Protams, ka Bērziņam būtu jāpiedalās.
Viņam būtu jāpieņem ielūgums, tiklīdz Krievijas karaspēks būs atstājis Ukrainu, Krima būs atdota tai atpakaļ, Krievijas bumbvedēji būs pārtraukuši lidot virs Baltijas jūras ar izslēgtiem transponderiem, Estons Kohvers būs atdots Igaunijai un Medininku slaktiņā apsūdzētie būs nosūtīti uz Lietuvu, lai stātos taisnīgas tiesas priekšā.
Kā labas gribas žestu, lai parādītu, ka viņš ir no saprātīgajiem prezidentiem, nevis paranoisks, varaskārs diktators, viņš pat varētu nepieminēt faktu, ka Latvijai nacistiskās Vācijas sakāve (laba lieta) bija tikai ievads vēl piecdesmit gadiem padomju okupācijas, deportācijām, gulagam un apspiešanai (sliktām lietām).
Ja komentāri iekavās izskatās smieklīgi vienkārši, tad tas ir tāpēc, ka tie tādi ir. Viss šis jautājums ir smieklīgi vienkāršs, un tāpēc - kādēļ gan mēs tam piesardzīgi mīcāmies apkārt, vaicājot: vai viņš to darīs vai nedarīs?
Krievija - vai, drīzāk, Krievijas valdība, jo ir svarīgi atšķirt tos, kuri valda, no tiem, pār kuriem valda, pašlaik pasaulē ir agresors, kuru apreibinājusi savas varas un svarīguma izjūta.
Uz brīdi iedomājieties skatu - Bērziņš stāv tur, Sarkanajā laukumā, viedi mājot ar galvu, kamēr garām virzās raķetes, artilērija un karavīri, kas tikko ieradušies no Sarkanās Armijas jaunākajām mācībām, kurās apguvuši, kā iebrukt Baltijas valstīs.
It kā skats Bērziņam priekšā nebūtu pietiekami slikts, paskatieties - kas notiek aiz viņa? Kas stāvēs līdzās? Aleksandrs Lukašenko, Kims Čenins, Islams Karimovs, Ramzans Kadirovs, Bašars al Asads? Varena kompānija. Cik lepni mēs būtu redzēt starp viņiem Bērziņu.
Vienīgais iespējamais iemesls, lai Bērziņš ielūgumu pieņemtu, būtu, ja viņš uzskatītu, ka, atrodoties Maskavā, viņam izdotos kāds diplomātisks apvērsums - piemēram, solījums no Vladimira Putina, ka vairāk netiks ieslodzīti vai nogalināti žurnālisti, advokāti vai pilsonisko tiesību aktīvisti.
Protams, Bērziņš būtu pilnīgs vientiesis, ja ticētu jebkādam šādam solījumam, ņemot vērā, ko Putins ir darījis iepriekš. Bērziņš nav vientiesis. Bet, tā kā Francijas prezidents Fransuā Olands paziņoja, ka ir pārliecināts par to, ka Krievija nevēlas kontrolēt Austrumukrainu, jo Putins tā viņam teicis,
ir pilnīgi iespējams, ka atrašanās prezidenta amatā nodara kaut ko dīvainu smadzenēm.
Un vienīgais izskaidrojums, kāpēc visi laipo apkārt šim jautājumam, ir kaut kāda ticība Krievijas diplomātiskajam protokolam, taču šī ticība ir nevietā. Šī paša protokola dēļ Krievijas vēstnieks Igaunijā ierasti ignorē uzaicinājumus, lai izskaidrotu gaisa telpas pārkāpumus, un Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, pat aci nepamirkšķinot, atkārtoti apgalvoja, ka Austrumukrainā nav Krievijas spēku. Ar tādu pašu cieņu pret diplomātiju prezidents Putins teica, ka Krimas "mazie zaļie cilvēciņi" savas militārās formas un ieročus nopirkuši veikalā.
Krievijas valdībai nav pilnīgi nekādas cieņas pret diplomātiju - tā saskata diplomātijā tikai noderīgu taktiku uzmanības novēršanai, kaut ko līdzīgu trikam ar trīs uzpirksteņiem, un Putins, Lavrovs un pārējā banda nevar beigt brīnīties, ka Rietumi šim trikam joprojām notic.
Acīmredzamais pretarguments, protams, ir tas, ka nacistiskās Vācijas sakāves atzīmēšana nebūtu jāsaista ar pašreizējām nesaskaņām pasaulē, lai arī cik ļoti līdzīgas dažos aspektos tās nebūtu.
Ja vien tas būtu iespējams. Jo ir viena lieta, par kuru mēs varam būt pilnīgi droši, - 9.maija pasākumu nolūks būs ne tikai atzīmēt nacistu sakāvi. Tie būs tikai netieši saistīti ar to, kā miljoniem krievu kopā ar citiem sabiedrotajiem un pretošanās kustību cīnītājiem atdeva savas dzīvības, lai sakautu Hitleru pēc tam, kad viņš bija atteicies no Molotova-Ribentropa pakta, kuru nacisti un Padomju Savienība izmantoja, lai kopīgi paverdzinātu Austrumeiropu.
9.maijā tiks radīts iespaids, ka mūsdienu Putina Krievija ir gluži kā vecā labā Padomju Krievija, kad tajā valdīja Staļins, kurš galu galā nemaz nebija tiks slikts. Krievijai "pēc definīcijas" ir jāpievieno sev mazās valstis, jābūt milzu daudzumam uzbrukuma ieroču un jāpakļauj savi pilsoņi neatslābstošai propagandas plūsmai.
Vai mums ir pat nepieciešams jautāt, vai būtu jārada iespaids, ka Latvijas prezidents atbalsta šādu necilvēcīgu vēstījumu?
Jā, Vaira Vīķe-Freiberga devās uz Maskavu - bet tas notika, pirms Putins bija parādījis savu īsto dabu, kas ir tik skaidri izpaudusies pēdējā gada laikā.
Ielūgumā no Kremļa ir teikts: RSVP*. Ja diplomātiskais protokols patiešām ir jāievēro, varētu būt vietā drīza un pieklājīga atbilde: "Paldies, taču nē."
Vai arī vienkārši pasakiet viņam, kur to piespraust.
*RSVP - lūgums paziņot par to, vai ielūgums pieņemts.
"Ārpus ētera" autori pauž vienīgi savu personīgo viedokli.
