Maiks Koljers: Cilvēciskais faktors

1934.gada 15.maijā Latvijā notika pāris interesantu lietu.

Pirmā no tām bija jauna britu rakstnieka vārdā Greiams Grīns ierašanās. Atgriežoties no brīvdienām Igaunijā, Grīns izbrauca no Tallinas pēcpusdienā, bet viņam bija jāpārsēžas citā vilcienā Rīgā. Viņam bija pāris stundu laika, un viņš devās pastaigā rajonā ap Centrālo staciju. Šķiet, ka viņam patika tas, ko viņš redzēja, un, kā liecina dažkārt atrodamās brošūras ar slavenu cilvēku domām par šo pilsētu, viņš pat ir teicis, ka tā ir ziemeļu Parīze.

Tomēr šis stāsts pilnībā bija diezgan atšķirīgs. Grīnam bija īpaša mīlestība pret noplukušo un fatālistisko. Viņš patiešām atzina, ka Rīga ir valdzinoša un pat salīdzināja to ar Parīzi, bet savā īpašajā stilā, grāmatā “Ceļojums bez kartēm” („Journey Without Maps”) rakstot: “Šai vietai bija raksturīgs kaut kas satrūdējis, “parīzisks”, visai vecmodīgi šokējošs...Bija sajūta, ka visa pilsēta uzdzīvo. Tas bija fascinējoši, tas neaptverami rosināja vēsturisko iztēli, bet tas nekādā ziņā nebija nekas jauns, pievilcīgs un laimīgs.”

Pusnaktī Grīns iekāpa vilcienā, kas viņu aizveda tālāk, un nākamajā rītā pamodās Berlīnē. Tur viņu sagaidīja brālis, kurš pajautāja:

“Kā Rīga un revolūcija?” - “Revolūcija?” - "Pusnaktī notika valsts apvērsums,” brālis viņu informēja. “Uz katra stūra ir ložmetēji!”

Tā bija otrā lieta, kas notika 1934.gada 15.maijā. Kārlis Ulmanis, viena no neatkarības cīņas galvenajām personām un ilggadējs premjerministrs, nosprieda, ka viņam ir apnikusi Latvijas aizvien kaprīzākā 14 gadus vecā demokrātija, un atlaida parlamentu, pasludināja sevi par “Vadoni” un kļuva par „de facto” diktatoru uz nākamajiem sešiem gadiem, līdz Padomju Savienība viņu gāza pati savā apvērsumā, kuru padarīja iespējamu Molotovs un Ribentrops.

Ulmanis paveica daudz labu lietu Latvijas labā, taču no šodienas perspektīvas jācer, ka valsts pārvēršana no demokrātijas par diktatūru nav iekļaujama šajā sarakstā.

Tomēr daži cilvēki uzskata, ka apvērsums bija viņa dzīves dižākais brīdis, un tāpēc 2015.gada 15.maijā starp Jelgavu un Rīgu notika vieglo automašīnu brauciens, un no to logiem plīvoja Latvijas karogi, pretēji satiksmes noteikumiem, godinot šo slaveno dienu nācijas vēsturē.

Ekstrēmisti ir visās valstīs... Tikai parasti tie nav pie varas. Tie ir biedri partijā, kas pašlaik ir valdībā: “ Visu Latvijai!”, kas veido labējo spārnu labējā Nacionālajā apvienībā, vienā no valdošās koalīcijas trim partijām.

Vai ir pieņemami svinēt – un tā ir svinēšana – dienu, kad Latvijā mira demokrātija? Es teiktu, ka nē. Būtu labi, ja tā teiktu vairāk atbildīgu Nacionālās apvienības biedru.

Savā kriptofašistiskajā dedzīgumā Latvijas ķertie autobraucēji nav pamanījuši pāris svarīgu paradoksu. Pirmkārt to, ka viņi ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina bargākie kritizētāji Saeimā, bet vienlaikus paši savu varoni pasludina par svēto par to, ka viņš likvidēja demokrātiju, stingri ierobežoja presi un „izglāba” ekonomiku, lai paaugstinātu vienkāršo pilsoņu dzīves līmeni. Līdz karš to visu sagrāva. Vai tas kaut ko neatgādina?  

Otrs paradokss ir pat svarīgāks. Nākamnedēļ Rīga uzņems sešu Austrumu partnerības valstu samitu. Tā būs Latvijas sešu mēnešu EiropasSavienības (ES) prezidentūras kulminācija, kad ieradīsies prezidenti, premjerministri un ministri no visas Eiropas un Kaukāza, lai vienotos, kā ES un Ukraina, Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Moldova un Gruzija var sadarboties nākotnē.

Nacionālās apvienības ministri arī būs klāt, bez šaubām, runājot par to, cik svarīga ir brīvība, demokrātija, likuma vara, pilsoniskās tiesības – visas ikdienišķās ES vērtības, par kurām mēs pārāk bieži uzskatām, ka tās ir pašas par sevi saprotamas.

Tā ir veiksme, ka samits nenotiek nedēļu agrāk. Citādi Alijevs, Sargsjans un Lukašenko, - kuri arī tiek raksturoti, izmantojot absurdo frāzi „labdabīgie diktatori” -, varētu vienkārši rādīt ar pirkstu un pasmieties: „Paskatieties uz tām mašīnām ar karogiem, kas brauc garām! Mēs darām to, ko darīja Ulmanis. Mēs esam savu valstu glābēji. Vara ir svarīgāka nekā demokrātija. Mēs zinām, ka ir jāpiekrīt visām šīm ES lietām, bet mēs arī zinām, ka tāpat kā mēs, jūs īstenībā tā nedomājat. Jo citādi - kāpēc gan lai jūs svinētu, ko?””

Šodien es ceru, ka nākotnē atkārtosies tikai viens 1934.gada 15.maija notikums: ne valsts apvērsums, bet Grīna brauciens. Drīz kādā 15.maijā, kad plānotā dzelzceļa līnija „Rail Baltica” būs kļuvusi par realitāti, varbūt es varēšu kādā pēcpusdienā iekāpt vilcienā Tallinā un nākamajā rītā pamosties Berlīnē – pa ceļam baudot „ziemeļu Parīzi”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt