nabaga izmantotajam Herbertam nav nekādas intereses parakstīt nevienu no šiem līgumiem. Bet viņš paraksta tos visus tikai tāpēc, lai viņu neviens vairs netraucētu. Ja vien viņi būtu likuši viņu mierā!
Šo uzvedumu tā visa dēļ būtu vērts noskatīties kā attālinātu perspektīvu uz notikušo. Tas nekādā veidā nepapildina ne Cukura atbalstītāju, ne viņa kritiķu rindas. Uzvedums ir pārāk naivs un muļķīgs. Un tomēr iestudējums raisa pamatotus jautājumus par muzikālā teātra kā mākslas formas un brīvas izteikšanās robežām kopumā. Noskatieties to un padomājiet ne tik daudz par Cukuru un viņa vainu vai nevainību, kā iesaka Juris Millers, bet vairāk par to, vai kaut kam tādam patiešām jānokļūst līdz skatuvei.
